Pieredzes stāsts: atguvu lielāko daļu no spējām 0
Ilze insultu piedzīvoja pirms trīs gadiem, un sieviete piekrita dalīties savā pieredzē, lai uzmundrinātu citus nelaimē nokļuvušos sasparoties un darīt visu, kas nepieciešams, lai atgrieztos, kā viņa saka, normālā dzīvē. Ilze atzīst, ka joprojām katru dienu atgūst kādu no iemaņām vai uzlabo tās, un priekš par katru mazo uzvaru ir liels un dod iedvesmu turpināt darboties. Un dzīvot.
Ilze (68) allaž bijusi sprigana, spēkpilna sieviete. Tuvinieki un draugi mēdza jokot, ka Ilzi laikam darbina Duracell baterijas, tomēr 65 gadu vecumā tās pēkšņi pārstāja darboties hemorāģiskā insulta dēļ…
Par laimi, Ilzei vienmēr bijusi spēcīga dzīvotgriba, un, iespējams, pateicoties neatlaidīgajam cīņas sparam, šo trīs gadu laikā viņa atguvusi lielāko daļu no savām spējām.
Tas notika 2013. gada vasarā. Dažas nedēļas iepriekš sieviete uzzināja, ka tiek likvidēta viņas ilggadējā darbavieta. Sasprindzinājums, neziņa, kā dzīvot tālāk, ko darīt… Laikam tas arī bija īstais iemesls, kādēļ notika tā.
Diena pagāja, strādājot dārzā, taču vakarpusē Ilze sajuta lielu nogurumu. Viņa attapās pie jaunizveidotās puķu dobes. “Bija dīvaina sajūta – sāku tā kā riņķot, nespējot valdīt pār savām kustībām, un lēnām, lēnām slīgu zemē. Sapratu, ka jātiek līdz mašīnai, kas bija dažu metru attālumā, lai paņemtu telefonu un piezvanītu. Labā ķermeņa puse neklausīja nemaz, bet, kaut kā šļūcot uz kreiso pusi, tiku līdz telefonam. Piezvanīju ātrajai palīdzībai, arī vedeklai, lai pateiktu, ka kaut kas nav kārtībā. Nezinu, vai zaudēju samaņu, vai notika kas cits, bet nākamais mirklis, ko atceros – mani nes uz nestuvēm. Nākamais kadrs – esmu jau slimnīcā,” atminas Ilze.
Sievietei veica galvas operāciju, un tad sākās ilgais atlabšanas posms. Reizumis naktīs Ilzei atgriezās saprāta uzplaiksnījumi, kas ar katru dienu kļuva arvien biežāki. Samērā ātri sievieti sāka apciemot fizioterapeite, kura mēģināja Ilzi sliet augšā no gultas, bet sākotnēji viņa katrreiz saļima. “Jutos kā dārzenis, domāju, ka man vairs nekad nebūs normāla dzīve,” saka Ilze. Arī ēstgriba bija zudusi un niķojās valoda – Ilze nespēja izrunāt daudzus vārdus, bet krievu valodas zināšanas bija pagaisušas pilnībā.
Tomēr ikdienas fizioterapijas nodarbības darīja savu, un Ilze ar katru dienu kļuva arvien veselāka. “Manā dzīvē gaišo periodu kļuva aizvien vairāk. Sākās pastaigas ārā, pamazām atgriezās arī vēlme dzīvot un darīt visu, lai es nebūtu dārzenis, bet cilvēks.
Mans pirmais solis! Tas bija vesels notikums, kas atgrieza ticību, ka varbūt kādreiz varēšu staigāt. Šausmas gan iedzina kāpnes – kā pa tām var staigāt, un it īpaši doties lejup?! Tomēr soli pa solītim, turoties pie līdztekām, vēlāk – pie dažādiem palīglīdzekļiem, lēnām, lēnām sāku ticēt, ka dzīve nav beigusies,” atklāj Ilze.
Viņa sāka pārvietoties ar spieķa palīdzību, arī visa māja tika pārkārtota sievietes vajadzībām. Kā viņa pati saka – viss bija jāapgūst no nulles. Arī labierīcību apmeklējums, par ko Ilze priecājās visvairāk, jo aptuveni četrus mēnešus bija spiesta lietot autiņbiksītes.
“Psiholoģiski tas bija ļoti grūti. Vienmēr esmu domājusi, ka mani jau nekad neskars urīna nesaturēšanas problēmas. Visu dzīvi esmu bijusi sportiska, muskuļi vingri… Taču insulta gadījumā tie atslābst.”
Pamazām atgriezās arī atmiņa un, skatoties televizoru, viņa spēja uztvert informāciju. Apmēram pēc pusotra gada Ilze jau sāka lasīt avīzes. Pēc diviem – risināt krustvārdu mīklas. “Tagad lasu arī grāmatas, raiti runāju, pamazām atcerējos arī krievu valodu,” viņa saka “bet pats svarīgākais – es atkal staigāju! Protams, šķīvji un krūzītes plīst krietni biežāk, nekā pirms insulta, bet trauki taču plīst uz laimi!
Saka, ka tās kustības, kas gada laikā pēc insulta neatgriežas, būs pazudušas pavisam. Bet tā nav. Katru dienu kaut kas atgriežas – mazas, sīkas nianses, un jūtu, ka varu aizvien vairāk un vairāk.”
