Pēc injekcijas moka galvassāpes, uznāk drudzis, var mainīties seksuālā orientācija vai kristies libido! Egila Līcīša feļetons 30
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas būtu domājis, ka pozitīvi iekrāsots pasākums pārvērtīsies par pērlhārboru mūsu tautas vadītājiem. Bija cerēts, ka vienkārša, publiska procedūra – norīvē ar odekolonu, čiks un viss! – iekvēlinās Latvijas iedzīvotāju vēlmi špricēties pret kovidu, ja piedalīsies bijušie prezidenti, esošie vadoņi, ministri, sevišķi svarīgas personas, kā viņi sevi nodēvēja – valsts nepārtrauktības un drošības garanti.
Jau pirmajā nošpricēšanas dienā, kad dūrienu saņēma divpadsmit labiņie, datoru klaviatūras klabinātājiem satraukumā sāka šaustīties aste. Pievienojot otrajā rītā vēl pārdesmit atbildīgo un izredzēto “garantu”, gāja vaļā negaiss, kura dēļ vismaz jauneklim ministram Plešam bij drošāk atrasties 1000 kilometru tālu no potējamās vietas Stradiņa slimnīcas vestibilā.
Kā potenciālie vakcīnas patērētāji, tā tie, kas zvērējuši nemūžam neļauties nočipošanai, vētraini lamāja amatpersonas par ārpus kārtas ekstrām, dusmās jautāja – uz kāda punkta pamata! –, un ievērojama radiožurnāliste notiekošo procesu bez kautrēšanās nosauca par “līšanu bez rindas”.
Gaidītā efekta vietā bija defekts, kas palielināja psiholoģisko diskomfortu, sabiedrībā valdošo depresiju, lika sastresoties un uzflammēties – kā tā, valdības apnicīgie pļāputašas nav sagādājuši vakcīnu krājumu, bet prominences pirmās privileģēti sapotējas deficīta apstākļos!
Nav noslēpums, ka špricēšanās produktivitātē Latvija tālu atpaliek no ES labākajiem standartiem, un valdības vārīgā vieta ir pretpotes porciju sagāde. Kolosāli atalgotais Vakcinācijas birojs strādāja ar dedzīgiem nošpricēšanās pielūdzējiem, organizējot rindas, segmentējot potējamos 46 prioritizējamās grupās.
Cilvēki lauzās internetā un pūlējās sazvanīt pa telefonu, lai pirmie paustu ziņu par savu esamību un ka mirst no vēlēšanās tikt pie potes. Kad tas ne vienmēr izdevās, nelaimīgie nereģistrētie sāka veidot dzīvo rindu pie Veselības ministrijas 20 grādu pēc Celsija salā. Biroja ļaudis lūkojās pēc masu vakcinēšanas telpām – nomāt sporta arēnu vai Gelendžikas pilij līdzīgu īpašumu?
Bet liela daļa publikas nostājās krasi pret, asi kā kaktusi – vakcinēties nekādā ziņā nevajag, jo organismā rodas nevēlamas blaknes. Pēc injekcijas moka galvassāpes, uznāk drudzis, var mainīties seksuālā orientācija vai kristies libido. Nav pierādīts, ka “AstraZeneca” pote līdzē vecīšiem, nevienam negribas tikt nočipotam, un bija bažas, ja iešļircina “Sputņika” vakcīnu, tad kļūsi rusificēts krievmīlis. Drūmo noskaņojumu neuzlaboja rekomendācijas 20 dienas pirms un pēc potes saņemšanas neiešņabot.
Savukārt sagrupētajiem radās jautājumi par rindas ievērošanu. Izkāmējušie, kauli un āda, bija nepatīkami pārsteigti, ka rindā augstāk pacelti tie ar liekā svara problēmām, kuru kontingents pārsvarā ir rīmas, kas nezina ne sāta, ne mēra. Daudzi uztraucās, kad un kāpēc potēt cienīgtēvus – vai garīdzniekiem nepietiek ar dievpalīgu?
Citi bij vīlušies, ka pārāk zemu ierindoti pedagogi. Valdīja neziņa – kad špricēt ebrejus? Vai īpaša pretimnākšana pienākas opozīcijas spīdekļiem, arī savā ziņā viedokļu līderiem – “Likuma un kārtības” Gobzemam un Jānim Urbanovičam no krievpartijas? Kur bijušajam valsts vadītājam Lembergam tikt pie potes? Vai pēc atbilstīgās vecuma kategorijas vēl uz brīvām kājām vai prioritārā kārtībā, jau iemestam aiz restēm?
Vakcinēšanās popularizētāji plānoja piesaistīt jaunus interesentus, nosakot potēšanās rindu, griežot laimes ratu, velkot lozes un vinnējot biļeti kāršu spēlē, kā biļeti uz “Titāniku” laimēja nabaga Džeks.
Lūk, kālab “Stradiņu” vestibilā stalta, cienīga un nosvērta iepeldēja mūsu Vairiņa, kura nošpricēta paziņoja: cik bēdīga bij dzīve bez izpriecām – nu varēšu atkal apmeklēt iemīļotos krodziņus! Viegla kā spalviņa ielidoja Inesīte Lībiņ-Egnere – novakcinēja ziedošo sārtvaidzi, kurai līdz kaklam ieslodzījums klosterī.
Atkailinātā plecā injicēja pašu veselību – Petrāvič kundzi un pārējos nepārtrauktības garantus. Striķos veda vien Gunti Ulmani. Viņš ārdījās tā, ka varēja dzirdēt tālu ārpus procedūru istabas sienām. Kliedza – labāk ezim uzsēdiniet! Acīmredzot eksprezidentam bija emocionāla trauma no rezgaļa gadiem, pirms ziemām septiņdesmit, kas saistās ar nepatīkamu dūrienu zēnībā pret bakām vai stingumkrampjiem.
Televīzija visur turēja sveci, fotogrāfijās iemūžināja špricēšanos vēsturei – jupis zina, kāpēc jautrais šovs nepelnīja skatītāju atzinību.
