“Pēc gardajām zivīm pat pāri žogam rāpjas pakaļ!” Oskars – kapteinis sestajā paaudzē 1
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vai, liekot jaundzimušajam vārdu Oskars, vecāki atcerējās leģendāro latviešu kinofilmu “Zvejnieka dēls”? Kas to vairs pateiks, bet, dzīvojot piejūras ciemā, kur kopš laika gala pamatnodarbe ir zvejniecība, variantu droši vien nav daudz. Oskars Kadeģis pārliecinoši turpina dzimtas arodu, turklāt jau otro gadu nodarbojas ar zivju kūpināšanu.
Atrast namiņu ar daiļrunīgo nosaukumu “Zvejnieka māja Oskars” Jūrmalciemā ir viegli: jau iztālēm virmo karsti kūpinātu zivju ne ar ko nesajaucamais aromāts. Kadeģu ģimene zivis pašu un tuvinieku vajadzībām kūpinājusi arvien.
Pielāgojoties pārmaiņu laikiem, tagad smaržīgās jūras veltes tiek piedāvātas arī citiem gardēžiem.
Sezonas laikā pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Latviešiem vairāk pie dūšas ejot butes, savukārt lietuviešu tūristi iecienījuši brekšus un asarus.
Kārumnieki kāpj pāri žogam
Dažu kārumnieku no kaimiņzemes kārdinošā smarža padarot tik nepacietīgu, ka viņš gatavs rāpties pāri žogam, nesagaidot kioska atvēršanu. Tāpēc pie vārtiņiem nācies izlikt zivju pārdošanas grafiku.
Reāli visu izķer, rāmi saka uzņēmējs, bet iespēju palielināt produkcijas apjomus apsver piesardzīgi – lai nezustu kvalitāte.
Kā jau cilvēks, kurš dara, nevis runā, Oskars ir vārdos strups: nav radis strādāt pa roku galam. Svaigās zivis viņš rūpīgi novieto uz rāmja, lai tās cita citu neskartu, un, uzmanot temperatūru, pārvietojas starp kūpinātavām.
Guldīdams kastē vēl karstās butes, kas paredzētas jaunajam tūrisma magnētam “Siļķu brāķa noslēpums” Liepājā, kurzemnieks paspēj skaidrot: “Katras zivju sugas nogatavināšanai nepieciešams atšķirīgs karstuma režīms. Kurinu ar alkšņa malku un skaidām, bet īpašo garšu, krāsu un smaržu butei piedod čiekuri.”
Oskara pastāvīgie klienti uzteic gaumīgās garšvielu attiecības kūpinājumos.
Veikalā iegādātās zivis mēdz būt sasālītas uz nebēdu, lai pagarinātu realizācijas laiku, spriež meistars un atklāj, kā dara pats.
Pirms kūpināšanas zivtiņas noteiktu laiku atkarībā no biezuma patur sālījumā. Saldētas un svaigas zivs sālīšana, protams, atšķiras. Skumbrijai un breksim izmanto zivju garšvielas, reņģei sāli uzber tikai pēc nokūpināšanas un atdzesēšanas. Gatavību nosaka uz aci un, protams, arī pagaršojot.
Kura no jūras veltēm pašam tīkamākā? Oskars pasmaida: “Plekste visādos veidos. Akmens bute – pavisam cits radījums. Baltijas jūrā mīt, bet citādāk uzvedas un ir dārgāka: baltā gaļa. Akmeņplekste jeb āte piekrastē uzturas no maija līdz augustam, bet šajā laikā divus mēnešus ir liegums. Būtībā tikai kādas divas nedēļas gadā šo zivi zvejojam.”
Delikateses ceļš
Pēc jūrā izliktajiem tīkliem Oskars dodas agri, pirms uzaust saule. Ja loms brangāks, krastā atgriežas tikai ap pusdienlaiku. No brīža, kad zivs izvilināta ārpus savas stihijas, līdz gatava produkta nonākšanai pie patērētāja paiet atšķirīgs laika sprīdis.
Piemēram, lai iegūtu auksti kūpinātu pleksti, jārēķinās ar piecām diennaktīm. Tas ar visu sālīšanu, sāls dabūšanu ārā no zivs, nožāvēšanu.
Vienīgi skumbrija tiek pirkta. Brekšu, vimbu, bušu, asaru un citu zivju sagāde O. Kadeģa ziņā. Kad pats aizņemts loča kuģa kapteiņa gaitās, jūrā iet viņa komanda.
Oskars bija pirmais, kurš Liepājā iesāka svaigas zivis tirgot pilsētas kanāla malā un turpināja to sešus gadus.
“Nav vairs jēgas, jo Baltijas jūra mainās,” saka zvejnieks. “Reņģi vispār pavasarī nezvejojam. Pēdējos gados šai zivij tumša gaļa, bez treknuma. Lai pētnieki skaidro, kāpēc. Tirgū nopērkamās reņģes ir dziļās jūrās ar trali zvejotās. Agrāk nodarbojos ar zušu zveju, nu esmu pārgājis uz zušu ķeršanu ar murdiem.
Ēsmas kabināšana uz āķiem, pēc tam tīrīšana bija ļoti darbietilpīgs process. Bet ar laiku to atsākšu: otro gadu novēroju, ka zuši savairojas. Līdz ar Eiropas jauno liegumu par deficītu kļūst menca. Jau gadu to nezvejojam un vēl piecus nedrīkstēs. Tāpēc tirgū ienākusī norvēģu menca ir tik dārga.”
Citi zivju apstrādātāji velta neglaimojošus epitetus “bullīšiem”, kas ar kuģu balasta ūdeņiem ievesti no Melnās jūras, pirms tam manīti Gdaņskas līcī un izplatījušies pa visu Baltijas jūru. Ieceļotāji nodarot lielu skādi mūsu ūdeņos mītošām radībām, taču Oskars uz migrantiem lūkojas duāli: “Jā, agresīva suga, ēd mīdijas un visu citu. Bet tieši jūras grunduļus sezonā no aprīļa līdz jūlijam simt tonnu piekrastē nozvejojam. Izpaliekot mencai, tie ir galvenais iztikas avots. Atšķiras no mūsu jūras zivīm, bet baltajai gaļai nav nekādas vainas.”
Jautāts, vai pieredzējušu jūras vīru kaut kas vēl spēj pārsteigt, viņš atceras, kā pirms diviem gadiem Liepājas ostā sastapis… delfīnu:
“Locis gāja no kuģa, mehāniķis devās viņu pieņemt. Pēkšņi starp kuteri un kuģi – delfīns.
Kad locis un mehāniķis ienāca pie manis stūres mājā, izstāstīju. Šie abi skatās lielām acīm. Man neizlikās, delfīns visu dienu dzīvojās pa ostu. Safilmējām. Bet jūrā romantikas maz, tur jāstrādā. Roņi nav zvejnieku konkurenti, šie dzīvnieki ir kaitnieki, jo tīklus noplēš.”
Kapteinis sestajā paaudzē
Pa ceļam uz Jūrmalciemu vizualizēju, kā brašo zvejnieku fotogrāfs knipsēs jūras krastā pie sava peldlīdzekļa. Vīrs tiešām brašs, taču viņa laivas ir ar lielām iegrimēm un atrodas Liepājas ostā. Jūrmalciemā tādas nevar ienākt, jo nav vairs mola un nav kas piestātni atjauno.
Ja tāds ir stāsts par mūsdienu zvejnieku ciemu, urda jautājums, cik piekrastes zvejnieku te vairs mīt? Oskars lēš, ka vairāk par desmit varētu būt: “Manā dzimtā, cik atceros, visi ir zvejnieki bijuši. Seleckis (filmu režisors Ivars Seleckis. – Aut. piez.) to ir pacēlis augšā.
Zinu, ka vecvectēvs, vectēvs un tēvs kapteiņi bija, un es esmu kapteinis sestajā paaudzē. Jau vairāk nekā divdesmit gadu. Reizi četrās dienās man jābūt Liepājas ostā uz loču kuģa.”
Ar zvejniecības ābeci puika iepazinies, kad vēl skolā negājis. Ģimenes miteklis atradies tīklu šķūņa otrajā stāvā. Izejot no dzīvokļa uz balkonu, viss bijis acu priekšā – reņģu tīkli, mols, dažāda lieluma laivas. Un, protams, jūra.
“Pirms manas piedzimšanas te darbojās zvejnieku kolhozs “Sarkanā blāzma”. Tētis strādāja zvejnieku brigādē. Bērni visu laiku dzīvojās pa jūrmalu. Reiz mēs, piektās klases čaļi, sadabūjām laivu un devāmies jūrā. Bez pieaugušajiem, protams.
Vēl pirms tam uztaisījām leģi – burinieku un ar krasta vēju laidām iekšā tīklus. Ar austrumu vēju pavasarī lašus zvejojām, iemanījāmies āķus likt. Nav tādu zivju, ko es neprastu jūrā noķert.”
Pienākot brīdim, kad jāizvēlas profesija, zēns no Jūrmalciema devies uz Engures jūrskolu, lai izmācītos par stūrmani.
Pēc diploma saņemšanas atgriezies dzimtajā ciemā, kur, beidzoties kopsaimniecību ērai, sākusies licencētā zvejniecība.
“Ziemās uz zvejas kuģiem Liepājā braucu. Vienu gadu par stūrmani, pēc tam par kapteini, bet pavasaros, vasarās zvejojām tepat. Ap 2000. gadu izdomāju, ka jāsāk strādāt patstāvīgi.
Paņēmu kredītu, un Krievijā man uzbūvēja divas palielas jūras laivas. Braucām trijatā. Tagad var arī viens: laivas aprīkotas ar autopilotiem, vadību no klāja. Tas ir mans ceļš, visu mūžu to daru, kāpēc lai nedarītu arī turpmāk,” mierīgi nosaka Oskars. Draugi viņam uzdāvinājuši T–kreklu ar zīmīgu uzrakstu “Es biju un būšu zvejnieks”.
Ilgtermiņā baidās plānot
“Zvejnieka māja Oskars” tapusi divos gados, pamazām: lai viss atbilstu attiecīgo institūciju prasībām. Kūpināto zivju uzglabāšanai un fasēšanai iegādāts moduļa namiņš ar kondicionieri un citām ērtībām.
Lai gan ģimenei ir dzīvoklis Liepājā, vasarā patīkamāk uzturēties laukos. Dzīvošanai pielāgota pagalma stūrī uzceltā pirts. Savulaik Oskars apmeties blakus esošā zivju pieņemšanas punkta vienā galā, tad veco ēku privatizējis.
“Atjaunošanas projekts būvniecības izmaksu dēļ pagaidām nolikts malā.
Neko taču ilgtermiņā nevar prognozēt: likumi un liegumi katru gadu mainās. Smejos, ka varbūt viss būs jādara ārzemēs, kolēģi, ar ko kādreiz gāju jūrā, jau ir tur.”
Tiesa, piekrastes zvejnieka rūpalam ir sezonāls raksturs. Vasarā, ar zivīm trūcīgākajā periodā, tās grūtāk noķeramas. Butes jeb plekstes sāk zvejot ap Jāņiem un turpina līdz novembrim. Vēlāk šī zivs it kā ir bieza, jo ikri iekšā. Zināmas korekcijas ievieš laika apstākļu kaprīzes. Ar krasta vēju, piemēram, jūrā var iet, bet tas medūzas velk uz malu. Neviens vienvirziena vējš ilgi nav labs.
Kadeģis ir gandarīts, ka Liepājā top telpas, kur notiks zivju pirmapstrāde – šķirošana un ķidāšana. Jau iegādātā ātrās saldēšanas kamera ļaus rudenī nozvejotās plekstes saglabāt līdz pavasarim.
Periodā, kad daudzi zvejnieki, saņemot no Eiropas Savienības kompensāciju, vecos kuģus norakstīja, O. Kadeģis vienu iegādājies. Pāris gadus ar to vizinājis cilvēkus, pēc tam atdevis sagriešanai lūžņos un par saņemto naudu modernizējis savas laivas.
ašlaik viņa rīcībā ir “Kurzeme”, “Gaga”, “Līva” un maza palīglaiva bez nosaukuma, tikai ar reģistrācijas numuru. Izvēloties laivai vārdu “Līva”, Oskars zinājis – ja viņam piedzims meita, sauks par Līvu. “Ja naski strādā, ar zvejniecību maizei nopelnīt var. Bet, ņemot to kā biznesu, jāzina, ko darīt. Vai esmu laimīgs? Strādāt un dzīvot, kā patīk – neko daudz vairāk jau nevajag.”
Tikmēr funktieris, kā kūpināšanu attīstīt, vīram ir. Šopavasar tapusi otra kūpinātava – lai sokas raitāk. No pamatdarba brīvajā laikā pārdot produktus palīdz Oskara sieva Līga.
Viņa ir sabiedrisko attiecību speciāliste uzņēmumā Liepājas SEZ. Iesaistās arī bērni – Līva un Gustavs. Dēlu sportiskais Oskars nesteidzina: “Tad jau redzēs. Par jūrskolu ir man prašņājis, pagaidām basketbolu spēlē. Savos trīspadsmit gados jau ir manā augumā.”
Uzziņa
* No 1994. gada O. Kadeģim ir zemnieku saimniecība “Oskars”.
* Vairāk LLKC (Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs Lauku attīstības nodaļa) zīmola “Novada Garša” elektroniskajā katalogā.
* Facebook: Zvejnieka māja “Oskars”.
