“Jaunkrievijas” bankrots 3
“Konflikts Ukrainā ir nelaime visai ukraiņu tautai,” pārliecināts D. Nīmants. Viņš bieži ticies ar tā saukto separātistu pārstāvjiem un aicina atšķirt tos, kas ir vietējie iedzīvotāji un cīnās par Donbasu, no algotņiem, kuri ieradušies uz šo reģionu karot un sirot. “Abās konfliktā iesaistītajās pusēs ir dažādi formējumi. Ir atšķirība, vai tu karo tālu no mājām vai par savu ģimeni. Ir cilvēki, kas tā saucamajā separātistu zemessardzē nokļuvuši tādēļ, ka viņiem vairs nav darba, zudušas mājas un ir apziņa, ka kaut kas jādara, lai situāciju mainītu. Piemēram, esmu tur saticis inženierus un Donbasa ogļračus,” stāsta D. Nīmants. Pēc viņa domām, šie cilvēki cīnās tikai par Donbasu, kas ir viņu identitāte, viņiem “krievu pasaules” idejas šķiet gaistošas. “Neviena ideja, ko tā saucamās Doņeckas tautas republikas vadītājs Aleksandrs Zaharčenko un viņa cilvēki ir mēģinājuši virzīt, nav īstenojusies, tās atnesušas tikai postu un nelaimi. Ja no Ukrainas centrālās varas būtu cita pieeja, būtu iespējams ātrāk atjaunot reģionu,” saka eksperts. “Jaunkrievijas” ideju vairs neesot iespējams “pārdot”, un tās sauklim “Griba un darbs” esot tukša skaņa. “Satiekoties ar kaujiniekiem uz ceļa, jutu, ka viņiem ir sarūgtinājums. “Jaunkrievijas” vairs nav. Vai vajadzēja ļauties šai idejai? Daudzi pārmet sev, un, neapmierinātībai pieaugot, ar laiku tā var vērsties pret tās autoriem,” vērtē D. Nīmants.
Pašlaik pilsētā vērojams panīkums, jo divas trešdaļas pilsētas iedzīvotāju devušies prom. “Panīkumu viņi jūt skaudri, redzot aizvērtus itāļu modes zīmolu veikalus – tie bija sava veida vēstneši, ka Eiropa bija ienākusi pilsētā. No tagad drupās esošās Doņeckas lidostas kādreiz varēja aizlidot uz Milānu un citām Eiropas pilsētām. Tagad tā visa nav un ir tikai tukša ideja par “Jaunkrieviju”,” savos iespaidos dalās Aizsardzības ministrijas ierēdnis. No konflikta sākuma vairāk nekā 1,5 miljoni cilvēku atstājuši Doņeckas apgabalu. “Vairāki desmiti tūkstošu jau ir atgriezušies mājās no Krievijas, kur, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, samazinājušas iespējas iegūt darbu. Ne visiem Krievijā bija izdevies iegūt bēgļa statusu, kas viņiem dotu tiesības saņemt palīdzību. Savukārt, Donbasa iedzīvotājiem nokļūstot Ukrainā, diemžēl bieži jāsaskaras ar diskrimināciju, mēģinot atrast darbu un iekārtojot bērnus skolā. Daudzi cilvēki ar ģimenēm atgriežas mājās no Ukrainas puses, jo nav spējuši iekārtoties Ukrainas kontrolētajās teritorijās attieksmes un birokrātijas dēļ,” stāsta D. Nīmants.
Par tā saucamās Doņeckas tautas republikas ekonomisko dzīvotspēju D. Nīmants izsakās ar skepsi un uzsver, ka tā nevarēs pastāvēt bez Krievijas atbalsta. 2015. gada decembrī Ukrainas grivna tikusi pielīdzināta trim Krievijas rubļiem. “Tas izraisīja smagus finanšu zaudējumus miljoniem cilvēku šajā reģionā, pārsvarā pensionāriem. Pārtikas cenas tika pielāgotas Krievijas cenām. Veikalos Doņeckā pārsvarā ir no Krievijas ievestās preces, to sortiments – ļoti pieticīgs,” iespaidos dalās D. Nīmants. Turklāt viņš aicina atcerēties, ka dzīves līmenis Doņeckā ir ievērojami zemāks nekā pārējā Ukrainā un pašreizējos apstākļos uzlabot to ir neiespējami.
Doņeckā varot redzēt tikai Krievijas televīzijas kanālus, un to raidītā vienveidīgā propaganda un notikumu atspoguļojums ietekmējot cilvēku noskaņojumu pat visattālākajā Donbasa ciemā. “Kad bija apšaudes Doņeckā un Horļivkā, Krievijas kanāli automātiski novēla vainu uz Ukrainas spēkiem, bet īstenībā vaininieki varēja būt citi,” stāsta D. Nīmants.
Lauku rajonos auglīgā zeme esot pārpildīta ar kājnieku mīnām, un situācija ir vēl smagāka nekā savulaik Bosnijā un Hercegovinā. “Atmīnēšanas process varētu ilgt gadu desmitiem, un to laikā šīs auglīgās zemes platības nevarēs izmantot,” piebilst D. Nīmants, atzīstot, ka vērienīga atmīnēšana būs iespējama tikai pēc konflikta atrisināšanas.
