Juris Lorencs: Politika, tehnoloģijas un klimata pārmaiņas – trīs savstarpēji saistīti faktori 0
“Nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos!” tā esot teicies ķīniešu filozofs Konfūcijs pirms 2500 gadiem. Jaunievēlētais Latvijas prezidents Egils Levits runās un intervijās bieži piemin 21. gadsimta izaicinājumus, ar kuriem nākotnē saskarsies Latvija, uzsverot, ka pasaule pēc 50, 20, pat desmit gadiem būs radikāli atšķirīga no šodienas. Tātad tiek solītas lielas pārmaiņas. Varētu jautāt – bet vai tā būs? Un vai tiešām viss var radikāli mainīties jau tuvākajos desmit gados?
Lai saņemtu atbildi uz šo jautājumu, pietiek atskatīties uz pasauli, kāda tā bija vēl 2008. gada vasarā. Salīdzinājumā ar šodienu – vienkārša, saprotama, droša un prognozējama. Latvija eiforiski baudīja “treknos gadus”, kurus bija atnesusi pievienošanās NATO un ES. Un tad piepeši nāca negaidītu notikumu lavīna. 2008. gada 15. septembris, bankas “Lehman Brothers” bankrots ASV. Globālā saimnieciskā krīze, taupības programma Latvijā, Vecrīgas grautiņi, masveida aizbraukšana.
Kurš 2009. gadā pasaulē varēja paredzēt “Arābu pavasari”?
Starp citu, tas nav norimis joprojām, pašlaik “dienas kārtībā” ir Sudāna. Mēs esam pieredzējuši triju valstu – Lībijas, Jemenas un Sīrijas – sabrukumu gan ārējās intervences, gan iekšējo pretrunu dēļ. Bezprecedenta bēgļu krīzi un labējo populistu popularitātes pieaugumu visā Eiropā. Kurš prognozēja Krievijas agresiju pret Ukrainu un Krimas aneksiju? Lielbritānijas izstāšanos no ES? Trampa ievēlēšanu par ASV prezidentu? To, ka Latvija gandrīz pilnībā zaudēs tilta lomu starp Krieviju un Rietumiem? Kurš 2009. gadā varēja paredzēt, ka ne tikai internets, bet arī sociālie tīkli pārvērtīsies par varenu mediju? Televīzijas norietu? Un “viltus ziņu” graujošo ietekmi? Tas viss nieka desmit gados!
Rakstot šīs rindas, mani sasniedz ziņa, ka Rīgas centrā aizvadīta kārtējā “tropiskā nakts”, visā Latvijā daudzviet krituši karstuma rekordi. Vēl viena sensacionāla vēsts saņemta no Vācijas – pirmo reizi šīs valsts vēsturē socioloģiska aptauja liecina, ka jūnija sākumā par populārāko politisko spēku kļuvusi Zaļo partija.
Izskatās, ka vismaz Eiropā sāk apzināties draudošo klimata apokalipsi.
Bet vai tas kaut ko mainīs globālajā pasaulē? Maz ticams. Paredzams, ka jau 2022. gadā pasaules iedzīvotāju skaits sasniegs astoņus miljardus. Lai kā bagātajos Rietumos dzīvojošais “zelta miljards” pūlētos taupīt resursus, šķirot atkritumus, ēst veģetāru pārtiku un mīt velosipēda riteņus, tas neko nepanāks. Jo blakus atrodas vēl septiņi miljardi, kuri vēlas patērēt vairāk un vairāk – lidot ar lidmašīnu, dedzināt ogles, braukt ar auto un ēst gaļu. Kamēr nenotiks globāla katastrofa, izskatās, ka cilvēki neapstāsies.
Politika, tehnoloģijas un klimata pārmaiņas – trīs savstarpēji saistīti faktori, kas noteiks attīstību arī nākamajos desmit gados. Un neviens no viņiem nav īpaši izceļams, visi atrodas savstarpējā mijiedarbībā un atkarībā. Pārmaiņu temps tikai pieaugs, un šī paātrinājuma pamatā būs tehnoloģijas. Bet tās, kā liecina līdzšinējā civilizācijas vēsture, attīstās eksponenciālā ātrumā.
Pie durvīm jau klauvē 5G mobilais tīkls, visaptverošs “lietu internets”, kvantu datori un mākslīgais intelekts, kas būtiski iespaidos katra cilvēka dzīvi.
Tāpat skaidrs tas, ka nāksies rēķināties ar lietām un parādībām, par kurām mums šodien nav pat nojausmas. Ka daudz kas sāksies pilnīgi no jauna. E. Levits bieži uzsvēris, ka šajā situācijā, kad visa pasaule atkal stāv uz skrējiena starta distances, Latvijai kā mazai valstij ir milzīgas iespējas veiksmīgai attīstībai, unikāla izdevība atrasties starp labākajiem.
Vienlaikus pētnieki ir vienisprātis, ka attīstība būs nelineāra, tātad grūti prognozējama. Un tā ir vēl viena laba ziņa Latvijai. Kāpēc? Ja viss notiek tā, kā patlaban, tad Latvija diemžēl ir nolemta iznīcībai. Raugoties uz sausiem skaitļiem, uz nepārtraukto iedzīvotāju skaita samazinājumu, vidējo novērojumu nu jau ilgākā laika periodā – mīnus 15 000 gadā, var viegli aprēķināt brīdi, kad Latvija beigs pastāvēt.
Desmit gadi, un no Latvijas kartes simboliski pazūd Liepāja un Daugavpils.
Turpinās skolu slēgšana, pašvaldību reformēšana un nodokļu paaugstināšana. Aizveras veikali, brūk tilti un drūp ceļi, tiek slēgti sabiedriskā transporta maršruti. Aizvien biežāk pie ēku sienām parādās uzraksti “pārdod”. Aptuveni pēc simt gadiem Latvijā atlikuši vien 400 000 cilvēku, puse no pašreizējās Rīgas. Vēl divdesmit gadi, un Latvija sarūk līdz “valdības kvartālam” ar prezidenta pili, ministriju ēkām, dažām vēstniecībām, armijas (?) štābu un Valsts ieņēmumu (?) dienestu.
Scenārijs, ko nenovēlu piedzīvot nevienam. Lūk, kāpēc mums šodien nav jābaidās no pārmaiņām pretēji Konfūcija apgalvojumam. Jo iespēju kaut ko mainīt sniegs nevis kosmētiski taupības pasākumi, bet uz attīstību vērstas radikālas pārmaiņas. Prezidents to saprot. Bet vai to apzinās arī šī Saeima un valdība?
