Pēc čūskas sirds, bruņurupuča gaļas un citas Vjetnamas eksotikas 0
Sandras un Arvīda Brāļu ceļošanas pieredze ir diezgan bagātīga. Vairākkārt būts ASV, arī Āzijā – Indijā, Singapūrā un Malaizijā. Apmeklējuši arī Tunisiju un Kanāriju salas. Darba gaitas abus vedušas uz kontrastiem bagāto Afganistānu. Kopš triju gadu vecuma ceļojumos līdzi dodas arī dēlēns Roberts. Pagājušajā ziemā, domājot, kurp doties izvēdināt galvu un sasildīties, šķirstot interneta lappuses, ieraudzījām Halongas līča bildes. Acīs iekrita dabas skaistums un košais zaļums. Palasījuši internetā vēl arī ceļojuma iespaidus par šo zemi, sapratām, ka kārtējo reizi brauksim uz Āziju, šoreiz – uz sociālistisko Vjetnamu.
“Vecā, labā” Hanoja
Kādā 2013. gada februāra rītā visi trīs veiksmīgi ieradāmies Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā. Mums bija dotas vairāk nekā divdesmit dienas, lai šķērsotu šo valsti no ziemeļiem līdz dienvidiem. Hanojā mūs sagaidīja ne visai mīlīgs laiks. Temperatūras stabiņš bija noslīdējis līdz plus 18 – 19 grādiem, apmācies, ik pa brīdim līņāja lietus. Pirmā acīs iekrita šaurība, kas valdīja šajā lielpilsētā. Ietvju Hanojas vecpilsētā tikpat kā nav, bet tur, kur ir, ļaužu un motorolleru pārpilnas. Uz ietvēm sēž un sarunājas kaimiņi, turpat gatavo maltīti, tirgojas, rīko bēres un kāzas. Pārsteidza, ka vjetnamiešiem šķiet pilnīgi normāli, ja, piemēram, apavu veikala vidū novietots motocikls. Nejauši ieklīdām kādās bērēs. Arī telpā, kurā bija klāts grezns bēru mielasta galds, bija iebraukti divi motorolleri. Ielās šie braucamrīki skaitāmi daudzos tūkstošos. Sākumā liels izaicinājums bija šķērsot ielu, pilnu ar haotiski braucošiem transportrīkiem. Drīz sapratām, ka labākais, kā to darīt, ir doties pāri lēnām un pārliecināti. Priecē, ka Hanoja saglabājusi savu īpatnējo šarmu un nav pakļāvusies Rietumu kultūras ietekmei, kas jūtama Dienvidvjetnamas pilsētās. Var teikt – Hanoja vēl ir “vecā, labā” Vjetnama. Ieraudzījuši gaišmataino Robertu, daudzi vjetnamieši gribēja kopā ar viņu nofotografēties. Arī Hanojas zooparkā vietējie lūkojās nevis uz dzīvniekiem, bet vēlējās iemūžināt sevi kopā ar Robčiku. Robertam šī nodarbe drīz apnika, un viņš no fotografēties gribētājiem laidās lapās. Lai ļaudis neaizvainotu, palīgā ņēmām saldējumu. Pateicoties šim saldajam našķim, Roberts bija pierunājams pieciest vēl kādu foto mirkli. Uzturoties Hanojā, divas reizes devāmies uz tautas tēva un Vjetnamas kara varoņa, dedzīgā komunista Hošimina, tautā dēvēta par onkuli Ho, mauzoleju, bet – abas reizes neveiksmīgi. Nekādi nevarējām trāpīt pareizajā darba laikā, jo tas bija visai dīvains. Tā arī neredzējām vienu no trim (Ļeņins, Mao Dzeduns un Hošimins) pasaulē slavenajiem, iebalzamētajiem aizgājējiem. Bet ceļojuma laikā, īpaši uzturoties Ziemeļvjetnamā, jutām, ka savu autoritāti Hošimins, īpaši vecāka gadagājuma ļaužu vidū, joprojām nav zaudējis. Tauta ar viņu lepojas. Tautas tēva bildes bieži bija redzamas ielās un rotāja arī ļaužu mājokļus.
Čūskas sirds, balodis, zutis un varde
Viesojoties Vjetnamas galvaspilsētā, noteikti nedrīkst palaist garām iespēju apmeklēt čūsku ciematiņu vienā no šīs pilsētas mikrorajoniem. Te atrodas daudzi restorāniņi, kuru ēdienkartē iekļautas čūskas. Pie ēstuves ieejas apmeklētāji var izvēlēties, kuru no rāpuļiem likt uz kārā zoba. Piedāvājumā ir gan kobras, gan citi mazāk pazīstami indīgi rāpuļi. Lai gan pavārs mums ieteica izvēlēties kobru, nolēmām, ka otra piedāvātā čūska ir vairāk piemērota triju personu sātīgai maltītei. Pavārs no tās pagatavoja septiņus dažādus ēdienus – sākot ar zupu, biezputru un vjetnamiešu iecienītajiem springroļļiem līdz čūskādas čipsiem. Divi ēdieni bija diezgan garšīgi, pārējie – ne visai. Jāatzīst, čūskas gaļa ir diezgan sīksta. Bet viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc iegriezāmies čūsku ciematiņā, bija vēlme izbaudīt senu vjetnamiešu tradīciju – apēst čūskas sirdi. Rāpulis mūsu acu priekšā tika brutāli nogalināts un tam izņemta vēl pukstoša sirds. Tāda šķietami vēl dzīva, pukstoša tā pazuda Sandras mutē, virsū uzdzerot rīsu šņabi, kas vienā glāzītē bija sajaukts ar čūskas asinīm, otrā – ar žulti. Vjetnamieši iesaka čūskas sirdi nekošļāt, jo tajā vēl varot būt saglabājušās indes paliekas. Diez vai tā ir patiesība, bet Sandra to tomēr negribēja pārbaudīt. Hanojā gribējām nogaršot arī suņa gaļu, jo to var dabūt tikai Vjetnamas ziemeļu daļā, dienviddaļā – tikai ar pazīšanos. Bet diemžēl neizdevās, jo, izrādās, vjetnamieši suņus ēd tikai noteiktā mēness fāzē un svētkos. Trāpījāmies neīstajā laikā. Jau braucot prom no Hanojas, kādā tirdziņā ieraudzījām apsvilinātus suņu kautķermeņus. Bija nopērkamas arī suņa gaļas desas, bet tās vizuāli neiedvesa uzticību, tāpēc neiegādājāmies. Lai gan nogalināt suņus un pārdot to gaļu Vjetnamā jau kādu laiku ir aizliegts, vecajām tradīcijām ir liels spēks un tās nav tik viegli izskaužamas. Vēlāk ceļojuma laikā, sastopot uz ielas suņus, glaudījām tiem galviņu un teicām: “Garšīgs… garšīgs.” Citā ēstuvē gribējām pie alus uzkodai paņemt sliekas, bet, tā kā to nebija, pasūtījām balodi un zuti. Kādā citā ēdienreizē notiesājām vardi. Tā tiešām bija labi pagatavota, ar vieglu, karpām raksturīgu dūņu garšu.
Ar kanoe pa Halongas līci
Vjetnamas galvaspilsētā pavisam pavadījām piecas dienas, pa vidu trīs veltot vienam no pasaules dabas brīnumiem – Halongas līcim. Ar kanoe laiviņu īrāmies pa smaragdzaļo ūdeni un vērojām daudzās ar kokiem apaugušās, laikazoba stipri apskādētās dažāda izmēra un formas kaļķakmens klintis un saliņas. Pavisam šajā līcī to esot ap trim tūkstošiem. Iespaidīgas bija arī alas. Iegriezāmies kādā vietējā zivju audzētavā. Ūdenī peld maza mājiņa, tai apkārt tāds kā plosts, un zem tā ar tīkliem norobežotā ūdens tilpnē peld zivis. Lielas zivis. Turpat uz plosta mitinās arī suns un pāris kaķu. Tā teikt, visa saimniecība uz ūdens. Fermas saimnieks, paceļot dažus dēļus, pa lūku izvilka zivi un pēc mūsu lūguma arī pagatavoja. Kā visur Vjetnamā tā garšoja ļoti labi. Vjetnamā nolēmām apskatīt arī Danangas pilsētu valsts centrālajā daļā. Pilsēta skaista, zaļa. Tūristu maz, arī cenas tāpēc zemākas un vietējie daudz sirsnīgāki nekā tūristu pārpilnajās pilsētās. Laika apstākļi mūs arī todien nelutināja. Brīžiem līņāja lietus. Un Robertam sāka “nosēsties baterija”. Ar dēlēnu uz pleciem tajā dienā nostaigājām, šķiet, kādus padsmit kilometrus. No Danangas apkaimes atmiņā vislabāk palicis pasaulē augstākais un garākais trošu ceļš. No tā pavērās patiešām skaists skats. Vagoniņš mūs aizveda uz izklaides parku, kas pēc mūsu priekšstatiem gan bija diezgan arhaisks, bet Roberts tajā labprāt pavadīja laiku. Vakarā piestājām kādā Danangas ātrās ēdināšanas restorānā paēst vakariņas. Pie blakus galda notika vjetnamiešu bērnu ballīte. Un mums par pārsteigumu viesmīlīgie vjetnamiešu bērni savā pulkā uzaicināja arī Robertu. Lai gan nesaprata ne vārda, dēlēns ēda torti un ar jaunajiem draugiem jautri patusēja.
Pie dīvainā vīra un pērļu audzētājiem
Tālāk ar vietējo avioreisu caur Saigonu aizlidojām uz Fukuokas salu, kas bija izreklamēta kā neskartas dabas paradīze. Sala patiešām skaista, bet jāatzīst, lielie tūristu pūļi to paspējuši jau samaitāt. Lietus šajā salā līst reti, vēja arī tikpat kā nebija. Vakaros bija patīkami, bet pa dienu termometra stabiņš sasniedza pat plus 40 grādus. Lai salu būtu ērtāk apceļot, kādudien viesnīcā lēti noīrējām motorolleru. Maldoties Vjetnamas neprecīzo ceļa norāžu labirintā, centāmies nokļūt līdz krokodilu fermai. Turpbraucot iegriezāmies kādā piparu audzētavā. Izrādās, vietās, kur satiksme nav intensīva, vjetnamieši piparus kaltē izklātus uz plēves tieši uz šosejas. Pēc tam sievietes ar rokām katru pipariņu izlasa un sašķiro. Piparu audzētavā sastapām kādu viesmīlīgu vīru, kurš mums labprāt izrādīja savu kolekciju – pagalmā notvertas čūskas un citas nenosakāmas radības, kas nu iemērktas rīsu kandžā. Dažāda izmēra un tilpuma pudeles un burkas cita pie citas bija sarindotas plauktā, un katrā atradās kāda reiz dzīva būtne. Vīrs angliski diemžēl nezināja ne vārda. Sazinājāmies tikai ar žestiem. Braucot tālāk, motorollers uz grants ceļa pēkšņi saslīdēja un mēs visi trīs apgāzāmies. Bikses ceļgalos bija saplēstas, skrāpējumi nebija dziļi, bet diezgan plaši. Turklāt brūces – pilnas ar Vjetnamas sarkano zemi, kuru ar ūdeni dabūt ārā nebija iespējams. Un kas to lai zina, kādas infekcijas tajā slēpjas. Vienīgi Roberts, par laimi, bija guvis tikai nelielu skrambu. Atcerējāmies, ka aptuveni pirms 30 kilometriem ceļa malā bija norāde uz slimnīcu. Griezām braucamo apkārt un stūrējām turp cerībā, ka tur apkops mūsu brūces un pie reizes būs arī iespēja iepazīt vietējo medicīnu. Slimnīcā mums priekšā bija kāds krievu tūrists ar pietūkušu, iespējams, lauztu kāju. Prognozes izklausījās bēdīgas – rentgena uzņēmuma atbildi viņš gaidīja jau četras stundas. Mums gan paveicās – viss noritēja raiti. Medicīnas māsa mūsu skrāpējumus aplēja ar ūdeņraža pārskābi, uzlīmēja plāksterus un apsaitēja. Par lielu uzjautrinājumu medicīnas personālam un citiem pacientiem Arvīds pirms promiešanas, izmantojot žestu valodu, palūdza nogriezt saplēstās bikšu staras, lai tiktu pie šortiem. Laikam izskatījās visai amizanti, kad tādi – skrandaini un apsaitēti – uz motorollera ieradāmies vietējā pērļu audzētavā. Saimnieks mums izsmeļoši stāstīja par dabiski un mākslīgi audzēto pērļu rašanās procesu un par katru cenu vēlējās panākt, lai tās nopērkam. Nebijām tik viegli apvedami ap stūri. Zinājām, ka netālajās mazajās audzētavās pērles ir tikpat kvalitatīvas, bet par daudz zemākām cenām. Nākamajā dienā ar taksometru aizbraucām līdz krokodilu fermai. Izrādījās, iepriekšējā dienā bijām maldījušies tikai trīs kilometrus no tās. Apskatījuši kuplo aligatoru saimi, nevarējām laist garām iespēju nogaršot šā reptiļa gaļu. Jāatzīst, bagātināta ar citronzāli, tā patiešām bija garšīga. Svaiga krokodila gaļa tomēr ir daudz gardāka par saldētu un atkausētu, ko agrāk bijām ēduši kādā restorānā Latvijā.
Fukuoka, Natranga, garšīgs bruņurupucis un pērtiķi
Fukuokas salā dzīvojām pludmales bungalo, kur bieži viesi bija dažādu krāsu un izmēru gekoni. Īpaši naktīs tie ar dažādām skaņām lika manīt savu klātbūtni. Atlicinājām laiku, lai pagozētos Fukuokas pludmalē, kur vietējās sievietes ar tradicionālajām vjetnamiešu cepurēm galvā tūristiem piedāvāja dažādas masāžas, pienesa augļus, uz vietas tos arī veikli nomizojot un sagriežot. Lai gan bija karsts, viņas bija satuntuļojušās biezās drēbēs un garās zeķēs. Tas tāpēc, lai saule netiek klāt. Jo, izrādās, tumša, iesauļota āda vjetnamiešu izpratnē liecina par plebejisku dzīvesveidu. Veikalos nopērkamas pat īpašas maskas, ar ko noklāt seju, lai saule to neapbrūnina. Tālāk mūsu ceļš ar vietējiem avioreisiem veda uz Natrangu – krievu tūristu čarterreisu populāru galamērķi. Liels bija mūsu pārsteigums, kad, iegājuši savā numuriņā, ieraudzījām, ka no logiem nepaveras vis skats, kā bijām cerējuši, uz pilsētu, bet… uz viesnīcas gaiteni. Palūdzām istabu samainīt pret citu. Pēc klusās un mierīgās Fukuokas Natranga mūs sagaidīja ar vēju, kņadu, troksni un uzbāzību. Jāatzīst, pirmajā mirklī šajā pilsētā bijām vīlušies un pat mazliet nožēlojām, ka ilgāk nepalikām Fukuokā. Centāmies aizbēgt no tūristu pārpilnās pilsētas daļas un atrast kādu klusāku vietu, kur vairāk var sajust vietējo kolorītu. Kādā krodziņā nobaudījām tvaicētu bruņurupuci, sautētu ar vietējām garšvielām – bija ļoti garšīgi. Natrangā apmeklējām arī pērtiķu salu. Iegādājāmies našķus un devāmies pastaigā. Spalvainie diedelnieki, kuru šeit ir pa pilnam, teritoriju sadalījuši cilšu ietekmes zonās. Pērtiķiem nepietiek, ka viņus uzcienā ar kādu kārumu, tie, uzklūpot pat pa diviem vai trim reizē, par katru cenu cenšas izraut visu našķu paku. Kādam negantniekam ieplānotais nedarbs beidzot arī izdevās. Gabaliņu tālāk atradām vien iztukšotu iepakojumu un arī pašu vaininieku, kurš atkal ar lūdzošu skatienu un pastieptu ķepiņu prasīja vēl.
Pa Amerikas un Vjetnamas kara pēdām
Mūsu nākamais un pēdējais pieturpunkts Vjetnamā bija Hošimina – pilsēta valsts dienvidos, ko joprojām dēvē arī vecajā nosaukumā par Saigonu. Jau braucot liftā uz savu viesnīcas numuriņu, pavadonis mūs brīdināja – zelta ķēdītes noņemiet, mobilos telefonus, rokassomiņas un fotoaparātus, dodoties pastaigā, līdzi neņemiet. Jo pilsētā siro kabatzagļi, kuri, braucot garām ar motorolleru, izrauj mantas no rokām. Pilsēta liela, diezgan rietumnieciska un dārga. Ielās redzami daudzi veikali un ātrās ēdināšanas uzņēmumi ar angliskiem nosaukumiem. Jāatzīst – Hanoja, viesojoties Vjetnamā, noteikti ir jāredz, bet Hošimina nepārsteidz. Devāmies uz Vjetnamas kara seku muzeju, kurā vjetnamieši vienkopus savākuši daudz šajā karā amerikāņu izmantoto ieroču un kara tehnikas vienību. Iespaidīga bija fotogalerija, kurā atainotas Vjetnamas un Amerikas kara šausmas. Vissatriecošākie dokumentālie kadri vērojami bildēs ar ļaudīm, kurus sakropļojušas amerikāņu lietotās ķimikālijas, īpaši “Agent Orange”. Vjetnamieši apgalvo, ka šā ķīmiskā ieroča dēļ Vjetnamā joprojām dzimstot bērni ar smagām kroplībām. Taču, neņemot vērā šā kara radītās smagās sekas, mūsdienās vjetnamiešu attieksme pret amerikāņiem ir draudzīga. Viņi saprot, ka ierindas amerikāņus nevar vainot par tā laika ASV valdības politiku. Pārsteidza, ka šajā muzejā redzējām arī daudzus ASV veterānus vērojam ekspozīciju. Hošiminas apkārtnē apmeklējām arī Kū Čī tuneļu labirintus. Tos izrakusi Vjetnamas komunistu armija, cīnoties par Dienvidvjetnamas atbrīvošanu. Tuneļi veidoti ļoti šauri, piemēroti tikai vjetnamiešu slaidajiem ķermeņiem, ieejas – ļoti rūpīgi nomaskētas. Šīs alas esot bijušas ļoti nozīmīgas vjetnamiešu uzvarā pār amerikāņiem, jo vjetkongiešu karavīri no šiem tuneļiem parādījās pēkšņi un negaidīti, lai pēc uzbrukuma atkal tikpat strauji tajos pazustu amerikāņiem nezināmā virzienā. Pazemē esot bijušas izveidotas pat veselas pilsētiņas ar guļamistabām, virtuvēm, slimnīcu, ieroču fabriku utt. Šobrīd tūristu ērtībai daži tuneļi ir izveidoti nedaudz plašāki. Sandra pamēģināja ielīst oriģinālajā vjetkongiešu tunelī, bet pat viņai ar savu smalko augumu tajā bija šauri. Mūsu pēdējā ekskursija bija uz Mekongas upes deltu, kur paviesojāmies kokosriekstu konfekšu rūpnīcā, ar vjetnamiešu laivām izbraucām pa džungļu kanāliem. Apmeklējām kādu vietējo bišu dravu un pārliecinājāmies, ka dīvaini, bet vjetnamiešu bites nekož. Izbrīnīja vjetnamiešu kapsētas. Bieži varēja vērot, ka nelaiķis apglabāts rīsa lauka vidū, piemiņas vietu kārtīgi noflīzējot ar visparastākajām flīzēm. Nu jau arī pienācis brīdis māt Vjetnamai ardievas. Jāatzīst, vienreiz šo valsti apmeklējām ar prieku, bet otrreiz tajā diez vai atgriezīsimies. Pārbraukuši mājās, noskatījāmies filmu “Good morning, Vietnam” – patiesu un skaudru stāstu. Iesakām to arī citiem, bet vislabāk pirms ceļojuma. Vjetnama atrodas Dienvidaustrumu Āzijas centrālajā daļā. Kontinentālās daļas platība – 331 689 km2, ko apdzīvo aptuveni 90 miljoni iedzīvotāju. Ziemeļos valsts robežojas ar Ķīnu, rietumos – ar Laosu, Kambodžu, austrumu krastu apskalo Klusais okeāns. Ziemeļu daļai raksturīgs musonu klimats ar karstu, lietainu sezonu no maija vidus līdz septembra vidum un sausu sezonu no oktobra vidus līdz marta vidum, dienvidu daļā valda tropu klimats. Valstī dzīvo 85 – 90% vjetnamiešu, 3% ķīniešu, kā arī citas etniskās minoritātes – thaji, khmeri, meo u. c. Oficiālā valoda – vjetnamiešu, bet runā arī franču, ķīniešu, kā arī vairākos cilšu dialektos, angliski runā retais. Reliģija – budisms, konfuciānisms, daoisms, Romas katolicisms, islāms, protestantisms, vietējās cilšu reliģijas. Oficiālā Vjetnamas valūta – dongs (VND). Otra izplatītākā valūta – ASV dolārs. Maiņas kurss: 1 ASV dolārs pret apmēram 15 tūkstošiem dongu.
Var noderēt:
Vjetnamā pārvietojāmies ar vilcienu un iekšējiem lidmašīnu reisiem, kas nav dārgi. Vilcienu biļetes var iegādāties viesnīcā vismaz dienu vai divas iepriekš, turpat var sarunāt arī ekskursijas.
Pilsētās vietējo iedzīvotāju galvenais pārvietošanās līdzeklis ir motorollers, tūristiem pieejami arī taksometri un rikšas. Taksometros ir skaitītāji, bet taksisti mēdz krāpties, pat ja cena iepriekš sarunāta vai panākta vienošanās norēķināties pēc skaitītāja. Patīkams izņēmums ir “MAiLINH Group” zaļi baltie takši, tajos jāmaksā pēc skaitītāja.
Dzeramnaudas Vjetnamā ir parādījušās relatīvi nesen, tās var dot par tiešām izcilu servisu, piemēram, taksistam, kurš ir ar mieru jūs gaidīt visu dienu bez stundas likmes, kamēr apmeklējat kādu attālu tūrisma objektu.
Orientēties Vjetnamā nav viegli, jo ceļa norāžu ir maz, kartes – neprecīzas, bet ar “Google maps” palīdzību var iztikt.
Viesnīcās parasti ir pieejams bezvadu internets. Viesnīcu solītais bieži vien neatbilst īstenībai, un realitāte nav tik skaista.
Vislabāk vadīties pēc jaunākajiem apmeklētāju komentāriem “Tripadvisor”, “Agoda” vai citās tūristu iecienītās interneta vietnēs.
Lai gan tūrisma informācijas brošūrās apgalvots, ka vjetnamieši runā angliski, tā nav taisnība – šajā valodā runā tikai lielpilsētu tūristu apmeklētos rajonos.
Noziedzības līmenis Vjetnamā ir ļoti zems, izņemot Saigonu. Vakaros bez bažām var pastaigāties attālos mikrorajonos.
Maltīšu reizēs labāk apmeklēt vietējos restorānos. Uz ielas gatavoto baudīt ir riskanti, jo apstākļi, kādos ēdienu gatavo, ir visai apšaubāmi.
Cenas restorānos – gandrīz tādas kā Latvijā, bet jūras produkti ir nesalīdzināmi labāki garšas un pievilcīgāki cenu ziņā.
