Vai Latvijā atdzimst tautastērpu tradīcija? “LA” aptauja 2
Dagnija Kupče, tautastērpu meistare Vecpiebalgā: “Pēdējos gados pieprasījums pēc tautastērpiem ir ļoti palielinājies. Kas būtiski – cilvēki tos vēlas izgatavot aizvien pareizākus un autentiskākus. Aktīvi šajā ziņā ir arī deju kolektīvi un kori. Komisijas vērtē tautastērpus Dziesmu un deju svētku skatēs, tiek izdotas grāmatas par atsevišķu novadu tērpiem, un viss šis darbs vainagojas panākumiem un veicina tautastērpu kustības uzplaukumu. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi pozitīvi. Patiesībā, darinot tērpus, mēs veidojam savas tautas kultūras mantojumu un vēsturi. Darba gan ir vairāk, nekā spējam izdarīt, jo rūpnieciski un masveidā neko neražojam. Tērpus darinām ar lielu pietāti, īpaši piestrādājam pie detaļām, tāpēc katrs tērps tiek apmīļots. Tas gan nav ne lēts, ne arī ātrs prieks – jāstrādā nedēļām, pat mēnešiem.”
Biruta Akmentiņa, tautastērpu meistare Gulbenē: “Mūsu pusē patiešām jūtam izteiktu interesi par tautastērpiem. Cilvēki pēdējos gados ar cieņu, godbijību un mīlestību izturas pret tautastērpu un tā tos arī darina. Mūsu kultūras centrā izveidojusies cilvēku grupa, kas jau trešo gadu sev darina tautastērpus. Aizvien biežāk cilvēki paši vēlas radīt savu tērpu, nevis to pasūtīt meistaram. Nereti gadās, ka cilvēki izvēlas krāšņākos un greznākos tērpus, taču pie tiem arī darbs daudz lielāks un piņķerīgāks. Daudzi nāk pie mums pēc padoma. Protams, ir arī tādi, kas tērpus vienkārši nopērk. Redzu, ka parādās interese arī jauniešu vidū. Tautiskie elementi un raksti parādās ikdienas apģērbā. Pēc 90. gadiem, kad šķita, ka tautas lietišķās mākslas studiju darbs teju nevienam nav vajadzīgs, ir ārkārtīgi liels prieks, ka šodien ļoti novērtē roku darbu, to apbrīno un ciena. Tik tiešām – tautastērpu kustība uzmirdzējusi. Arī pieprasījums pēc mūsu izstrādājumiem pieaudzis.”
Ilze Kupča, tautastērpu meistare Ikšķiles novadā: “Tieši Jāņi ir vieni no svētkiem, kas daudziem liek padomāt par savu tautastērpu. Piemēram, man ir noteikums – ja kāds grib pie manis līgot, tad mugurā jābūt vismaz baltam kreklam, un meitenes nedrīkst būt biksēs. Ja pirmo gadu kāds vēl atbrauc ar brunčiem, kas nav tautiski, tad uz nākamajiem jau sagādā tautiskos, jo tā sajūta tad ir pavisam cita. Varbūt tā nedaudz ir kļuvusi par modes lietu arī sakarā ar tuvojošos valsts simtgadi, tomēr es domāju, ka tiem, kam ir pārliecība un patiesa interese par tautastērpu, ar sekošanu modei nav nekāda sakara. Tiem vienkārši gribas tautastērpu, un viss! Tas nav slikti, ka notiek dažādas aktivitātes, kas veicina tautastērpu aktualitāti un popularitāti. Attieksme pret tautastērpu ir dažāda. Ir sievas, kas īpaši neiedziļinās un tā arī pasaka – zini, man tā novada aube nepiestāv, es ņemšu citu. Lai gan norādu, ka tā vis nevajadzētu jaukt dažādu tērpu elementus, gadās, ka pārliecināt neizdodas un izdara, kā patīk. Bet ir arī tāda kategorija cilvēku, kas ļoti piedomā, lai tērps atbilstu tradicionālajiem modeļiem, un pret to izturas ar lielu bijību.”
Rasa Ozoliņa, aušanas meistare Naukšēnu novadā: “Tautastērpi katru gadu kļūst arvien populārāki. Sevišķi uz vasaras saulgriežiem un Jāņiem meitas un sievas vēlas tērpties tautastērpos. Pēc brunčiem pieprasījums aizvien pieaug un jau izveidojusies rinda vairākus mēnešus uz priekšu. Arī šogad diezgan daudzas sievas sanāca atstāt ar gariem deguniem, jo pasūtījumus, kam jābūt gataviem līdz šiem saulgriežiem, mēs beidzām pieņemt jau Lieldienās. Daļa meklē citu meistaru, vēl citi samierinās, ka brunči būs gatavi pēc Jāņiem. Nereti tautastērpu iegādei un izstrādei izmanto dāvanu kartes, ko pasniedz izlaidumos un dzimšanas dienās. Iespējams, ka tā nedaudz ir kļuvusi par tādu kā modes lietu, tomēr domāju, ka tautastērpi nav tā sliktākā lieta, uz ko “modēties”.”
UZZIŅA
* Latviešu tautastērps savā būtībā ir latviešu zemnieku, amatnieku, zvejnieku u. c. vienkāršo lauku ļaužu tradicionālais goda tērps, kādu viņi to valkāja galvenokārt 19. gadsimtā, apmēram līdz 70. gadiem. Līdztekus goda tērpam bija arī darba apģērbs.
* Tradicionālais tautastērps nav tikai noteikta veida svētku drānas. Tas sevī ietver gadsimtu gaitā uzkrāto un nemitīgi papildināto tautas skaistuma izjūtu, ornamenta izveides un krāsu salikumu māku, amatniecības prasmes. Tajā uzkrātas daudzu gadsimtu gaitā veidojušās apģērba darināšanas, rotāšanas un valkāšanas tradīcijas.
Avots: kulturaskanons.lv
