“Pēc brīža es sadzirdēju kaukšanu…” Aizkraukles novadā lūsis saimnieces acu priekšā uzbrūk sunim dažus metrus no mājas 0
Pagājušās nedēļas nogalē Aizkraukles novada Zalves pagastā kādā saimniecībā, kur dzīvo IEVA BURGMANE kopā ar saviem suņiem, kā arī vairākiem mājlopiem, Ievas acu priekšā notika patiešām baisa situācija – lūsis, tikai dažus metrus no mājām, viņas pašas īpašumā, uzbruka.
Vipeta šķirnes sunīte vārdā Kleopatra cietusi diezgan pamatīgi – tikusi pie dziļām brūcēm, taču, pateicoties tam, ka turpat ārā bija pati Ieva un vēl viens suns – Kleopatras mamma Bella, viņa palika dzīva.
Taču viss sākās jau pirms vairākām nedēļām, kad Ieva, pamanījusi savā sētā “rudu dibenu”, neticējusi, ka tas var būt lūsis, un nodomājusi, ka, visticamāk, lapsa.
Portālam LA.lv Ieva stāsta: “Viss sākās februārī, kad kazai “atskrēja” trīs kazlēni. Viņiem bija tikai viena diena, kad vakarā, divi no viņiem pēkšņi pazuda. Es devos vakarā uz kūti pabarot viņus, bet jau pēc divām stundām kazlēnu vairs nebija. Nākamajā rītā es devos pa apkaimi, izmeklējos visur, un uz kaimiņu lauka atrada pēdas. It kā lūša, es tomēr pazīstu pēdas. Tomēr sevi kaut kā “pārliecināju”, ka tas var būt arī kaimiņu suns, kuram arī tās pēdas ir tādas apaļīgas formas, un šad un tad tas suns mēdz atnākt arī uz manu īpašumu.
Kazlēnus neatradu… Pēc divām nedēļām, atkal jau vakarā, pagalmā pamanīju rudu dibenu. Es izskrēju pagalmā, un man līdzi izskrēja trīs manas sunītes. Bija jau satumsis, tāds kārtīgs vakars, ap astoņiem, deviņiem vakarā. Tas “rudais dibens” aizskrēja kūtij pa vienu pusi, bet suņi – pa otru. Pēc brīža es sadzirdēju kaukšanu, un mājās atgriezās tikai divas vipeta šķirnes sunes, trešā – Lola, bija pazudusi. Abi suņi, kas atgriezās, bija tādi kā bikli, nedroši. Vēl viens mans suns, bīgls vārdā Dūda, vispār uzvedās savādi – tā kā bailīga, tā kā bez manis ne soli pagalmā nespēra. Es vēl domāju, vai tiešām vilki? Nu, nevar būt! Lola diemžēl pazuda “kā zemē iekritusi”. Meklējām trīs dienas, neatradām pilnīgi neko, ne mazākās pēdas.
Un tad pienāca 14.marts, piektdiena. Pļavā, tikai kādus 100 metrus no manas mājas, suns pamanīja kādu dzīvnieku un sāka tam skriet klāt. Tas izrādījās lūsis. Beidzot es viņu ieraudzīju pati savām acīm. Suns skrēja klāt, lūsis pieplaka zemei un lēca – sapratu, ka suns ir medījums… Vienā lēcienā lūsis uzbruka sunim un sāka to plosīt. Es ar otru suni Bellu skrējām glābt Kleopatru. Bella par mani bija ātrāka un pietiekoši drosmīga, es domāju, ka, ja es būtu viena, es nevarētu izglābt savu suni. Kad Bella pieskrēja tuvu lūsim klāt, tas atlaida Kleopatru, un viņa jau, asiņodama, skrēja pie manis… Par laimi lūsis aizgāja prom, nevis uzbruka vēl Bellai.
Kleopatra bija stipri savainota – dziļas, plēstas brūces muskuļos. Braucām pie veterinārārsta. Pa ceļam brīžiem man bija bail, ka viņa nomirs, jo asiņošana bija stipra. Par laimi, nebija skartas artērijas un līdz veterinārārstam tikām, Kleo ir sašūta, šobrīd veseļojas un dzer zāles.”
Ieva sarunā ar LA.lv atzīstas – šobrīd viņai ir bail ne tikai par saviem suņiem un mājlopiem, bet arī par sevi pašu. “Ja reiz lūsis ir atradis sev “ledusskapi”, viņš, visticamāk, atgriezīsies atkal… Kurā brīdī tas notiks un kā – es nezinu! Lūšu medības Latvijā ir aizliegtas. Kad lūsis uzbruka sunim, es zvanīju vietējam mednieku kolektīvam un viņi man visi kā viens sacīja – piedod, mēs tev nekā nevaram palīdzēt, lūšu medības ir aizliegtas, pat, ja lūsis reāli kādu apdraud, kā tas ir manā gadījumā. Vienīgā cerība esot uz Dabas Aizsardzības pārvaldes īpašo atļauju, taču, cik saprotu, lai arī viņi tādu drīkst izdot, nekad tas vēl nav noticis. Bet ko darīt man? Tas ir mans īpašums – es tur dzīvoju, strādāju, turu dzīvniekus. Vai man tiešām ir jāsēž un jāgaida, kad lūsis uzbruks un visus pa vienam notiesās?” – jautā Ieva.
Ja lūsis netiktu iztraucēts un saķertu suņa galvu ar zobiem, iznākums būtu ļoti slikts…
JOLANTA KUZŅECOVA, praktizējoša veterinārārste, kas izglāba Kleo dzīvību pēc lūša uzbrukuma, pastāstīja: “Ja lūsis netiktu iztraucēts un saķertu suņa galvu ar zobiem, iznākums būtu ļoti slikts… Labi, ka tur blakus bija otrs suns, kas tomēr reaģēja uz uzbrukumu, kā arī – pati saimniece skrēja klāt. Tāpēc Kleo brūces bija tikai no lūša nagiem, bet ļoti daudz – burtiski pa visu ķermeni. Kopumā bija piecas brūces, kas bija jāšuj, no kurām – viena, uz kakla, kas ļoti stipri asiņoja un bija patiešām ļoti dziļa. Tur jau bija saplēsti muskuļi un liela hematoma apkārtējos audos. Sunim nedēļu būs jādzer medikamenti – antibiotikas, pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļi. Un tad jau, cerams, ka suns sāks ceļu uz atlabšanu.”
Kāpēc jāskrien pakaļ stirnai, ja ir brīvi pieejama barība?
Žurnāla “Medības” galvenā redaktore, pieredzējusi medniece un kinoloģe LINDA DOMBROVSKA sarunā ar portālu LA.lv skaidro, ka šādā situācijā, kāda notikusi Ievas īpašumā, vispareizākais būtu saņemt Dabas Aizsardzības pārvaldes vienreizējās atļaujas plēsēja nomedīšanai. Un tomēr, viņa atzīst – nav dzirdējusi, ka tādas līdz šim kaut reizi būtu tikušas izsniegtas. Pamatojums tam esot – īpaši aizsargājama suga, un medīt nav atļauts.
Linda tāpat ir pārliecināta, ka kopš Latvijā pirms dažiem gadiem tika aizliegtas lūšu medības un arī mednieku veiktais monitorings pārtraukts, lūšu, visticamāk, ir krietni savairojušies, jo žurnālam “Medības” diezgan bieži tiek sūtīti video un fakti par to, ka lūši ir un pat pastaigājas privātīpašumos.
“Mums bieži sūta video, kur redzams, ka lūši nāk sētās, nāk pie mājām. Valkā, piemēram, lēca pāri sētai un zaga pīles. Lūsim mainās uzvedība. Viņš saprot, ka cilvēks vairs nav bīstams. Cilvēks vairs nav risks,” – skaidro Linda.
Par to, ka lūsis Ievas īpašumā atgriezīsies, Linda ir vairāk nekā pārliecināta: “Ir pavasaris, jaunie lūši tiek padzīti no ģimenēm, viņiem jāmācās medīt pašiem un ķert sev iztiku. Un tie sāk aizvien biežāk parādīties kaut kur pie apdzīvotām vietām. Tas tāpēc, ka palielinoties lūšu skaitam Latvijā, samazinās viņiem pieejamās teritorijas. Lūšu tēviņi, kas dzīvo savās teritorijās, ir ļoti agresīvi, un padzen jaunuļus. Tāpēc arī jaunie lūši izmēģina spēkus šādās medībās – kāpēc gan skriet pakaļ stirnai, ja te ir brīvi pieejama barība? Nesen, piemēram, Lietuvā bija tāds gadījums, ka lūsis bija apēdis suni un pēc tam iegājis suņa būdā…” – atceras Linda.
Bet ko darīt cietušās Ievas situācijā? Daudz iespēju jau nav. Šobrīd lūsis ir aizsargājams un mednieki nevar darīt neko. Lūsis, visticamāk, atgriezīsies, bet tur ir arī Ievas mājas, īpašums un saimniecība. “Nelaist suņus ārā vienus pašus, būvēt milzīgu žogu, kur lūsis, visticamāk, tāpat tiks pāri, bet varbūt vismaz padomās. Taisīt putniem un lopiem tādu kūti, kur neviens netiek klāt. Iegādāties nopietnus suņus, kas prot cīnīties ar plēsējiem, piemēram, Alabaja šķirnes suņus – tādus, kas sargās savu īpašumu. Man arī pie mājas dzīvo vilki, lūsis un pat lācis, suņi man ir atsaucami, pie siksnas vienmēr ir GPS raidītājs. Vakarā, krēslā, suņus vaļā nelaižu, eju ar viņiem kopā. Ievas gadījumā es arī ieteiktu salikt meža kameras – gan stūriem, pie mājas, lai viņa vismaz zinātu, kas tur staigā un cik bieži. Tad vismaz zina, ar ko rēķināties,” – tā Linda.
Par to, ka šajā gadījumā lūsis nomedījis pat par sevi lielāka izmēra suni, nav nekas neparasts, jo lūši paķer aiz skausta un aizvelk prom. Lūsis medī arī mežacūkas, kazas un stirnas.
Atļaujas izsniedz, ja cilvēks ir izdarījis visu, lai novērstu meža dzīvnieka uzbrukumus
Dabas aizsardzības departamenta direktore GITA STRODE sarunā ar portālu LA.lv apliecina – gadījumos, kad meža dzīvnieks ir tiešām problemātisks un apdraud mājlopus vai pat pašus saimniekus, ir iespējams izsniegt vienreizējo medīšanas atļauju konkrētā dzīvnieka likvidācijai. Tomēr eksperte uzsver, ka pirms šāda atļauja tiek izsniegta, īpašuma saimniekam ir preventīvi jāizdara viss, lai šos uzbrukumus novērstu paša spēkiem. Citiem vārdiem runājot – cilvēkiem pašiem ir jābūt atbildīgiem, lai ar mājlopiem vai mājdzīvniekiem nekas nenotiktu. Viņa atminas kādu gadījumu, kad lūsis bija uzbrucis kādā saimniecībā pīlēm, taču izrādījies, ka šīs pīles staigā brīvā vaļā un nav bijis nekāds nožogojums.
“Jāsaprot, ka, ja šie te putni vai mājlopi staigā pavisam brīvi, tad nav jābrīnās, ka plēsēji nāk un uzbrūk, jo šie dzīvnieki taču ir tik viegli pieejami. Tikpat labi arī vanags šādas pīles var noķert,” – viņa uzsver.
Tomēr, ja cilvēks ir izdarījis visu, lai šādi uzbrukumi nebūtu iespējami – slēgta kūts, nožogojums un tamlīdzīgi, kā arī, protams, suņi neklaiņo vieni paši bez pieskatīšanas, tad šādu atļauju ir iespējams saņemt.
Gita Strode uzsver, ka būtiski ir, lai cilvēkam, kurš šādu atļauju lūdz, ir pierādījumi par konkrēto problemātisko dzīvnieku – piemēram, kameru ieraksti, uzbrukuma un/ vai viņa eksistences fotogrāfijas. Šādā gadījumā cilvēkam ir jāvēršas ar iesniegumu brīvā formā Dabas aizsardzības departamentā ar lūgumu izsniegt šo te vienreizējo konkrētā problēmdzīvnieka likvidēšanas atļauju.
Ja cilvēks pats nav mednieks, viņam ir jāsazinās ar vietējo medību kolektīvu un jāvienojas, kurš būs tas mednieks, kurš šajā konkrētajā vietā šo dzīvnieku likvidēs.
Jautāta, cik bieži šādas vienreizējās atļaujas Latvijā tikušas izsniegtas, Strode atbild, ka tādas ir tikušas izsniegtas, taču vairumā gadījumu, diemžēl, cilvēki pasūdzas par nodarījumiem sociālajos tīklos vai arī, saprotot, ka pašiem vien savs īpašums arī ir jāsargā un jābūvē gan šie te žogi, gan drošas kūtis, šo atļauju vairs nemaz neprasa.
Portāla Medibam.lv sagatavotais video:
