Ceļš nav rozēm kaisīts, tomēr pēc biosertifikāta tiecas gan pieredzējuši saimnieki, gan iesācēji 9
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bioloģiskajā lauksaimniecībā Latvija nav pakaļpalicēja – pēc sertificētajām platībām esam 6. vietā Eiropas Savienībā.
Pērn sertifikātam pieteicies gan viens no lielākajiem sēklaudzētājiem valstī – Balvu novada zemnieku saimniecības “Kotiņi” pieredzes bagātais saimnieks Aldis Ločmelis, gan lauksaimniecībā vēl iesācēji, taču ar lieliem plāniem apbruņotie Jelgavas novada “Zelt” smiltsērkšķu dārza īpašnieki Elīna Cēsniece un Eduards Vilks.
Trūkst konsultantu – nav zināšanu
Lai gan ceļš līdz bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātam – dokumentam, kas apliecina, ka saimniecība ievēro bioloģiskās ražošanas un marķēšanas noteikumus, – nav rozēm kaisīts, joprojām netrūkst uzņēmīgu ļaužu, kas vēlas saimniekot videi un cilvēkiem draudzīgi.
Procedūra ilgst divus gadus, saimniecību vismaz reizi gadā apseko kontrolējošā iestāde, saimniekam nepieciešama atbilstoša izglītība, bet par pārkāpumiem draud sankcijas – vai nu vēl ilgāks pārejas process, vai tā pārtraukšana.
Latvijā sertifikāciju un kontroli veic divas institūcijas: biedrība “Vides kvalitāte” Salaspilī un SIA “Sertifikācijas un testēšanas centrs” Priekuļos.
Uzraudzība turpinās arī pēc sertifikāta iegūšanas, ja saimniecība neievēro noteikumus, tā var zaudēt platību maksājumus un pat sertifikātu.
Pērn no “Vides kvalitātes” diviem tūkstošiem klientu sankcijas piemērotas 80.
Pārkāpumi lielākoties notiek nezināšanas dēļ, spriež sertifikācijas institūcijas “Vides kvalitāte” pārstāvis Juris Grīnfelds: “Izglītības, zināšanu trūkums bioloģiskajiem zemniekiem noteikti ir vājā vieta, to var just, taču Lauku konsultāciju un izglītības centra kapacitāte ir nepietiekama – viņi labi pārzina konvencionālo daļu, bet ar bioloģisko ir, kā ir.”
Mēdz būt arī apzināti pārkāpumi, kad lietoti minerālmēsli, sintētiskās ķīmijas augu aizsardzības līdzekļi vai kodinātas sēklas, kas saimniecībai draud ar bioloģiskā sertifikāta atņemšanu.
Šādus gadījumus “Vides kvalitāte” atklājot vidēji vienu vai divas reizes gadā.
Straujš bioloģisko saimniecību pieaugums, kas notika drīz pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un turpinājās līdz aptuveni 2012. gadam, ir apsīcis, atzīst J. Grīnfelds.
Šogad saņemti 63 iesniegumi, līdz gada beigām skaits varētu pieaugt vēl par pārdesmit pretendentiem. “Lielākoties piesakās saimniecības ar platību ap 12 ha, kas meklē savu nišu, vēlas ražot ekskluzīvākus produktus.
Gaidījām, ka būs vairāk augļu un dārzeņu ražotāju, taču to skaits ievērojami nepalielinās, lai gan viņiem ir stipri lielāki atbalsta maksājumi – 399 eiro dārzeņiem un 485 eiro augļu kokiem un ogulājiem par hektāru, salīdzinot ar atbalstu augkopībai – 117 eiro par hektāru,” vērtē J. Grīnfelds.
Ne visi tiek līdz sertifikātam, galvenais iemesls – sabīstas no prasībām, ar kurām jau sākotnēji nav kārtīgi iepazinušies vai pietrūcis gudra padomdevēja.
Notiek arī pretējs process, kad saimnieki atsakās no bioloģiskā sertifikāta. Viena daļa ir pensijas vecuma cilvēki, kam nav vairs tik daudz enerģijas un pārliecības, ka spēs turpināt saimniekošanu, citi savas bioloģiskās platības iznomā vai pārdod lielākajiem kaimiņiem.
Vērojama tendence atteikties tieši no bioloģiskās graudkopības.
“Bioloģiskajām saimniecībām, kas paliek tikai uz graudaugiem, tik viegli neiet, jo produkcija ir tikai nedaudz dārgāka, bet ražas – zemas. Saimnieki teic, ka viņiem daudz vienkāršāk un izdevīgāk ir audzēt graudus konvencionāli,” stāsta “Vides kvalitātes” pārstāvis.
Vairāk naudas, tīrāka daba
Slapjais pavasaris un karstā vasara pārvilka svītru lielsaimnieka Alda Ločmeļa pirmajai bioloģiskajai ražai 25 ha ar pupām, auzām, zirņiem un miežiem.
Lauku viņš bija pārņēmis no citas biosaimniecības, lai jau šoruden līdzās ierastajai zemnieku saimniecības “Kotiņi” produkcijai tirdzniecības vietās un pašu interneta veikalā varētu piedāvāt arī bioloģiskās pērļu grūbas, auzu putraimus, zirņu un pupu miltus.
Aiznākamgad, kad būs veiksmīgi izturēts bioloģiskās sertifikācijas pārejas periods 800 ha teritorijā un, jācer, arī dabas apstākļi veidosies labvēlīgāki, saimniecība varēs startēt bioloģiskajā tirgū ar vērā ņemamu produkcijas apjomu.
“Pirms 20 gadiem veikalos bio nebija vērtē, par to maz zināja un runāja, un labākais bija ārzemju produkts, taču tagad arvien vairāk cilvēku novērtē bioloģisko produkciju. Un Eiropas Savienība vairāk skandina, ka mazāk pesticīdu un sintētisko minerālmēslu!
Redzam, ka šajā virzienā attīstās tirgus, kur varam labāk nopelnīt, kā arī gribam nesamaitāt dabu, lai tā paliktu arī mūsu bērniem. Piedāvāsim biosēklas un pārtikas produktus, kurus paši gan audzējam, gan pārstrādājam,” skaidro A. Ločmelis.
Tiesa, arī līdz šim viņš trīs tūkst. ha plašajos laukos, kuros galvenokārt audzē sēklas materiālu, centies saimniekot zaļāk
Ne velti pērn iekļuvis starp finālistiem starptautiskajā konkursā “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā”, apliecinot, ka arī liela izmēra saimniecība var ieviest videi draudzīgas saimniekošanas metodes.
Par biosaimniekošanas izmaksām un ražību “Kotiņu” saimniekam ilūziju neesot.
“Kad pirms sējas lauku apstrādāju pret nezālēm ar raundapu, tērēju 40 eiro par hektāru, bioloģiski nezāļu iznīcināšana ar kultivēšanu izmaksās 80 eiro par hektāru, būs arī vajadzīgas vairākas ecēšanas, rindstarpu vagošanas, bet raža nebūs maksimālā, ko varētu iegūt.”
Papildu izdevumus biosaimniecībām rada arī maksa par sertifikāciju, kas nav nepieciešama konvencionālajām. Par nepareizu un neērtu A. Ločmelis uzskata prasību veidot citu saimniecību.
“Ja būtu iespēja apvienot vienā, varētu atrisināt arī cilvēkiem draudzīgu zemju apsaimniekošanu mājokļu tuvumā.”
Līdzīgus plānus par bioloģisko saimniekošanu tikai nieka 300 km attālumā no “Kotiņiem”, Jelgavas novada Platones pagastā, savā 36 ha plašajā smiltsērkšķu dārzā “Zelt” kaļ arī jaunie lauksaimnieki Elīna Cēsniece un Eduards Vilks.
Iekopuši Platones upes krastā aizaugušo teritoriju no nulles, izveidojot gan smiltsērkšķu stādījumus 36 ha platībā, gan sakopjot apkārtni, viņi arī rīko ekskursijas viesiem, kurās stāsta par zelta ogas veselīgajām īpašībām un daudzina savu produkciju, vasarā aicina uz dārza svētkiem, kā arī būvē Smiltsērkšķu namu apmeklētājiem.
Ja ne kovida ārkārtas apstākļu norautais stopkrāns finanšu atbalstam un tūrismam, viņu gadījumā – būvniecībai un ekskursijām –, “Zelt” turpinātu tikpat strauji zelt un plaukt, taču tagad saimnieki meklē investoru, kā arī tirgus paplašināšanai ir uzsākuši bioloģiskās sertifikācijas procedūru.
Jaunie ļaudis gan pasūrojas, ka dārzu jau kopš pirmsākuma 2016. gadā varēja novērtēt kā bioloģisku, jo teritorija bija ilgstoši neapsaimniekota un nerobežojās ar konvencionālo zemnieku laukiem.
Nupat bioloģiskā sertifikāta trūkuma dēļ pagājusi garām sadarbība 150 tūkstošu eiro apjomā ar kādu somu uzņēmumu, kas ražo kvalitatīvu pārtiku suņiem un kaķiem. “Tas bija sāpīgi,” nosaka “Zelt” saimnieki.
UZZIŅA
Bioloģiskās lauksaimniecības platības
* Salīdzinot ar 2004. gadu, bioloģiskās lauksaimniecības platības palielinājušas gandrīz trīskārtīgi – no 100 tūkst. ha līdz 290 tūkst. ha.
* Pērn uz bioloģiskās lauksaimniecības atbalstu pieteicās nepilni 3750 klientu, šogad – 4100, t. sk. 250 biškopju.
* Izmaksātais atbalsts svārstās no 24 milj. eiro 2015. gadā līdz 27 milj. eiro 2020. gadā.
* Latvija apņēmusies līdz 2027. gadam panākt, lai bioloģiski tiktu apsaimniekoti 20% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Patlaban tie ir 14%.
Avots: Lauku atbalsta dienests
Eksperta viedoklis
Bioloģiskajā lauksaimniecībā trūkst labu skolotāju
Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs, bioloģiskās z/s “Salenieki” saimnieks: Konvencionālajiem zemniekiem pārejot uz bioloģisko saimniekošanu, pirmie pieci gadi nebūs tie vienkāršākie, jo diezgan būtiski jāmaina ražošanas veids.
Nederēs vairs risinājums ar minerālmēsliem un pesticīdiem, kas saimniekošanu padara vienkāršāku – uztaisi analīzes un nomēslo, cik vajag, nevarēs audzēt tikai pāris kultūras kā rapsi un kviešus, augu sekai kā minimums vajadzīgas piecas kultūras.
Bioloģiskajā ražošanā vairākus gadus iepriekš jāizdomā augu sekas plāns, jātaisa augsnes analīzes, jāsaprot, kādas un cik daudz augsnē organisko vielu, kā no atmosfēras augsnē uzkrāt slāpekli, kā augu sekā uzkrāt tauriņziežus.
Pārejas laikā svarīgākais mainīt savu domāšanu, izglītoties un saprast, kādi procesi norit augsnē un kas notiek ar pašiem augiem, kas ir bioloģiskās lauksaimniecības pamatu pamats.
Mūsu lielākā problēma, ka Latvijā pietrūkst konsultantu, kas varētu palīdzēt zemniekiem, pārejot no konvencionālās saimniekošanas uz bioloģisko.
Zinātnē vēl ir maz pētījumu, kā to izdarīt labāk un efektīvāk, šajā stadijā esam tikai sākumposmā.
Protams, smeļamies citu valstu pieredzi, bet arī tur vēl notiek izpēte par augstākām ražām, kā tikt galā ar nezālēm un slimībām, kas ir nebeidzams process.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
