Beslanas bijušie ķīlnieki-skolnieki saņēmuši atestātus 2
“Aļonas izglābšanās desmitgadei par godu es gribēju sarīkot viņas tikšanos ar Elbrusu Goričaevu,” stāsta žurnāliste. “Bija grūti viņu sameklēt, jo viņš no dienesta ir aizgājis. 2010. gadā tas izdevās, bet divus gadus iepriekš, 2008. gadā, viņš bija Chinvali. Šobrīd viņš audzina dēlus. “Vai tiešām tu nevēlies tikties ar Aļonu un paskatīties, par ko viņa ir kļuvusi?” es viņam jautāju telefonsarunā. “Es viņu ļoti vēlos redzēt, taču baidos atcerēties visas tās šausmas,” viņš atzina. Un tomēr es viņu pierunāju. Tikšanās notika Fatimas bojāgājušo vecāku mājās, kur es atnācu kopā Valēriju Savlaevimu no Krimas osetīņu kopienas, kurš nofotografēja šo tikšanos.
…Pirmajā mirklī viņš bija mazrunīgs un noslēgts. Visus šos desmit gadus viņš dzīvoja ar vainas sajūtu, ka daudzus tomēr nav izdevies glābt. Tādēļ arī nevēlējies tikties ar žurnālistiem: kādi gan mēs esam varoņi, ja nenosargājām bērnus?… Tomēr Valērijam izdevās noķert tos retos brīžus, kad Elbrusa Goričaeva sejā, kas ārēji pa šiem gadiem nav daudz mainījusies, pēkšņi atplauka smaids. Un joprojām stiprās un vīrišķīgās rokas maigi un saudzīgi turēja meiteni, dāvājot viņai siltumu un cerību: “Aļona, tev viss būs kārtībā!”
Mācību gads Beslanā sākas 5. septembrī, jo pirms tam ir sēru dienas. Aļona Ckaeva top arvien līdzīgāka mammai. Par pašu teroraktu meitene uzzināja no citiem, kad sāka iet skolā. Par to, kā bojā gāja viņas mamma un vecākā māsa, pieaugušie nespēja pastāstīt. Taču reiz, nopietni paskatījusies uz vecmāmiņu, Aļona teica: “Man ir sargeņģelis, kas uz mani skatās no augšas, no debesīm.”
Mēs viņu atradām pagalmā. Uzdāvinājām avīzes numuru ar pirmajā lappusē publicētu fotogrāfiju, kur viņu iznes no teroristu ieņemtās skolas. “Tas ir onkulis Elbruss,” teica Aļona.
Viņa turēja uz rokām mazo māsiņu Kristīnu, līdzās skraidīja brālītis Georgijs un blakus pagalmā bumbu trenkāja Mahars. Parasta meitenīte no lielas, draudzīgas ģimenes. Sapņo kļūt par ārsti vai frizieri, mīl taisīt bizītes draudzenēm. Tagad Aļona zina, ka viņas dzīve turpinās, pateicoties lielam un stipram cilvēkam, kurš pirms desmit gadiem viņu iznesa no elles.
Avots: Tatjana Pavlovska, rg.ru
