Aizbraucēji pēc atgriešanās Latvijā saskaras ar grūtībām atrast darbu, zemām algām un dzīves dārdzību 26
Zemas algas, dzīves dārdzība, grūtības atrast darbu un iekļaut savus bērnus vietējās skolās, – tās ir tikai dažas no problēmām, ar kurām saskaras ģimenes, kuras pēc svešumā pavadītiem daudziem gadiem tomēr pieņēmušas lēmumu atgriezties Latvijā, svētdien vēstīja raidījums “LNT Ziņu TOP 10”.
Kristīne Ratniece pielika punktu septiņu gadu ilgajai dzīvei Anglijā, jo ilgojās pēc mājām un vēlējās, lai četrgadīgais Ričards un divus gadus jaunā Emīlija augtu latviskā vidē. Nedēļu pēc atgriešanās sieviete ir sajūsmā, ka beidzot ir māju un piederības sajūta, taču šajā īsajā laikā darba meklējumi jau sagādājuši vilšanos. “Padzīvojot pirmo nepilno nedēļu, es esmu sapratusi, ka Latvijā ir ļoti mazas algas, arī minimālā. Es uzskatu, ka minimālajai algai jābūt vismaz 500 eiro, jo arī nodokļi, ko atvelk nost, tie 200 eiro, ir daudz. Cenas, kad ieej veikalā, ir tādas pašas kā Lielbritānijā un pat augstākas, tad padomājiet paši, tas ir neprātīgi.”
Vēl esot Lielbritānijā, bijis neiespējami atrast darbu Latvijā. Lai arī reemigrācijas plāns, kuram finansējums beidzās pagājušajā gadā un daudzi nosauca par izgāšanos, paredzēja motivēt uzņēmējus noturēt darba intervijas ar „Skype” video, uzņēmēji Latvijā to noraidot. Tāpat Kristīne ar nožēlu secina, ka reemigrācijas plānam iztērēta liela nauda, bet ideja par vienas pieturas aģentūras izveidi tā arī nedarbojas.
Zaķu ģimene atgriezās atpakaļ uz Talsiem no Anglijas pirms gada. Ar sešu gadu garumā Anglijā gūto iedvesmu Dainis tūlīt pēc atbraukšanas vēlējās Talsos izveidot savu mazo uzņēmumu, taču neriskēja Latvijas nestabilās nodokļu politikas un visu laiku mainīgo prasību dēļ. “Esot tur Anglijā, to stabilitāti tā kā izjutu vairāk, jutos vairāk drošs par savu nākotni, kā es ģimeni pabarošu vai samaksāšu par nākotni. Te tā kā nejūtu. Anglijā es to pirmo reizi izjutu, ka darba iespējas ir lielākas, un nebija nevienā brīdī sajūta, ka es varētu palikt bez darba vai maizes mutē, es zināju, ka vienmēr kaut kādu darbiņu atradīšu,” stāsta Dainis.
Kā jaunajai ģimenei dzīve Latvijā esot pārāk dārga, tāpēc, piemēram, autiņbiksītes joprojām tiek pirktas Anglijā. Cenas Latvijā esot pārāk uzskrūvētas. Taču kopuma par ikdienas dzīvi Talsos Dainis ar ģimeni nesūdzas un ne reizi nav bijusi doma atkal kravāt koferus emigrēšanai prom. Arī dēls Patriks iejuties Latvijā labi. Viņš citiem reemigrantu bērniem skolā palīdz integrēties Latvijā. “Man šeit patīk, jo te ir daudz kas, ko darīt. Te ir liela jūra, foršs ezers. Anglijā man patika, ka tur daudz veikalu. Es negribu atgriezties Anglijā,” saka Patriks.
Tikmēr pēc Strasbūra nodzīvotiem 18 gadiem Kristīne Lauriņa ar ģimeni atgriezusies Latvijā pirms četriem mēnešiem. Tagad Kristīne strādā par franču valodas skolotāju Cēsu Draudzīgā Aicinājuma Valsts ģimnāzijā, Cēsu jaunajā skolā un pasniedz franču valodu arī pieaugušajiem. Pēc reemigrācijas Kristīne tagad pavada ikdienu starp darbu Cēsīs un ģimenes mājvietu Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagastā. Kristīnei būtu vēlme, lai valsts daļēji kompensētu laucinieku izdevumus par braukšanu uz darbu. Iespējams, tas spētu apturēt cilvēku migrāciju prom no laukiem un lauku izmiršanu.
Turklāt agros rītos un vēlās pēcpusdienās Kristīnei jāapstājas vēl pa vidu Raunas novada Drustu pagastā. Tur bērni mācās Drustu Tautskolā ne tikai latviskuma ieaudzināšanas īpašās programmas dēļ. Kristīnes dēls un meita dzimuši, auguši un skolas gaitas sākuši Francijā, bet, izņemot Drustu Tautskolu, neviena cita skola neesot spējusi nodrošināt skolotājus-asistentus. Pat ne Cēsis, kas sevi sauc par reemigrantu čempioni. Tā esot vispārēja valstiska problēma.
„Diemžēl pašlaik ir situācija, ka ir pašvaldības, kas to atbalsta un ir tādas, kas to neatbalsta, un arī tas, ka naudiņa tiek sadalīta ne tajā īstajā laikā. Bērns atbrauc brīdī, kad naudiņa jau sadalīta, un tad nekā. Es tiešām zinu ļoti daudzas ģimenes, kas neatgriežas tieši šī iemesla dēļ, jo viņi ir pārliecināti, ka bērni neintegrēsies. Ir ļoti daudzas ģimenes, kas atgriežas, bet aizbrauc atpakaļ skolas dēļ,” stāsta Kristīne.
Kristīne uzskata, ka valstiskā līmenī lielākajā daļā skolu būtu jārod iespēja reemigrantu bērniem un bērniem no etniski jauktajām ģimenēm iziet latviešu valodas intensīvos kursus vēl pirms mācību gada sākuma.
