Pēc 21 dienas no apmācību nometnes izsoļo norūdījušies. Kā notiek zemessargu apmācība? 21
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes štāba Operatīvās pārvaldes apmācību daļas priekšnieks majors Gints Homanis beidzamo gadu laikā cauri savām rokām izlaidis simtiem jauno zemessargu, kas izgājuši pamatapmācību un pilntiesīgi iekļāvušies savās vienībās.
Viss, pēc majora teiktā, arī šogad norisinājies pilnīgā atbilstībā plāniem par zemessargu apmācību, vienīgi zināmas, tiesa – pozitīvas, problēmas radījusi pieaugusī interese par stāšanos Zemessardzē. Par to, kāda ir jauno apmācāmo ikdiena pamatapmācības nometnē, kādi jauninājumi ieviesti Ukrainas kara iespaidā, majors stāsta intervijā “Zemessargam”.
Vai pamatapmācības nometne beigusies?
Jā, divdesmit vienu dienu ilgā nometne beigusies. Bet tas ir tikai viens no pamatapmācības blokiem, mums šogad bija plānoti trīs – pavasara nedēļas nogales, rudens nedēļas nogales un divdesmit viena diena vasarā, bet sakarā ar Ukrainas notikumiem papildu plūsma pa nedēļas nogalēm bija vēl no aprīļa beigām. Bija vairāk cilvēku, un tas diezgan sašķobīja plānus. Pozitīvā nozīmē, protams.
Cik daudz cilvēku pamatapmācībā pienāca klāt kopš aprīļa?
Pagaidām visi tie, kas ir iestājušies, vēl nav gājuši pamatapmācību vai nav atraduši laiku uzsākt, bet principā pavasarī plānotie 80 cilvēki arī bija. Papildu grupā – es viņus saucu par Ukrainas grupu – bija 140, 150, sāka vairāk, beidza nedaudz mazāk. Tagad rudenī mums ir 142 jaunie zemessargi. Vasarā cauri pamatapmācības nometnei no pirmās līdz pēdējai dienai mums izgāja apmēram 60 cilvēku.
Bija sarežģīti apmācīt lielāku skaitu cilvēku?
Visu jau var izdarīt, bet man ļoti nepatīk, ja kvantitāte iet pāri kvalitātei, jo karot ir jāmāk, civilais cilvēks ļoti daudz jāmāca, lai iegūtu karavīra iemaņu pamataizmetņus. Respektīvi – lielāka interese par Zemessardzi – tas ir ļoti labi, bet cilvēku skaits ir liels un tas mums mazliet sajaucis kārtis.
Zināms, ka pēc pamatapmācības nepieciešams uzturēt nezūdošu interesi par mācību apmeklējumu un tas ir ļoti būtiski.
To pagaidām grūti komentēt, cik no šiem te cilvēkiem, kas Ukrainas notikumu ietekmē pieņēma lēmumu stāties Zemessardzē, būs aktīvi nākotnē. To vienkārši nezinām. Bet es patiešām varu piebilst – tie, kas stājās Zemessardzē kopš februāra, pirmkārt, ir vecāki, vidējais vecums ir lielāks, ap trīsdesmit gadiem, tātad cilvēki nopietnāki, motivētāki. Kopumā šo zemessargu kvalitāte ir augstāka. Viņi ir gatavi vairāk paciest, pielāgoties.
Vai pamatapmācības nometnes mācību programmā ir ieviestas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem?
Divdesmit vienas dienas nometne mums ir šablons, ko uzlabojam, skelets ir nemainīgs, bet mēs papildinām ar tēmām, kas mums Ukrainas ietekmē liekas svarīgākas. Piemēram, tā pati nocietinājumu, ierakumu rakšana, tam veltījām daudz lielāku uzmanību, šaušana bija mazliet plašāka un mazliet vairāk tematiska. Mēs apmācību programmu papildinājām atbilstoši nepieciešamībai.
Mācījām rakt individuālos ierakumus – pēc standarta šaušanai no stāvokļa guļus. Dziļāk nebija. Kaut gan vajadzētu arī pilna profila, tagad Ukraina parāda, ka inženieru zinības nedrīkst aizmirst, fortifikāciju būvēšanas nepieciešamība pastāv. Domāju, tas ir tas, ko esam nedaudz zaudējuši.
Irāka, Afganistāna to neprasīja, dinamiskā kaujas darbība – tur viss uz riteņiem, bet Ukraina parādīja, ka tā īsti nav. Apbūvētās, nocietinātās vietās un tā saucamajā zeļonkā – mežainā apvidū – tas bija un būs. Vai tur visu laiku cilvēki sēž iekšā vada sastāvā ierakumā – tā nevarētu teikt.
Vada aizsardzības pozīcija var būt izrakta, un mēs atvairām uzbrukumu, cilvēki izvirzās ārā, uguns trieciens, kas trāpa pa šīm pozīcijām, neko mums nenodara. Tad redzam, ka tiek gatavots uzbrukums, mēs pievirzāmies klāt. Tādā veidā manevrējam – nav jāsēž ierakumos. Ierakumi kā tādi ir aizsardzība pret artilērijas uguni – nekā labāka principā nav. Dzimtā zeme sargā.
Savukārt šaušanā bija vairāk taktiskās šaušanas, tā bija uguns un kustība pārī, tas bija maksimums, ko mēs varam, bet mēs iemācām šaut, iemācām rīkoties ar ieroci, cilvēks nebaidās, var sašaut mērķus no dažādiem stāvokļiem, izmantot aizsegu, strādāt pārī. Taktiskā šaušana arī mazliet disciplinē cilvēku, šo zemessargu, jo tomēr jāskatās, ko tavs pārinieks dara, jāskatās, uz kurieni pavērsts stobrs. Mēs ievērojam visus drošības pasākumus, instruktori skrien līdzi katram. Tomēr tā nav īsti taktiskā šaušana, bet kādi taktiskās šaušanas elementi. Tur ir mazliet taktikas, pārvietošanās, aizsega ieņemšanas, tā ir kā kombinācija no iepriekš apskatītajām prasmēm.
Kāds ir mērķis – ko vēlaties iemācīt 21 dienas laikā jaunajam zemessargam?
Nometnē mēs varam pilnībā izņemt visu 21 dienas apmācību programmas saturu, jo cilvēks šeit atrodas visas 24 stundas diennaktī. Pat ja viņš guļ, pat ja guļ mežā, mācās, jo, piemēram, rīta celšanās norit pēc saraksta. Jūs zināt, kā ir mūsu jauniešiem…
Tie, kas ir bijuši obligātajā dienestā, mana paaudze, varbūt nedaudz jaunāki – tie zina, ka ir jādara, ir jāceļas, ka ir tāds un tāds dienas saraksts, ej nevis tad, kad tev gribas, bet pēc saraksta, tas mazliet disciplinē. Tagad jauniem cilvēkiem ir grūtāk. Jau atrašanās svešā vietā viņiem ir kā spiediens, atrodas ārpus komforta zonas. Viņi pirmkārt nobriest, iemācās cīnīties ar diskomfortu, ar negribēšanu, ar slinkumu.
Mums seržanti neprasa, vai tu, cienīts kungs, gribi vai negribi celties, tur ir 6.30 celšanās, tad pēc trim minūtēm jāstāv uz plača. Radikālu sodu nav, bet cilvēki jau mācās. Bijis tā, ka daži sūdzas, ka slodze ir par mazu. Varbūt sākumā pirmajās dienās ir grūtāk. Mēs palēnām kāpinām slodzi.
Mums bija vecumā no 18 līdz maksimālajam vecumam, šim cilvēkam bija 55 gadi. Skaidrs, ka tas nav labs piemērs, bet viņš labi darbojās, galvenais – spēcīga griba, izteikts mugurkauls.
Astoņpadsmitgadīgs cilvēks fiziski var, bet 55 gadus vecais var vairāk – viņš ir morāli spēcīgs, viņš ir jaudīgāks ar gribasspēku, ar noteiktību. Jaunais skrien, skrien un tad apstājas, tad viņam apnīk, viņš nevar vairāk, bet tas 55 gadus vecais iet lēnām, bet iet, iet, iet un finālā aiziet garām tam jaunajam. Fiziski varbūt viņš nav tik jaudīgs, bet viņam ir mugurkauls, izturība, un finālā viņš izdara vairāk nekā jaunais.
Kādos apstākļos jaunie zemessargi dzīvoja pamatapmācības nometnē?
Viņi dzīvoja NSPA baltajās teltīs. Taču ne jau katru vakaru viņi bija tur. Kad bija lauka kaujas iemaņas (LKI) nedēļa, viņi principā gulēja ārā. Pirmajā reizē viņi vienkārši pārguļ. Kad ir nakts, viņi nomazgājas un aiziet treniņtērpā, izguļas zem pončo. Vienkārši, lai saprastu, bez stresa, bez nakts dežūras. Vienkārši nodaļa uzceļ pončo rindiņā un pārguļ. Daudziem gulēšana lielajā teltī ir izaicinājums, zem pončo tas ir izaicinājums, daudzi cilvēki vispār teltī nekad nav gulējuši.
Kur viņiem blakus ir sieniņas un lietus pil, ir troksnis, te pēkšņi zaķītis aizskrien, vējš cauri pūš, tas ir izaicinājums. Pirmo reizi bez stresa, nākamajā reizē viņi guļ ar ieroci un formā, trešajā reizē patruļbāzē, ceturtajā reizē jau ir apsardzē, piektajā reizē jau ir uzbrukums.
Principā viss virzīts tā, lai cilvēku mācītu no vieglākā uz smagāko. Pirmā diena ir nosacīti morāli un fiziski viegla, un līdz divdesmit pirmajai dienai viss tiek kāpināts. Parasti pirmajā otrajā dienā es ar viņiem izrunājos, pastāstu par mehānismu – katru dienu ir pakāpieniņš. Būs grūtāk, mazāk laika, būs brūces, nepietiks paikas. Pirmajā dienā puse paikas palika pāri, toties kādā piektajā sestajā dienā visu nosmeļ. Pēc pirmās nedēļas jau prasa papildporciju. Ēdienu atved firma, bet zemessargi ēd no saviem katliņiem. Mēs varam nodrošināt, ka viņi guļ kazarmā, siltās telpās, bet ir jābūt izaicinājuma elementam.
Pirmajā nedēļā mēs atvieglojam sadzīvi, lai vairāk mācās un aprod. Pirmās nedēļas otrajā pusē viņiem jau sāk paņemt nost laiku, viņiem ir šoks. Nu, kā – civilais cilvēks – vēlos, paguļu pusstundiņu, ja gribu – kaut ko daru, ja negribu – paskatos televizoru. Bet šeit tā nav.
Vai tagad var telefonu – nē, nedrīkst! Tagad ir nodarbība, pēc tam tev ir tas, tad tas. Principā dienas ir sadalītas tā, ka jau no rīta, kad pieceļas, viņiem nav īsti laika. Varbūt var uzrakstīt īsziņu, telefonus nost neņemam, citreiz tas ir motivējoši, citreiz demotivējoši, bet viņam saziņas iespējas ir. Kad sākas nometne, pirmajā otrajā vakarā 23.00 ir naktsmiers, es 23.30 ieeju iekšā, visi telts griesti telefonu gaismiņās.
Kāds filmu skatās, kāds ko citu dara, trešajā ceturtajā naktī jau tikai vietām ir gaismiņas, nedēļas beigās – tumšs! Viņi priecīgi galvu nolikt uz spilvena, vienkārši aizmieg. Tajā pašā laikā viņiem ir dušas reize, sakopties, nomazgāties – stunda, arī sakārtot sevi, varbūt ielikt mazgāt formu. Sākumā visi ir panikā – mums nepietiks laika, seržants pasaka – tik ir, un viss!
Pēc nedēļas jau ir iemācījušies un jau stundas laikā visu paspēj, arī uzrakstīt īsziņas ģimenei, visu. Stresa apstākļos iemācās – kā es saku, cilvēks pieaug. Ja cilvēkam ir četrdesmit gadu, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir pieaudzis. Nav saskāries ar izaicinājumiem, dzīves grūtībām, viņš nepieaug, tā arī paliek pusaudža līmenī.
Cilvēkiem ir dažādas spējas un talanti, vai visiem iespējams atrast vietu vienībā?
Tas ir labs jautājums un brīžiem liels izaicinājums. Pirmkārt, pamatapmācībā – ja cilvēki atbilst valsts dotajiem standartiem, medicīnas standartiem, visi iziet vienādu apmācību. Vispirms neatkarīgi no vecuma, dzimuma visi iziet vienu apmācību. Pēc tam ir daudzas specialitātes, ir iespējas mācīties.
Piemēram, C kategorijas vadītāja kategoriju nokārtot. Varbūt jauniešiem tas nav tik populāri. Agrāk, ja par valsts naudu nokārtoji B, C kategoriju, tas taču bija bonuss! Tagad arī jaunieši izmanto šo iespēju. Vari nokārtot C kategoriju par Zemessardzes naudu, vari kā šoferis darboties, vari būt, piemēram, ložmetējnieks šoferis. Vest savus cilvēkus uz šejieni un tajā pašā laikā būt ložmetējnieks, attīstīties par instruktoru, par automātiskā granātmetēja GMG instruktoru, iespējas attīstīties ir.
Mēs nevaram pieņemt veļas mazgātājas vai šuvējas darbā, šādu pozīciju nav. Kopumā Zemessardzes ideja man ļoti patīk. Runājot par 21 dienas nometni – mēs paņemam šos cilvēkus, es četrus gadus esmu bijis līdzās viņiem, praktiski no pirmās līdz pēdējai dienai, un tad redzu rezultātu.
Es redzu, atnāk tādi nesagatavoti jaunieši un 21 dienā viņi nobriest, mēs reāli padarām šos cilvēkus stiprākus, izturīgākus, jaudīgākus. Mani puikas stāsta – traki, viens jau asarās, viņš prasās mājās. Nekas vēl nav sācies, bet viņš jau grib uz mājām! Viņš bija gulējis pa nakti.
Bija brīvs laiks, aizgāju ar viņu parunāt, kas par problēmu. Pirmo reizi no mammas atrauts, pirmo reizi teltī gulējis, pirmo reizi svešā vietā. Kāda ir telts – desmit kubriki, kas atdalīti ar plānām sieniņām, piecas divstāvīgās gultas – viens krāc, otrs vaid, tas ņaud, cits – nezinu, ko, zābakus kārto. Tā sadzīve jau vien ir izaicinājums, un viņš sapratis, kas tagad būs – asaras pa gaisu.
Izrunājāmies, saku – vienu dienu darbojies, rīt parunāsim. Un pa vienai dienai iesim uz priekšu. Pēc vienas dienas, otras, trešās pajautāju – viss kārtībā? Jā, viss kārtībā. 21. dienā mēs ar komandieri runājam, pienāk klāt kaut kāds onkulis, viņš saka man – paldies par dēlu! Skatos, nepazīstu! Kurš ir dēls? Viņš rāda uz to pašu puiku, ar kuru es runāju.
Normāli nobrieda, izgāja cauri, sākumā bija morāli nospiests, cīnījās ar sevi, bet otrajā trešajā nedēļā normāli mācījās. Principā mēs no tāda zaļa jaunieša izveidojam normālu vīrieti, kurš vispirms jau pārvarējis sevi. Tas, ka ir asaras pa gaisu, nenozīmē, ka grasāmies uzreiz laist mājās, mēs cenšamies ar viņiem izrunāties, saprast problēmu, pārliecināt, pavirzīt. Man ir arī ļoti jaudīgi instruktori, kas pazīst cilvēkus, ar lielu pieredzi. Kādreiz kādu vajag pavilināt ar burkānu, citam ar pātagu vajag uzšaut.
Es tā – figurāli runāju. Mēs paņemam kādus sešdesmit cilvēkus, un pēc tās 21 dienas viņi tiešām nobriest, kļūst jaudīgāki, tas ir baigi forši – kādu sabiedrības daļu padarām jaudīgāku. Pirmais – mācām tiešām svarīgas lietas, piemēram, PP1 ir sertificēts ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta sertifikātiem. Šajās dienās viņi iemācās šaut, spridzināt, dažādas brūces aizlāpīt. Es to saprotu tā – ja esmu apmācījis cilvēku vai mani cilvēki apmācījuši un uz ceļa ir kaut kāds nelaimes gadījums, viņš būs spējīgs palīdzēt. Mēs savu sabiedrību jau padarām labāku. Es ar viņiem vēl runāju, lai viņi neaizmirst, lai viņi ģimenē māca, lai paši praktizējas un iemāca, piemēram, saviem bērniem.
Ko no Ukrainas karā redzētā vajadzētu pārņemt Zemessardzes apmācībā plašākā mērogā?
Vispirms jau vajag nopietnāk attiekties pret pašu apmācību. Daudzi domā – gan jau mūs neskars. Ukraiņi arī 2013. gadā nedomāja, ka būs pagrabā jādzīvo mēnesis, jāstaigā pa pilsētu, kur lādiņi krīt vai apšaudes no abām pusēm, vieni šauj, otri šauj, nezini, vai tavā dzīvoklī iešaus no vienas vai otras puses.
Civiliedzīvotāji jau arī nedomāja, ka tā būs. Tāpat kā mēs tagad domājam – gan jau līdz mums neatnāks, nav ko tur pūlēties. Pirmkārt, tādēļ, lai aizstāvētos, jāiemācās, otrkārt, tādēļ, ka šī apmācība daudz dod cilvēkam. Pat ja dzimtenes aizstāvība viņam ir sekundāra, viņš jau kā cilvēks būs jaudīgāks, psiholoģiski nobriedušāks, ieguvis zināšanas, iemācījies sarast ar grūtiem apstākļiem, sadzīvot ar laika trūkumu. Man svarīgs ir arī gandarījums par labi padarītu darbu, ja esam no sirds strādājuši ar jaunajiem zemessargiem, jo iegūst ne tikai viņi, iegūstam arī mēs – instruktori un komandieri. Darbs ir jāpadara labi!
