Pazust melleņu zupā. Inese Gātere recenzē izstādes “Micēlija”, “Kronis” un “Tūkstoš sapņu jūra” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 0
Inese Gātere, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā līdz 10. aprīlim apskatāmas izstādes “Micēlija”, “Kronis”, “Tūkstoš sapņu jūra”.
Vai jums kādreiz ir bijusi vēlēšanās meditēt izstāžu zālē? Apsēsties uz grīdas, ieņemt sev ērtu pozu un ļauties krāsas un formas vibrācijai? Šāds aicinājums mani pārņem Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kur mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Vācijas pavasara sezonā skatītāju vērtējumam ir nodevuši piecus jaunus projektus: “X: Brīvā Telpa// X: Ego”, “Micēlija”, “Tūkstoš sapņu jūra”, “Ūdens” un “Kronis”. Nolemju rakstīt par tām izstādēm, kuras uz maniem intuitīvajiem meklējumiem ir devušas emocionālu atgriezenisko saiti.
Starptautiskais projekts “Micēlija” ir radies 2019. gadā, apvienojot desmit vācu un latviešu mākslinieces ar mērķi akcentēt sieviešu lomu ne tik vieglajā mākslas pasaulē. Vārda “micēlija” lietojums sieviešu dzimtē atklāj izstādes femīno raksturu un vienlaikus aktualizē jautājumus par dabas lomu mūsdienu mākslā.
Ieejot izstāžu zālē, pirmā, ko pamanu, ir Pēnelopes Ričardsones (Vācija) instalācija “Palaid vēlmes vējā”, kas ieved bērzu birztalas parafrāzē. Keramikā veidotas daudzkrāsaini stilizētas sēņu formas ir uzvērtas stieņiem, kas vienlaikus savieno dažāda izmēra bērza stumbrus, tā metot tiltu uz projektā ietverto ideju par tīklošanos un sēņotnes metaforu. Kopējā ritma sajūta mudina sekot mākslinieces redzējumam un iztēlē ļauties radītās atmosfēras uzburtajai ainai.
Sabīne Šlunka (Vācija) instalācijā “No ezera dzīlēm līdz upeņu upei” stāsta par upi ASV, kas violeti zilganos toņos ir atplūdusi uz Rotko centru. Izmantojot purva augsni, sapropeli, baltās smiltis, putna spalvas un smilgas, māksliniece rotaļājas ar kalna ideju, vietu, kur labi jūtas micēlija. Savukārt klusinātā fona skaņa kopējo atmosfēru padara purvaini pirmatnēju un privātu.
Audumu otrreizēju pielietojumu un materiālu metamorfozes aktualizē Silkes Bahmanes (Vācija) darbi. Respektējot mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, šoreiz tomēr nedaudz tieku pārsteigta par akrila izvēli dabisko krāsvielu (sēņu?) vietā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka piesātināti sarkanais un sulīgi rozā toņu triepiens ir klāts uz nolietotas gultas veļas un dvieļiem, kas visu tverto vainago ziedu, kristāla lustras, sēņu apveidu un citu siluetu ornamentālā risinājumā. Skatījums uz materiālu ir oriģināls, tomēr secinu, ka līdz galam netiek izmantotas visas tehniskās iespējas, kas spētu atklāt darbā vēl dziļāku piesātinājuma slāni. Turpretī, pievienojoties Ingrīdai Pičukānei, aizsākas eksperiments ar rokām darināta papīra faktūru. Velkot uz tā tušas un tintes kontūras kādai mīļai un mierīgai radībai, māksliniece aktivizē materiāla struktūras piedāvātās iespējas.
Agras Ritiņas izstāde “Kronis” ieved skatītāju pilnīgi citā noskaņā, šoreiz liekot meditēt par jēdzienu “ainava”. Latgales gleznotāja, kura izglītību ieguvusi Mākslas akadēmijā, ienes Latvijas ainavas glezniecībā citu dimensiju. Monumentāli lakoniski, sievišķīgi maigi un estētiski tīri – tā kopumā var raksturot viņas daiļradi. Eļļas gleznā “Jo dienas, jo krāsaināk” no blāvas ziemas noskaņas aiz loga es tieku ierauta krāsu karuselī. Dzeltenā, rozā un oranžā toņa eksplozija atklāj neparastu skatījumu uz koku un krūmu lapotnes kroņiem. Tie ir spilgti un emocionāli piesātināti, kopējai noskaņai paliekot izjusti mierīgai. Savukārt “Aizķēries saulrietā” izbaudu Latvijas ainavas klusināto patētiku, bet darbā “Melleņu zupa” ogu šķietamība tekstūrā ir oda manai bērnībai un Latvijas vasarai.
Klejojot pa meža ielokiem, ASV upes un purva instalācijām, dodos cauri Latvijas ainavai, bet tad nokļūstu bezsvara stāvoklī.
“Lai nomierinātu prātu, uzmanības centrs ir jāpārnes dziļāk par domu un jūtu vētras saceltajiem viļņiem. Tas notiek dziļas meditācijas stāvoklī. Šajos attēlos esmu centies paust cilvēka vēlmi pēc miera, viegluma un rāma klusuma,” saka Igaunijas mākslinieks Andress Ādamsons. Izstāde “Tūkstoš sapņu jūra” runā par attiecībām ar ūdens matēriju, kur tēls izplūst un ļaujas bezsvara stāvoklim. Mākslinieku iedvesmo iekšējo meklējumu procesi, vienlaikus tverot siluetu līniju skaistumu un radot stāstus žiklē drukā uz satīna audekla. No “Dienišķā eņģeļa”, kurš, pārvarot gravitāti, pārtop netveramā un ēteriskā, līdz “Viktorijas–Helēnas” ķermenim, kas kļūst par vīziju.
Tā meditējot aizrit stundas, atstājot spēcīgu pēcgaršu un domas par to, kā mēs, savstarpēji tīklojoties ar pasauli un sevi, iegūstam citu, refleksīvu sajūtu uz procesiem, kas ir ap mums.
