Narogs: mākslas vingrotāja Polstjanaja ir pazudusi tulkojumā 2
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skandāls skāris Latvijas mākslas vingrošanas nelielo saimi, par ko parūpējās šā brīža Latvijas labākā šā sporta veida pārstāve Jeļizaveta Polstjanaja. Viņa sociālajā tīklā “Instagram” publicējusi ierakstu, kurā vēsta, ka tiek izslēgta no Latvijas izlases un viņai neļaušot startēt septembrī gaidāmajā pasaules čempionātā. Tā izrādījās nepatiesība.
Vispirms jāmin, ka šobrīd 19 gadus vecā sportiste 2018. gadā tika uzņemta Latvijas pilsonībā, tajā pašā laikā saglabājot arī Krievijas pilsonību. Viņa kļuva par naturalizēto sportisti, kas Latvijas sportā nav nekāds retums.
Problēmas sākās pēc Krievijas iebrukuma un asiņainā kara sākšanas Ukrainā. Kopš aprīļa beigām Sporta likumā ir noteikts, ka Krievijas pilsoņi nevar saņemt valsts budžeta finansējumu, bet Polstjanaja ir iekļauta Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) bronzas sastāvā.
Sportiste informēta par šādām izmaiņām, kā arī LOV vēlējusies noskaidrot viņas nākotnes plānus, taču Polstjanaja to uztvērusi kā ultimātu atteikties no Krievijas pilsonības.
To viņa neesot gatava darīt, jo Krievijā dzīvojot viņas ģimene, radi un draugi. Vingrotāja uzsver, ka jau tā nesusi upurus, no marta vairs netrenējas Krievijā, arī nomainījusi savu treneri, jo Latvijas sportistiem nedrīkst būt nekādas saiknes ar okupantu valsts pārstāvjiem.
Tāpat Polstjanaja paguva izrunāties arī Krievijas medijos, redz, viņai liedz startēt ar smagu darbu un sasniegtajiem rezultātiem pašas nopelnītā pasaules čempionātā. Jeļizaveta raksta, ka teiciens “sports ir politika” izrādās atbilst patiesībai.
Cilvēks 19 gados varbūt vēl var dzīvot ilūzijās, taču tāda noteikti arī ir izvēle sēdēt uz diviem ķeblīšiem – vēlme startēt planētas meistarsacīkstēs no Latvijas, bet tajā pašā laikā rokassomiņā nēsāt arī okupantu valsts pasi.
Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) skaidro, ka nekādi ultimāti par turpmākām iespējām pārstāvēt Latviju Polstjanajai nav izteikti, taču valsts budžeta naudu viņa saņemt nevar.
Šonedēļ to apstiprināja arī Latvijas Vingrošanas federācija, kuras valde sportistei nosūtījusi vēstuli, ka viņa pasaules čempionātā var startēt, taču tikai par saviem līdzekļiem. Skaidrs, ka iesaistītās puses šajā konkrētajā gadījumā ir kaut kur pazaudējušās komunikācijā jeb tulkojumā. Arī tagad Latvijas Vingrošanas federācija par savu pēdējo lēmumu viņu informējusi ar vēstules palīdzību un nedēļas laikā gaida atbildi. Mūsdienu saziņas apstākļos izklausās mazliet komiski.
Sportiste pēc šādas komunikācijas visu uztvērusi pārāk sakāpināti, jo, visticamāk, līdzekļu, lai par savu naudu brauktu uz pasaules čempionātu un augusta beigās plānoto Pasaules kausa posmu, viņai nav. Tāpēc arī nekorektas izpausmes sociālajos tīklos, gan piebilstot, ka ir pateicīga daudziem cilvēkiem Latvijā, kas viņai savulaik palīdzējuši un palīdz.
Šajā stāstā svarīgāk būtu atgriezties pie jautājuma – vai Latvijas sportam ir vajadzīgi naturalizēti sportisti? Mans viedoklis, noteikti ne!
Ir bijuši daži gadījumi, kad ir pa kādam lielākam panākumam, piemēram, savulaik ukraiņu modernās pieccīņas sportistam Ruslanam Nakoņečnijam kā Latvijas sportistam izdevās aizbraukt uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Viņš dzimteni pameta pēc Krimas okupācijas, iedzīvojās Latvijā, mācījās valodu.
Ruslans karjeru ir beidzis, tāpat kā viņa tautietis Oleksandrs Pinčuks, kurš pie Latvijas pases tika tajā pašā gadā, kad Polstjanaja. Modernajā pieccīņā Latviju nu pārstāv arī čehiete Kateržina Krejčī, kura Latvijā dzīvo trīs gadus, jūlijā kļuvusi par mūsu valsts pilsoni. Vai šis būs veiksmes stāsts, grūti teikt.
Vēlos gan nodalīt tos gadījumus, kad mūsu sporta izlasēs tiek iekļauti ārzemēs dzimušie latvieši. Tādi ir bijuši basketbolā (Bruno Pētersons, Alekss Šturms), tagad volejbolā Miks Ramanis, kurš dzimis un audzis ASV.
Latvijas pilsonība viņam jau bija, bez tam puisis labi runā latviski, un tiešām ir grūti atrast pretargumentus, lai viņu, ja vien kvalitātes atbilst, neuzaicinātu uz izlasi.
Otra galējība – regbijs, kur zem Latvijas karoga tiek saukti arī vīri, kuru saikne ar Latviju ir ļoti nosacīta. Bet regbijā tas tagad ir modē visā pasaulē un sportisti to izmanto, jo savā mītnes vietā viņi nekad izlasē nespēlētu, bet mazākās valstīs laipni lūdzam uz klāja…
Vai tas ir pareizais ceļš? Noteikti ne, jo ir jāstrādā un jāattīsta mūsu pašu bērni.
Var jau kā baltkrievi vai kazahi hokejā, ik pēc diviem trim gadiem izlasē iesaukt naturalizētos kanādiešus, bet jēga no tā nav un nebūs nekāda.
Tikai aizņems kāda vietējā puiša vietu.
