Uldis Šmits: Pazudušais pusgadsimts Latvijas vēsturē 2
Tas patiesībā no mūsu vēstures nemaz nav pazudis bez pēdām – laika periods starp baigo vasaru un Latvijas valsts atgūšanu. Lai gan par tā šķietamo neesamību liek domāt frāze Rīgas mēra Nila Ušakova apsveikumā padomju partizānu brigāžu un 130. latviešu strēlnieku korpusa veterāniem, uzsverot, ka “bez nacisma sagrāves, bez uzvaras Otrajā pasaules karā mums šodien nebūtu arī atjaunotas valsts, nebūtu iespējas svinēt 4. maiju un 18. novembri”. No sacītā gandrīz jāsecina, ka suminātie sarkanarmieši un sarkanie partizāni cēlās cīņai par 18. novembra Latviju un ka 1990. gada 4. maijs iestājās tūlīt pēc 1945. gada 9. maija.
Droši vien Rīgas mērs ļoti labi zina – Staļins lika veidot 130. korpusu (latvieši tajā bija nospiedošā mazākumā) nevis tāpēc, lai atjaunotu Latvijas valsti, kuru pats 1940. gadā bija sagrābis, bet tāpēc, lai neatkarīgā Latvija nekad vairs Eiropas kartē neparādītos. Viņa kādreizējais stratēģiskais partneris Otrā pasaules kara sākumā nacistiskās Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers arī uzskatīja, ka Latvijai nav jābūt. Tāpat kā vairākām citām Eiropas valstīm. Mūsu nacionālās pagrīdes izcilākie prāti profesora Konstantīna Čakstes vadītajā Latvijas Centrālajā padomē nekļūdījās, izvērsdami ideoloģisku pretdarbību abiem totalitārajiem režīmiem. Viņi savās ideālisma caurstrāvotajās, taču juridiski pamatotajās un politiski tālredzīgajās deklarācijās apelēja pie Rietumu demokrātijām, kuras nebija atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju staļiniskajā PSRS. Tajā pašā 1944. gadā, kad sarkanarmijā tika saformēts 130. strēlnieku korpuss, LCP nāca klajā ar vēsturisko memorandu, kurā prasīja Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu un Latvijas teritorijas aizstāvēšanu “pret draudošo Padomju Savienības armiju iebrukumu”. Vairāki LCP dalībnieki nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē, bet tos, kuri pēc kara palika Latvijā, saņēma ciet čekisti, jo masu represijas atsākās ar jaunu sparu. Arī Latvija kā valsts pēc 1945. gada 9. maija arvien bija Otrā pasaules kara upuris – totalitāra režīma nelikumīgi pārvaldīta teritorija, kurā tiek pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Tāpēc būtu diezgan dīvaini uzlūkot šo datumu par Latvijas svētkiem (kādi tie esot Rīgas mēra uztverē), ja arī 9. maijs ir Ušakova, daudzu “Saskaņas” vēlētāju un Krievijas svētki, turklāt putiniskās propagandas nolūkos plaši izmantoti. Paliksim pie kara upuru pieminēšanas un nacisma sakāves atzīmēšanas 8. maijā, kad to ierasti dara Rietumu pasaule, no kuras baltieši piecdesmit gadus bija atrauti.
Latvijas valsts attīstībai atņemtajā pusgadsimtā, kura gaitā cita citu nomainīja padomju, nacistiskā un atkal padomju okupācijas varas, neatkarības ideju turpināja uzturēt mežabrāļi, vēlāk atsevišķas intelektuāļu aprindas un Gunāra Astras pārliecības cilvēki. Bet zemapziņā – tautas vairākums. Tas pats tautas vairākums, kas 1990. gada pavasarī sveica deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un tajā ierakstīto, ka 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienības īstenotā agresija pret Latviju “kvalificējama kā starptautisks noziegums”. Ne Maskavas, ne arī īsti mūsmāju t. s. sociāldemokrātiskās partijas politiķu joprojām neatzīts noziegums pusgadsimta garumā. Tomēr represīvo orgānu un militāristu ilgi balstītās impērijas sabrukums mums ļauj svinēt gan 4. maiju, gan 18. novembri.
