“Jāglabā ceļam uz mājām” 19
Reiz Ulmanis teicis, ka iztikšanai viņam pietiktu ar kādiem 200 latiem mēnesī un viņš cerot, ka Dievs viņam tos neatņemšot. Kā zināms, šai vēlmei nebija lemts piepildīties, jo 1942. gada vasarā, jau aizvestam uz Ziemeļkaukāzu, no visām personiskajām lietām viņam bija palikusi vien zobu suka un maza plastmasas glāzīte. Var daudz diskutēt par to, kā Latvijas valdībai vajadzēja rīkoties situācijā, kad valsts liktenis jau bija izlemts lielvalstu netīrajā spēlē. Šķiet, ka Ulmanis ar savu tuvāko apkārtni, vislabāko nodomu vadīts, toreiz varēja justies kā spartieši, kas stāvēs uz Latvijas neatkarības barikādēm līdz pēdējam ar vārgu cerību, ka varbūt izdosies vēl kaut ko saglābt.
1940. gada 17. jūnijā pulksten 22.15. Ulmanis pēdējo reizi uzrunāja tautu ar mūsdienās dažādi tulkotajiem vārdiem: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.” 22. jūlijā notika viņa pēdējais brauciens pa dzimto Latviju. Avoti par Ulmaņa mocekļa gaitām Krievijā liecina, cik ļoti viņš tur ilgojās pēc dzimtenes un kopa savu gara spēku, kas palīdzēja nesalūzt nebeidzamajās nopratināšanās. Vēl trīs mēnešus pirms nāves 1942. gada 20. septembrī Ulmanis kādā aploksnē noglabājis svaines Vilhelmīnes sūtītos simts rubļus kopā ar zīmīti: “Madāmas sūtītie simts rubļi. Jāglabā ceļam uz mājām. U.”
