Konkurenti, pielīdēji, krustdēli 19
Daudz nopietnāka pētījuma vērtas ir Ulmaņa sarežģītās attiecības ar vairākiem līdzgaitniekiem. To vidū īpaši izceļas konflikts ar Valsts un Ministru prezidenta biedru un kara ministru Jāni Balodi, ap kuru tāpat kā ap Ulmaņa paša galvu joprojām spoži mirdzēja Latvijas brīvības cīņu oreols. Vēsturnieks Indulis Ronis grāmatā “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā” uzsver, ka pretēji viedoklim par Balodi kā Ulmaņa marioneti bez kādas pastāvīgas politiskās līnijas Ulmanis uzskatījis viņu par savu nopietnāko konkurentu. Šķiet, neviens nešaubās, ka faktiskais Baloža atlaišanas iemesls bija tas, ka viņš Ulmanim aiz muguras bija sācis organizēt jaunas Satversmes projektu (Žanis Unāms interesanti apraksta, kā tas nejaušības dēļ nonācis Ulmaņa rokās). Savukārt A. Bērziņš Ulmaņa un Baloža attiecību pasliktināšanos saista ar kādu epizodi 1939. gada rudenī Romas viesnīcas pagrabā, kur kara ministrs ticies ar krievu virsniekiem, lai runātu par bāzu līgumu.
Ulmanis augstu vērtējis draudzīgu noskaņojumu pret sevi un tāpēc pat mēdzis daudz piedot un cilvēkus vērtēt nekritiski. Trimdas literatūrā var lasīt daudz rūgtu vārdu par to, ka šā iemesla dēļ ap viņu varējuši pulcēties arī ļaudis, kuru interešu degpunktā bijusi nevis valsts, bet viņi paši. Visvairāk kritikas šajā ziņā izpelnījusies Ulmaņa tuvākā apkārtne – viņu vidū ārlietu ministrs Vilhelms Munters, arī jau pieminētais Alfrēds Bērziņš, “Brīvās Zemes” redaktors, Rakstu un mākslas kameras priekšsēdētājs Jūlijs Druva, “galma” dzejnieks Edvarts Virza, arī privātsekretārs Jānis Rudums (Cimmermanis), kura iespaids uz Ulmani, pēc Ž. Unāma vārdiem, bijis ļoti liels.
Ulmanis ārkārtīgi augstu novērtējis lojalitāti, bet nekad nepiedevis politisku konkurenci un nedraudzīgu noskaņojumu. Tieši tāpēc viņa tuvināšanās ar kādreizējiem politiskajiem pretiniekiem nekad nav bijusi ilgstoša. Toties, ja kāds ierēdnis vai politiķis reiz kritis Ulmaņa nežēlastībā, tad uz visiem laikiem. Tik nepielūdzama bijusi viņa attieksme, piemēram, pret “tautas nodevēju” Andrievu Niedru, kurš sarežģītajā 1919. gadā bija sapinies ar vāciešiem. Dažādu iemeslu dēļ sabojājās Ulmaņa attiecības arī ar ietekmīgas pilsoniskās aprindas pārstāvošo politiķi Arvedu Bergu, kurš savā laikrakstā “Latvis” viens no pirmajiem reiz bija kritizējis Satversmi, uzsverot, ka “vēl viena šanse ir – un tā ir Ulmanis”. Savukārt, kā raksta Indulis Ronis, Ulmaņa dziļās pretrunas ar Hugo Celmiņu iezīmējās jau 1931. gada Saeimas vēlēšanās, kad pēdējais, izmantodams plašos sakarus korporāciju aprindās, panāca, ka Ulmanis saņēma negaidīti daudz svītrojumu.
Ulmanim nācies arī vilties līdzstrādniekos. Kā šādu piemēru Ž. Unāms piemin gadījumu ar finanšu ministru Alfrēdu Valdmani, kurš bijis ļoti veikls, diezgan spējīgs un arī izdarīgs cilvēks – tieši Ulmaņa gaumē, bet arī labs aktieris ar dažādām “aktieriskām divkosībām”, kas vēlāk Ulmanim sagādājušas daudz galvassāpju.
Cik var spriest no pieejamajiem avotiem, Ulmanim nav bijis raksturīgi tāpat vien iecelt augstos amatos savus radus vai citādi pietuvinātas personas. Edgars Dunsdorfs piemin, ka līdzās tuvākajiem radiniekiem un ieprecētiem radiem (nemaz jau nerunājot par viņam “pierakstīto” dēlu Andreju Veinbergu, par kura radniecību ar prezidentu tiešu pierādījumu joprojām trūkst) Ulmanim bija pieci krustdēli, taču neviens no viņiem netika dzīvē uz priekšu tikai slavenā krusttēva aizbildniecības dēļ.
Prezidents bija stāvējis kūmās pie 1920. gadā dzimušā kādreizējā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēla Gunāra šūpuļa, viņš bija krusttēvs arī Valsts kancelejas direktora Dāvida Rudzīša dēlam Dainim (1921), agronoma Kārļa Saliņa dēlam Kārlim (1921), redaktora un skolotāja Roberta Dēliņa dēlam Emīlam (1921) un akciju sabiedrības “Rotas” direktora Friča Ansona dēlam Aldim (1937). Ulmaņa attiecības ar krustdēliem pēc piedalīšanās kristībās un tradicionālo sudraba galda piederumu uzdāvināšanas bijušas pavisam formālas. Tās aprobežojušās vien ar retiem ielūgumiem uz kafiju un, zēniem pieaugot, ar grāmatu veltēm divreiz gadā – Ziemassvētkos un dzimšanas dienā.
