Slavinājumu gūstā 19
Lasot laikabiedru liecības, nevar nepamanīt, ka Ulmanim bijis visai sarežģīts raksturs. Viņam tikpat kā nav bijis draugu – pēc A. Bērziņa domām, Ulmanis no šāda veida attiecībām izvairījies varbūt kādas iekšējas kautrības dēļ, bet, iespējams, arī, ka noteicošā bijusi vēlme būt pilnīgi neatkarīgam. Par Ulmaņa personīgo dzīvi baumu ir tik daudz, ka negribas tās pārstāstīt. Skaidrs ir viens – 30. gadu Rīgā viņš bija vecpuisis ar pirmo numuru. Runājot par romantiskām jūtām, Ulmaņa vārds savulaik saistīts gan ar viņa jaunības dienu pirmo mīlestību Vizbulīti (aktrisi Mariju Veinbergu), gan ar zobārsti Magdu Kilbloku, gan kādu bagātu amerikānieti, ar kuru Ulmanis iepazinies Nebraskā okeāna otrā krastā, gan, protams, ar skaisto un neatkarīgo rakstnieci Ivandi Kaiju, kurai, šķiet, viņš tā arī palicis nepiepildīta mūža mīlestība. Pats viņš pasniedzis ziedus daiļajai operdziedātājai Alīdei Vānei, sajūsminājies arī par citām dīvām.
Ar diezgan lielu varbūtību var apgalvot, ka Ulmanim patika slavinājumi, kas tik devīgi plūda no visām pusēm. Kā tikai viņu nesauca – par Augsto vadoni, lielo valsts dzīves stūrmani, tautas vienotāju, saulvedi, Latvijas pirmo pilsoni un pat par dubultģēniju. Visas šīs apbrīnas galvenais organizētājs A. Bērziņš gan raksta, ka bijuši ļaudis, kas šajā jomā pamanījušies pārcensties. Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdis Andrejs Bērziņš reiz pasūtījis Ulmanim īstu troņa krēslu ar lielu atzveltni un dažādiem izrotājumiem, turklāt novietotu Lielajā ģildē uz paaugstinājuma. Ulmanis vaicājis, vai tad neko citu vairāk nav varējuši izdomāt, lai padarītu viņu smieklīgu? Krēslu aizvākt vairs nav bijis iespējams, un Ulmanis tajā sēdējis kā uz adatām.
