Vienkāršība un ikdienas prieki 19
Lai gan ap Ulmani netrūka viņa augstajam stāvoklim atbilstošu statusa simbolu – prezidenta mašīna “Cadillac V8” (modelis 353 “All Weather Phaeton”), līdzīga tai, kāda bija piederējusi amerikāņu gangsterim Alam Kaponem, vien bija smalkākā visā Baltijā, ikdienas dzīvē Ulmanis pārsteidzis ar pirmajai valsts personai neparastu vienkāršību. Tomēr, kā atceras Aleksandrs Liepa, Ulmanim likušies svarīgi labklājības simboli un patikuši cilvēki, kas pēc tiem tiekušies – it sevišķi gados jauni. Savā ikdienā greznībai viņš gan nav pievērsis lielu uzmanību. Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš atceras, ka
Ulmaņa privātais dzīvoklis Tērbatas ielā 38 (šis nams piederēja viņa brālim Indriķim un vēlāk viņa atraitnei Vilhelmīnei, tajā Ulmanis dzīvoja līdz 1934. gadam), kurā bijušas četras istabas, bijis iekārtots kā kādam vidēja ranga ierēdnim. Viesistabā atradušies pāris mīkstie krēsli un jau krietni nolietots dīvāns. Ēdamistabā bez galda un krēsliem – vēl bufete. Savukārt darbistabā, kur Ulmanis pavadījis dienas lielāko daļu, gar sienām novietoti brūni krāsoti galdi, uz kuriem izkārtotas avīzes.
Pēc Ulmaņa adjutanta Miervalda Lūkina sievas Ernas atmiņām, ar sevišķu greznību nav izcēlušies arī Ulmaņa apartamenti Valdības un Ārlietu ministrijas nama (Valdemāra ielā 3a) ceturtā stāva dzīvoklī, uz kuru viņš pārvācās pēc 1934. gada marta, kad viņu atkal ievēlēja par Ministru prezidentu. “Guļamistabā citu mēbeļu neredzēja kā tikai gultu un naktsgaldiņu. Darbistabā gar sienām – grāmatu plaukti un tāda izskata galds, kuru par īstu galdu nemaz nevar nosaukt – diviem “āžiem” pārmesta plata dēļu plāksne” (citēts pēc 1992. gadā klajā nākušās Ulda Lasmaņa grāmatas “Prezidenta pirmā un pēdējā palīdze”).
1936. gada 11. aprīlī pārņemot arī Valsts prezidenta amatu (Ulmanim 11. aprīlis aizvien bija personiska svētku diena), viņam radās iespēja apmesties Rīgas pilī. Tur Ulmanim kopā ar privātsekretāru Jāni Rudumu (Cimmermani) pienācās dienesta dzīvoklis galvenā korpusa otrajā stāvā. Viņa rīcībā bija saimniecības vadītājs, sulainis un virēja. Tomēr, kā atcerējās Ulmaņa pavāre Elza Berga, prezidents vairāk uzturējies dzīvoklī Valdemāra ielā, kopš 1937. gada vasaras labprāt pavadot “Waldschlössen” villā Sarkandaugavā. Uz pili prezidents pārvācies tikai 1939. gadā – drīz pēc vāciešu repatriācijas.
Šķiet, Ulmanis pilnīgi noteikti nebija to latviešu augstāko aprindu pārstāvju vidū, kas savu garderobi pēc iespējas centās papildināt ārzemēs vai arī pie pašiem dārgākajiem Rīgas šuvējiem. Protams, oficiālās pieņemšanās viņš bija ģērbies pēc tā laika etiķetes prasībām, tomēr pie pirmās iespējas šīs “bruņas” nometa. Žanis Unāms atceras, ka pilī viņa darba telpās Ulmani gadījies sastapt, kad viņš bija novilcis lauku vadmalas uzvalka žaketi un tās vietā apģērbis rūtainus, pašaurus, pagarus un jau stipri apnēsātus svārkus, kas it kā nemaz nebijuši piemēroti prezidenta statusam. Savukārt ierodoties pie Ulmaņa vakara stundās vai svētdienās, viņu bieži varēja sastapt tērpušos rūtainā kreklā bez kaklasaites vai arī pelēkos apvalkātos Indijas zīda svārkos.
Gandrīz visi laikabiedri ir vienisprātis, ka Ulmanim vislabāk garšojusi ēdieni, līdzīgi tiem, kurus māte viņam bija gatavojusi “Pikšās” – sviests, biezpiens, kuzemnieku skābā putra, gaļas ēdieni. Vienīgā “lepnība”, ko viņš atļāvies savā ēdienkartē, bijusi Ezerkleišu saimnieces, viņa vecākā brāļa Jāņa sievas, uz kļavu lapām ceptā rudzu maize, ko viņam katru nedēļu uz Rīgu vedusi brāļa meita Marija.
Ja mums būtu iespēja laika mašīnā pārvietoties atpakaļ mierlaiku Latvijā, iespējams, kādā skaistā pavasara vai vasaras vakarā paveiktos ieraudzīt Ulmani adjutanta Lūkina vai kāda slepenpolicista pavadībā pastaigājoties pa Raiņa bulvāri vai Virsnieku kluba dārzu. Viņa iemīļota vieta bijusi arī Piena restorāns Vērmanes dārza, kur Ulmanis mēdzis pasūtīt uz oglēm ceptas siļķes ar krāsnī ceptiem kartupeļiem kopā ar skābo putru vai rūgušpienu. Viņa iecienīto kārumu vidū bijis arī saldējums, ko prezidents saucis par “morožinu”.
