Reiz jūs sauksiet mani par optimistu. Kārlim Ulmanim – 139 19
Ko zinām par Ulmani – parastu cilvēku?
Reiz viņš teica: “Jūs sauksit mani par optimistu. Jo esmu tieši un vienkārši savas valsts dēls, kas domā, ka šī zeme ir īstā paradīze citu zemju starpā un ka mani līdzpilsoņi ir tikpat lieli patrioti un tikpat lepni uz savu dzimteni un tēviju kā es. Un neviens mani nepārliecinās par pretējo.” Šie vārdi pieder KĀRLIM ULMANIM – starpkaru laika pēdējam Latvijas Valsts prezidentam, kuram 4. septembrī apritētu 139 gadi. Cilvēkam, kuram bija lemts būt vistuvāk Latvijas valsts dzimšanai un diemžēl – arī tās izpostīšanai.
Varam diskutēt par atsevišķiem Ulmaņa kā politiķa darbības aspektiem, tomēr skaidrs ir viens – arī šobrīd Ulmaņa kā neviena cita vārds ir cieši saistīts ar brīvās Latvijas jēdzienu, un viņš pieder latviešu tautai un mūžībai. “Nezinu, varbūt ulmaņlaiki nemaz tik labi nebija, bet, kad par tiem atceros, man prātā nāk dzimtene,” lasu Ulmaņa laikabiedres Emīlijas Birzākas atmiņās, un man šķiet – šajos vārdos ir dziļa patiesība.
Tomēr – ko mēs patiesībā zinām par Ulmani kā par parastu cilvēku? Joprojām taču pietrūkst jebkāda nopietna, vēstures avotos balstīta pētījuma par Latvijas vēsturei tik nozīmīgā valstsvīra tēlu un personīgo dzīvi. Tā nu aiz neskaitāmajām tenkām un izdomājumiem laikmetu maiņu atspulgos ir pazudis īstais Ulmanis – cilvēks ar visām cilvēcīgajām īpašībām. Pavisam vienkāršs savos ikdienas paradumos – atturīgs pret alkoholu, kārtīm, dārgiem cigāriem un grūti uzturamām sievietēm.
Politiķis līdz matu galiem, īsi apgrieztiem pēc amerikāņu modes, apveltīts ar lielām darba spējām un fenomenālu atmiņu, jo zinājis nosaukt pat visu Latvijas pagastu vecāko vārdus. Iespējams, godkārīgs, nežēlīgs, nepielūdzams, taču arī – drosmīgs, uzņēmīgs, uzticīgs. Rakstīt par Ulmani kā par parastu cilvēku nav viegli, jo par viņa personisko dzīvi zināms ļoti maz, tāpēc nākas balstīties viņa laikabiedru atmiņās, kas izceļas ar īpašu subjektīvismu.
