“Pazudušais dēls” Artjoms? 3
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa skata kriminālprocesu pret daugavpilieti Artjomu Skripņiku par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā Ukrainā. Viņam inkriminēta dalība organizācijā, kura veikusi sevišķi smagus noziegumus pret cilvēci. Procesā vakar tika uzklausīti liecinieki – Artjoma tēvs Oļegs Skripņiks un jaunākais brālis Ņikita, kuri no radiniekam izvirzītajām apsūdzībām norobežojas.
Prokurore pirms sēdes “LA” norādīja, ka Skripņiks Donbasā uzturējies pusotru gadu. Prokuratūra uzskata, ka Skripņiks zinājis, uz kurieni dodas un ka pašpasludinātās, Krievijas atbalstītās “tautas republikas” vēršas pret Ukrainas valstiskumu. Skripņika līdzdalība bijusi apzināta iesaistīšanās. Apsūdzētais savu vainu neatzīst, un viņa advokāte pirms tiesas sacīja, ka viens no Krimināllikuma pantiem, pēc kuriem celta apsūdzība, esot sadaļā “Noziegumi pret valsti”, taču advokātei neesot skaidrs, pret kādu valsti viņas aizstāvamais noziedzies.
Vakar tiesa uzklausīja A. Skripņika jaunāko brāli Ņikitu un tēvu Oļegu, kuri gan liecinot nebija glaimojoši pret savu radinieku. Pēdējoreiz Ņikita brāli saticis 2012. gadā Maskavā. Tobrīd Artjoms dzīvojis Maskavā kopā ar kādu sievieti. Brālis pastāstīja, ka Artjoms esot savulaik zadzis naudu no ģimenes. “Cilvēks, kas var melot, apmelot savu ģimeni, zagt arī no draugiem.” Tēvs Oļegs Skripņiks stāstīja, ka dēls savulaik aizgājis no ģimenes, tēvs rosinājis viņu strādāt, bijis kāds darbs Jūrmalā, bet vēlāk Artjoms esot devies uz “Rašku” (Krieviju). Sociālajos tīklos viņš esot pamanījis savu dēlu bildēs ar ieročiem kopā ar “atsaldētajiem”. “Es uzrakstīju, ka tas nav tavs karš,” tiesā teica Oļegs. Kad viņš dēlu uzrunājis internetā, Artjoms sociālajā tīklā esot bloķējis sava tēva profilu. Ģimenei esot radi gan Ukrainā (pie Dņepropetrovskas), gan Krievijā (pie Sanktpēterburgas). Iepriekš viņš domājis, ka dēls uzturas pie radiem. Oļegs teica, ka viņš nekad nav vēlējies, lai viņa dēls karotu, turklāt viņš veltīja skarbus vārdus Krievijas atbalstītajiem kaujiniekiem – tā saucamos “separus” viņš uzskatot par izdzimteņiem. Pats Oļegs iestājas par Ukrainas teritoriālo vienotību. “Uzskatu, ka tā bija nodevība pret mani,” piebilda O. Skripņiks.
Tēva un brāļa liecības liek uzdot vairāk jautājumu par ģimenes drāmu un pazudušā dēla sindromu, bet tiesā netapa skaidrs, vai A. Skripņiks bijis aizrāvies ar tā sauktās “krievu pasaules” idejām.
“Kādu dzeju viņa rakstītu, ja te ierastos Krievijas karaspēks?”
Jānis Vingris, režisors, izbraukājis Ukrainas frontes līniju, uzņēmis dokumentālo filmu “Volontieri”:
“Protams, ka šādi cilvēki ir jātiesā. No Latvijas tā saucamo separātistu rindās karo vēl vairāki cilvēki, tostarp Melnais Ļeņins Beness Aijo, kuri arī jātiesā. Latvijā mums teju viena trešdaļa cilvēku dzīvo prokremliskās propagandas ēnā un ir akli gatavi tās stāstiem ticēt un braukt uz Ukrainu. Atceros, kā Doņeckas lidostas aizstāvji esot brīnījušies, ka viņiem bariem uzbrūk pretinieka “karavīri”, kuriem bija juceklīga militārā taktika, un sajūta bijusi, ka viņi cīnās pret “lielgabalgaļu”. Visvieglāk šīs idejas iedvest cilvēkiem ar kriminālu pagātni un zemu izglītības līmeni. No šī kontingenta bija arī nogalinātie Motorola un Givi, kuri vien tādi videopersonāži bija. Rīgā kāda sieviete feisbukā bija publicējusi veltījumu Givi, nosūtīju DP šo ierakstu, jo jautājums ir – kādu dzeju viņa rakstītu, ja Latvijā ierastos Krievijas karaspēks?”
Jaroslavs Bondarenko, Ukrainas organizācijas “Mirotvorec” brīvprātīgais:
“Ukrainai ir svarīgi, ka tiek tiesāti cilvēki, kuri varētu būt karojuši teroristu rindās no citām valstīm. Tā ir laba ziņa arī Latvijai. Kopš Eiropas valstīs pirms gada aktīvi sākās tiesas procesi, cilvēki sākuši apdomāt, viņi sāk saprast, ka, veicot darbības pret Ukrainas valstiskumu, viņiem neizbēgt no soda, un gribētāju skaits karot teroristu rindās samazinājies. Galvenā problēma ir propaganda, un tā visvieglāk iedarbojas uz cilvēkiem ar kriminālu pagātni, viņi viegli uztver propagandas štampus.”
