Pazīstamam Krievijas garīdzniekam aizliedz iebraukt Latvijā. Viņš vaino “masonus” 15
“Komentāru nebūs,” sacīja Latvijas Ārlietu ministrijas (ĀM) pārstāve, atbildot uz jautājumu, kāpēc tā sauktajā “melnajā sarakstā” nokļuvis Krievijā pazīstams pareizticīgais garīdznieks, protodiakons Andrejs Kurajevs. Likums neliek atklāt, kāpēc kādai personai liegta iebraukšanu valstī. Bieži gan iemeslu var nojaust. Piemēram, pēdējos gados sarakstā iekļauti vairāki Krievijas mūziķi, aktieri un politiķi, kas publiski atbalstījuši Krimas aneksiju un agresiju Donbasā vai izteikušas naidu kurinošas piezīmes. Kurajevam to it kā nevar pārmest. Viņš pazīstams kā diezgan brīvdomīgs cilvēks, kas nereti kritizējis Krievijas pareizticīgās baznīcas vadību, kā arī Krievijas politisko varu.
Rīgu Kurajevs esot plānojis apmeklēt 26. novembrī, lai piedalītos diskusijā “Parunāsim par dvēseli”, bet tālāk par lidostu nav ticis. Par iemeslu viņš neesot informēts, robežsargi tikai paskaidrojuši, ka šāds lēmums pieņemts sen.
Pats garīdznieks aizliegumā saista ar starptautisko Rēriha kustību, kurā viņš pat saskatījis līdzības ar “masonu” organizāciju. Lūk ko viņš stāstījis radio “Eho Moskvi”: “Visdrīzāk tās ir atbalsis no 2004. gada notikumiem. Tad es pēdējo reizi biju Rīgā, un tolaik Rēriha “sektām” visā pasaule bija mode vērsties dažādās iestādēs ar aicinājumu atcelt manas lekcijas. Man mājās ir liela kolekcija ar šādām sūdzībām.”
Tālāk A. Kurajevs atgādina, ka Latvijā Rēriha kustībai ir senas saknes, un pagājušā gadsimta 20. gados Rīga esot bijis šīs kustības centrs. “Tas drīzāk ir tāds masonu pulciņš, bet masoni ir tādi interesanti cilvēki. Viņi veido neformālas attiecības, un no spiegošanas viedokļa tā ir laba vieta, kur veidot kontaktus.
(..) Dažas reizes esmu par to runājis ar diplomātiem un man norādīja, ka ne velti bijušais PSRS ārlietu ministra vietnieks Voroncovs savulaik bija Starptautiskās Rēriha centra prezidents. Es domāju, ka ne tikai Krievijas diplomāti ķer zivis šajā duļķainajā ūdenī, bet gan jau arī dažās citās valstīs. Rēriha kustības aktīvisti parasti cenšas būt tuvi varai.”
Garīdzniekam esot zināms, ka 2004. gadā vēstuli parakstījuši arī vairāki ietekmīgi Latvijas kultūras cilvēki, piemēram, Nacionālās bibliotēkas direktors un Nacionālā mākslas muzeja vadītāja un acīmredzot tolaik tā atradusi dzirdīgas ausis. Tiesa, jau vairāk nekā desmit gadus viņš par Rēriha kustību neesot interesējies. Bet aizlieguma pagarināšanu viņš saista ar to, ka 2014. gadā kritizējis Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu kā “nenobriedušu politiķi” pēc tam, kad A. Bērziņš atteicies no ieceres aicināt uz Latviju Maskavas pareizticīgās baznīcas patriarhu Kirilu. “Kad valstu elites konfrontē, svarīgi kļūst neformālās diplomātijas kanāli, lai konflikts nepārvērstos kaut kādā svētajā karā,” savu viedokli pamato garīdznieks, gan atzīstot, ka viņam ar Kirilu attiecības neesot tās labākās.
Latvijas Ārlietu ministrija atteicās komentēt gan aizliegumu Kurajevam iebraukt Latvijā, gan viņa izteikumus par Rēriha kustības politisko ietekmi. Bet Latvijas Starptautiskā Rēriha centra Latvijas nodaļas vadītāja Marianna Ozoliņa stāsta, ka vēstule pret Kurajevu tiešām savulaik tapusi, tikai tā adresēta nevis Ārlietu ministrijai, bet Tieslietu ministrijai, kas atbild par garīgajām lietām. Aicinājuma iekļaut viņu “melnajā sarakstā” tur neesot bijis, vienkārši pausts viedoklis par garīdznieka aktivitātēm. “Viņš ir odiozs un agresīvs cilvēks,” par Kurajevu saka M. Ozoliņa, stāstot, ka savulaik garīdznieks izvērsis nepamatotus uzbrukumus Rēriha kustībai, apsaukājot to par “sektu” un aģitējot pret to cilvēkus. Viņa esot gandarīta, ka Kurajevam liegta iebraukšana Latvijā: “Tādi agresīvs misionārs Latvijā nav vajadzīgi. Viņš te tikai mēģina te radīt konfliktus. Lai Krievijā dara ko grib, bet arī tur viņš jau ar daudziem ir sastrīdējies.”
