Modele Māra Sleja: Priecājos, ka šobrīd arvien pieprasītāka ir doma, ka normāli ķermeņi ir tas, ko mēs gribam 0
Avots: Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Pazīstamā raidījumu vadītāja, modele un divu bērnu mamma Māra Sleja pievienojusies multimediālās platformas “Latvijas Radio 5” – “Pieci.lv” komandai. Līdz šim esam raduši redzēt Māru gan uz košu žurnālu vākiem, gan vadot dažādus televīzijas raidījumus, bet no jūlija viņa pirmoreiz būs arī radio balss. Sarunā Māra stāsta par modeļu pasaules aizkulisēm, pandēmijas laika atziņām un jauniem izaicinājumiem dzīvē.
Pastāsti, lūdzu, kā tev pagāja stingrās pašizolācijas laiks?
Tā kā es ikdienā esmu modele, tad mani darbi apstājās pilnībā. Divus mēnešus dzīvoju mājās kopā ar bērniem un vīru (Mārtiņš Sleja). Es smejos, vīram šī bija interesanta pieredze, jo beidzot viņš mani saprot, ko nozīmē būt pilna laika vienam no vecākiem. Agrāk viņš mani mazliet vilka uz zoba, ja es biju sastresojusies par bērnu lietām, bet tagad neko tādu vairs nedzirdu. Viņš gan paralēli strādāja no mājām, tas nebija tik viegli. Labi, ka bija “Zoom” aplikācija, varēju šādi pieslēgties atsevišķiem projektiem.
Pandēmija ietekmējusi arī modeļu visumu?
Modeļu pasaulē viss apstājās pilnībā. No vienas puses, tas ir forši, varēju mazliet distancēties no tā visa. Vispirms sapratu, ka ļoti labi, ka neesmu tikai aktrise, tikai modele vai raidījumu vadītāja. Izrādās, man ir laimējies, ka varu darīt daudz lietu – ja viena aizveras, cita atveras. Galu galā varētu pat strādāt par ēdiena kurjeru – man ļoti patīk braukt ar riteni.
No otras puses, daudz laika prātot par to nebija. Ja tev ir bērni, tu vienkārši esi aizņemts. Nevar teikt, ka pandēmija mūs visus iemeta vienā laikā – cilvēkiem radās ļoti atšķirīgas problēmas.
Tiem, kam, piemēram, nav bērnu, iespējams, saasinājās vientulības sajūta, un otrādi – tiem, kam ir bērni, vispār nebija laika sev. Tā izdaudzinātā sevis satikšana manā gadījumā nozīmēja to brīdi, kad tu iekāp mašīnā, lai piezvanītu terapeitam un ar viņu parunātu, jo nav citas telpas, kur tevi netraucē. Vienkārši runā ar viņu par to, kā izdzīvot. Bet nu tas, man par lielu prieku, ir mainījies, un ceru, šis posms ir beidzies. Esmu ļoti strauji atpakaļ darbos – notiek reklāmu filmēšana, piedalos arī vienā kino projektā, bet bērni atkal tiek bērnudārzā. Nesen mums ar vīru bija pirmais pēckarantīnas randiņš, un man šķita – cik lieliski!
Jums ar vīru ir randiņi?
Jā. Novērtēju, ka beidzot varējām būt divatā, drīkstējām atstāt kādam bērnus.
Nesen skarbi izteicies par modeļu situāciju pie mums, kritizējot slavenu zīmolu, kas izmanto jūsu darbu. Tas iekustinājis ūdeņus?
Arvien vairāk modeļu aprindās, piemēram, tā pati “Instagram” platforma un tēmturis “modelmanifesto”, pašas modeles sāk runāt par to, kas īsti notiek šajā modeļu biznesā – par izmantošanu, par ķermeņa jautājumiem. Protams, katrā darbā ir sava specifika. Mana mācība ir tāda, ka vienkārši mēģinu jau sākumā sajust un saprast, ar ko man ir darīšana, un ar, atvainojos, draņķiem, nestrādāt. Sākumā ar “Amoralli” man bija brīnišķīga pieredze. Tomēr cilvēki un apstākļi mainās, un mūsu ceļi vairs nevarēja iet kopā. Līdzīgi kā partnerattiecībās. Gan pēc šā gadījuma, gan pēc citiem esmu arī vienkārši sapratusi, ka ik pa brīdim ikvienam, arī modeļiem, iznāk sastapties ar tā dēvētajiem bosīgajiem cilvēkiem. Daudzi no mums savās darba vietās no darba devējiem piedzīvo šo “bosingu”. Tie ir pārauguši bērni, kas tā arī nav līdz galam pieauguši – reizēm tādi esam mēs visi – mēģina savas iekšējās problēmas uzkraut saviem darbiniekiem. Tas vienkārši ir bērnišķīgi. Tomēr mēs visi varam izvēlēties, vai būšu riebīgs un neprofesionāls.
Te nav runa par sievišķību vai vīrišķību – pamatvārds ir “cilvēcīgs”. Arī darba vidē. Tās ir lietas, par ko īpaši tagad, strādājot attālināti, nesatiekot priekšniekus, jāaizdomājas. Pasaule mainās. Es uzskatu – ja neesi cilvēcīgs, tu neesi profesionālis.
Atzīstu, pati esmu izturējusies slikti darbā. Manuprāt, pasaule šobrīd cieņpilnāk sāk izturēties gan pret kolēģiem, gan ģimenē – viens pret otru. Vai vismaz aktualizē šīs tēmas.
Līdz ideālam, šķiet, gan vēl ir ļoti tālu.
Jā, protams, mēs it nemaz nedzīvojam šādā ideālā pasaulē. Un es labprāt domāju par šādu perfektu pasauli. Es tagad lasu Stefānijas Štālas grāmatu “Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas”, un tur viens no sāpīgākajiem teikumiem ir tas, ka mēs katrs esam simtprocentīgi atbildīgi par savu laimi. Neatkarīgi no tā, kādā situācijā esi – karā, izsūtījumā, rasisma situācijā –, katru dienu mēs izvēlamies, vai es būšu laimīgs vai ne. Jā, ir pandēmija, bērni ir nogurdinājuši, viss ir slikti un tā tālāk, bet lēmumu, kā es tajā mirklī jūtos, pieņemu es pati. Grūti taču ir visiem. Jautājums, kā mēs izvēlamies pret to izturēties. Ja tu sēdi mājās viens un sūdzies, ka neviens pie tevis nebrauc, varbūt vajag apdomāt, nolikt auto tiesības un doties uz āru pašam? Labi, es saprotu, tiesības un auto nevar atļauties katrs, bet palūgt, lai noziedo lietotu riteni, tas gan ir iespējams.
Pati vari teikt, ka esi savas laimes kalēja? Modeles karjera, raidījumi, ģimene.
Nav īsti taisnība. Zinu, ka man ir ļoti paveicies. Vienkārši pareizajos laikos esmu satikusi pareizos cilvēkus. Pandēmijas laikā atskārtu arī to, ka, bāc, visa mana karjera, viss, ko daru, ir atkarīgs no citiem cilvēkiem – vai es viņiem patikšu, vai viņi gribēs strādāt ar mani. Tās vienmēr ir kaut kādas satikšanās, cilvēki, ieteikumi. Reizēm esmu pārsteigta, ka cilvēks, par kuru nekad nebūtu to domājusi, mani ieteicis. Tās ir ļoti patīkamas apstākļu sakritības.
Radio arī ir viens no tādiem sapņiem?
Jā, radio jau sen ir gribējies pamēģināt, ik pa laikam to skandināju. Un re, vienu dienu man zvana no “Radio pieci” un saka: mēs dzirdējām, ka tu gribētu pastrādāt radio. Protams, man ir bail, nezinu, vai vispār esmu derīga šim formātam. Bet – ja man dod iespēju, es mēģināšu. Tas ir tāpat kā ar filmēšanos kino. Ja man kādu dienu piezvana režisors un jautā, vai filmēšos, es neteikšu “nē”, tāpēc ka neesmu aktrise. Man liekas gudrāk uzkrāt pieredzi, un esmu gatava arī neveiksmei. Piemēram, tā filma var iznākt slikta un saņemt sliktas recenzijas. Protams, radio darīšu labāko, ko varu. Komanda ir superīga, rāda un māca visu, ko var. Ceru, šis ceļš aizvedīs pie laba iznākuma.
Tavā vadībā būs dienas raidījumi?
Jā. Man ir liels prieks, ka “Pieci.lv” mani uzaicinājuši strādāt uz laiku. Manā pasaulē darbs katru dienu ir kaut kas sen nebijis – tas būs izaicinājums. Modeles darbs nozīmē, ka tev, piemēram, var būt darbs veselu mēnesi tikai naktīs, un tad trīs mēnešus tev nav nekā. Labi, ka mani bērni tagad ir paaugušies – man ir piecgadniece un trīsgadnieks – un varu vairāk laika veltīt sev. Ne tikai būt mamma. Jo es dzīvē izpildu daudzas lomas – esmu gan mamma, gan sieva, māsa, modele, radio, televīzijas cilvēks. Galu galā cenšos būt laimīgs cilvēks, kas dara lietas, kas viņam patīk.
Tu nojaut, kā uzrunāt tagadējo Z paaudzi?
Pirms man bija bērni, ļoti daudz strādāju bērnu un jauniešu nometnēs, tur bija bērni no piecu līdz 18 gadu vecumam. Toreiz man likās, ka runāju viņu valodā, mēs saprotamies. Pagājušajā gadā atgriezos tādā nometnē un sapratu, ka viņi ir mainījušies.
Ir mainījies bērnu redzējums uz pasauli. Katra nākamā paaudze nāk gudrāka un zinīgāka par iepriekšējo. Man pat liekas, ka viņi ar mums māk runāt labāk nekā mēs ar viņiem.
Es atbalstu domu, ka bērni ir gudrāki par vecākiem. Tomēr bērni ir dažādi, un likt viņus šablonos nav pareizi.
Bet modeles darbs taču nozīmē nemitīgu tēlu maiņu, pielāgošanos.
Protams, tu pielāgojies kaut kādiem producentiem, vēlmēm, ja filmējies reklāmās vai vadi raidījumu. Tomēr tas nenozīmē tēlot kaut ko pavisam citu. Tie, kas ar mani šajos 16 gados ir strādājuši modes biznesā, zina, kas es esmu un ko no manis var gaidīt.
Jā, varbūt uz vāka nonāk smukā bilde, bet aizkadrā tas top ar mani tādu, kāda esmu, reizēm tieša, bezkaunīga, reizēm agresīva un vienkārša.
Modeļu biznesā vairs neņem tikai smuku seju – ņem personību. Tas laiks ir pagājis.
Tomēr tai pašā modeļu biznesā ir prasības, man šķiet, modeļi kļūst arvien jaunāki. Kā tu redzi, cik liela nozīme šobrīd modeļu industrijā ir vecumam?
Latvijā vēl tai jaunībai ir liela nozīme, bet pasaulē ir citādi, ir ļoti daudz zīmolu, kas strādā arī ar vecākām sievietēm, un tas ir forši. Manā pieredzē ir citādi – tagad, kad man ir 30, man ir daudz labāki darbi, kas ir arī daudz labāk apmaksāti. Jā, agrāk es varbūt strādāju daudz vairāk, bet tie arī bija darbi par grašiem. Mans darba lauks ir paplašinājies – varu strādāt, piemēram, reklāmās jaunajām māmiņām, alkoholiskiem dzērieniem un daudz kam citam. Agrāk tā bija augstā mode, bet tagad ir dažādas jomas. Priecājos arī par to, ka šobrīd arvien pieprasītāka ir doma, ka normāli ķermeņi ir tas, ko mēs gribam. Ja man parādīsies sirmie mati – varēšu kultivēt arī to.
View this post on InstagramPink is a dangerous color. Beware. Be aware. #camouflage #slēpnis #pinkdevil
Kad 4. maija svētkos pieteici televīzijas ēterā jauno dziesmu “Tavs karogs”, tev acīs bija īstas asaras. Kas notika?
Tā nebija tikai dziesma, tur izlauzās ārā visā šajā izolācijas periodā sakrātais. Tā bija īstā dziesma īstajā laikā – to rakstīja arī daudzi cilvēki. Kad atskanēja tie vārdi – mēs tiksimies kalna galā, bet tu pirmoreiz atkal esi nokļuvis darbā, starp cilvēkiem, kaut arī divu metru attālumā. Tas viss tur iznāca ārā, mēs taču esam jūtīgi. Man šķiet, mums ir jāļaujas emocijām. Mēs mēdzam tās aizturēt, un tad to visu dabū uz savas ādas just mūsu tuvinieki. Brīžos, kad man ir grūti, es vispirms dziļi ieelpoju, pārbaudu, vai esmu labi paēdusi, samīļota vai samīļojusi savējos. Un tad – ārā, pie dabas vai dejot viesistabā pie kādas muļķīgas dziesmas. Droši vien radio stresainos brīžos dejošu studijā.
***
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Mīlestība. Agresija. Miers.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez ēdiena. Sievietes veselībai ēdiens ir ļoti būtiska sastāvdaļa, es jau tagad domāju par to, kā jutīšos vecumdienās.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Šobrīd – bučošanās aina 30 cilvēku klātbūtnē, spēlējot iemīlēšanās ainu topošā latviešu kinofilmā. Vēl nedrīkstu teikt, kādā.
Labākā izklaide?
Garšīgs ēdiens. Ja man kāds tādu pagatavo, jūtos mīlēta.
