“Viena pistole uz trim!” Pulkvežleitnants Zaviļeiskis pastāsta, kā zemessargi deviņdesmitajos ķēra reketierus un bandītus 10
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Normunds Zaviļeiskis ar šo vienību ir saistīts gandrīz trīsdesmit gadus un tādēļ labi zina, kādos apstākļos zemessargi dienējuši deviņdesmitajos gados un cik daudz kopš tā laika padarīts.
Tagad viņa rīcībā ir īsts kājnieku bataljons, kas labi pārzina savas darbības teritoriju 15 novados un ir gatavs arī parūpēties par drošību tajā.
Kur sākāt militāro karjeru?
Militārā karjera sākās padomju armijā obligātajā dienestā no 1989. līdz 1991. gadam. Nokļuvu pēdējā iesaukumā un “izbaudīju” šo dienestu pilnus divus gadus. Izgāju cauri seržantu skolai.
Divus gadus biju prom un atgriezies ieraudzīju Latviju – izrotātu ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Tas man bija liels patriotisks pacēlums. Atgriezos no armijas un iestājos Lauksaimniecības akadēmijā.
Toziem biju nulles kursā, kas bija domāts puišiem, kas tikko atnākuši no armijas. Pēc tam 1992. gadā stājos neklātienes studijās un uzsāku dienestu Zemessardzē. Starp citu, tieši 27. bataljonā arī devu zvērestu sargāt Latviju un pēc vairāku gadu dienesta dažādās vienībās, štābos, ārzemēs, esmu atpakaļ kā bataljona komandieris.
1992. gadā Zemessardzes bataljonos un brigādēs tika veidotas ātrās reaģēšanas grupas, pēc tam no šīm grupām veidojās Zemessardzes SUV jeb speciālo uzdevumu vienības. Tā arī sāku 27. bataljonā šādā grupā un pēc tam arī 2. brigādes speciālo uzdevumu vienībā.
Pēc šā brīža mērauklas mēs pildījām policejiskas funkcijas. SUV sūtīja visur, kur vajadzēja tūlītēju iejaukšanos – cīņai ar huligānismu, bandītismu, arī uz robežām kontrabandas apkarošanai.
Darījām visu, ko tajos trauksmainajos 90. gados vajadzēja, kad valstī viss tikai veidojās praktiski uz gruvešiem.
Kādus noziedzniekus ķērāt?
Huligānus, reketierus, bandītus… Bija slepkavības. Noziedzība bija dažāda rakstura. Bija daudz zādzību un laupīšanu, īpaši naktīs. Piemēram, ar pēdējo vilcienu bieži brauca uz laukiem no Rīgas un naktīs apzaga dārzus vai uzlauza garāžas, un pirmajā vilcienā kāpa iekšā ar sazagtā maisiem. Tādus aizturējām.
Saprotu, ka cilvēkiem nebija ko ēst, arī pašam bija jāizdzīvo ar minimumu, bet darījām visu, lai mums būtu tiesiska valsts. Bieži bijām iesaistīti izklaides vietu, krogu apmeklētāju pārbaudēs un atbruņošanā. Ļoti daudzi tajā laikā bija bruņoti ar dažādiem aukstajiem ieročiem vai šaujamieročiem. Bija izsaukumi uz reketa izspiešanām, bija bandītu atbruņošana un aizturēšana, sanāca apšaudes.
Spilgti palicis atmiņā pirmais izsaukums slepkavas aizturēšanai. Bija notikusi slepkavība – viens sadzēries vai ko citu salietojies ar cirvi bija nāvējoši ievainojis savu dzīvesbiedri. Toreiz gāju iekšā tajā mājā pilnīgā tumsā, iztēlē uzburot baisas ainas – tās bija pavisam personiskas izjūtas.
Pašā sākumā arī ekipējums mums bija vājš, pat ļoti vājš, viena pistole uz trim, bija vēl arī viens steks līdzi. Tomēr gāju un darīju.
Bērnībā biju cīkstonis, patika arī Austrumu cīņas, turklāt biju jauns puisis, tikko atgriezies no dienesta armijā, trenēts un gatavs kalpot savai valstij. Bez šaubām, tāds es nebiju viens – visi komandā bijām jauni un apņēmības pilni.
Kā jums paziņoja, kurp nepieciešams doties?
Bija divi kanāli – Zemessardzes radio sakaros tika izmantotas īsviļņu stacijas gan dežūrpunktā, gan operatīvajā transportā, un bija arī stacionārie telefoni dežūrpunktā. Arī Valsts policija bieži lūdza atbalstu.
Policijai tolaik resursu trūka vēl vairāk nekā mums – gan cilvēku, gan transporta. Degviela mums visiem bija nepietiekamā daudzumā. Arī algas tik niecīgas, ka knapi spējām izdzīvot.
Man pašam bija piecdesmit latu mēnešalga un ģimenē divi mazi bērniņi. Tolaik īrējām istabiņu jumta pažobelē, kur ziemā viss sala cauri un līda žurkas iekšā – tām patika zīdainīša smarža.
Vai vietējie iedzīvotāji zināja par Zemessardzes ieguldījumu cīņā ar noziedzību?
Pēc padomju režīma sabrukuma veidojās zināms izpildvaras vakuums, kuru izmantoja ne tikai organizētās noziedzības grupas, bet arī indivīdi, kuriem radās visatļautības un nesodāmības pārliecība.
Zemessardze un it īpaši SUV komandas bija tās, kas darbojās pretim agresīvi, atbilstoši nepieciešamībai. Bandīts vai zaglis – no mums baidījās. Bijām jauni un strauji, pārliecināti par cēlo mērķi, par noziedzības apkarošanu, par valsts aizstāvību.
Pēc šodienas izpratnes un tiesiskuma mērauklām mēs visu korekti nebijām apguvuši. Tuvu tam kā sakāmvārdā: “Vispirms sit, tad jautā.” Ne vienmēr, bet tas ļauj saprast tā laika noskaņojumu. Atbilstoši mūs respektēja, jo bijām spēka struktūra, kas spēja palīdzēt un uzturēt kārtību. Ja iedzīvotājiem bija problēmas ar noziedzniekiem, viņi zināja, kam zvanīt.
Vai bataljona darbības zonā bija palikušas padomju armijas vienības, bija kontakti un konflikti?
Šeit vēl atradās noliktavas, starp citu, bija arī Cēsīs topogrāfu vienība tagadējā Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas ēkā. 1992. gadā nebija vēl izvākusies. Arī Sarkaņos, aiz apdzīvotās vietas Liepa, atradās armijas atbalsta bāze, kur bija noliktavas ar mantām.
Mēs – SUV – veicām arī apmācības ar slēptu pietuvošanos, izlūkošanu. Citiem vārdiem – izmantojām tos par mācību objektiem. Citu saskarsmju vai konfliktu man ar šīm armijas vienībām nebija. Biju dzirdējis, ka esot piedāvājumi kaut ko nopirkt no aizejošās armijas. Kā smejies – kaut vai tanku, ja tik vari samaksāt. Iespējams, kāda patiesība tur ir.
Esat bijis saistīts ar Cēsu bataljonu gandrīz 30 gadus, kā tas ir mainījies?
30. novembrī atzīmējām savu 29. dzimšanas dienu, jo bataljona pirmie zemessargi deva zvērestu 1991. gada 30. novembrī. Sākumā ģērbāmies, kā varējām, kam maskēšanās halāts, kam kaut kas no padomju armijas. Piemēram, “afganka”, kā to saucām tautā. Arī man pašam tā bija mantojumā no padomju armijas. Ieroči, uzkabe, transports – praktiski nekā nebija. Bija tikai pārliecība un patriotisms.
Ar tā gada acīm šodienas situāciju mēs nespētu pat iztēloties. Tagad esam 27. kājnieku bataljons, mums ir atbilstošs bruņojums un ekipējums. Latvijā visi atpazīst bruņotos spēkus un Zemessardzi, mums ir pašiem savs formastērps un uzkabe, kas atbilst pasaules standartiem. Bataljonam ir savas noliktavas, kur ir maiņas formastērpi un uzkabe, ir pietiekams daudzums ieroču, munīcijas, ir transports.
Vienība ir nesalīdzināmi kaujas spējīgāka. Piedalāmies arī starptautiskajās mācībās, piemēram, mūsu sadarbības partneri ir Igaunijas brīvprātīgās līgas (“Kaitseliit”) Pērnavas reģions un Dānijas Ziemeļjitlandes vienība. Igauņi un dāņi mūs vērtē kā ļoti labi sagatavotu vienību, sajūsminās par mūsu individuālajām iemaņām un kolektīvo darbību.
Latvijai nav raķešu un cita būtiska bruņojuma. Vai zemessargi var darboties moderna kara apstākļos?
Latvijas zemessargi var darboties moderna kara apstākļos atbilstoši ekipējumam un apmācības līmenim. Tas ir nepārtraukts process – zemessargu apmācības, ekipējuma uzlabošana, starptautiskā sadarbība.
Nesen, pirms diviem gadiem, mācījos ASV, pabeidzu starptautiskās aizsardzības plānošanas apmācību, un ko es tur dzirdēju? Amerikāņi, analizējot savas valsts bruņoto spēku situāciju un ekipējumu, secina, ka tas esot nepietiekams, trūkstot līdzekļu.
Gribu uzsvērt – lai cik lieli resursi būtu pieejami, vienmēr būs izaicinājumi, jo mainās apdraudējuma situācija, konfliktu raksturs, un bruņotajiem spēkiem jāpielāgojas.
Kādi ir galvenie akcenti bataljona apmācībā, kad vairs nebūs ar pandēmiju saistīto ierobežojumu?
Skaidri definēts, kāds ir nākamā gada uzdevums bataljonam – fokusēties uz konvencionālu karadarbību. Ir vairāki apmācību mērķi, tajos sevi pārbaudot, varam teikt – esam sasnieguši apmācību noteikto līmeni.
Tas ir process, rit visu gadu. Tikko bija plānošanas konference bataljonā, kur spriedām, kas kurā nedēļā nākamgad notiks, kādas apmācības. Šobrīd plānojam mūsu darbības tā, it kā Covid mūs neierobežotu, bet, pienākot uzdevuma izpildes laikam, pulcēšanās laikam, skatīsimies, kādi būs ierobežojumi, vai mācības ar pulcēšanos notiks.
Piemēram, katru gadu novembra nogalē bataljons dodas uz Igauniju, kur reģionālajās lauka taktiskajās mācībās iejūtamies “Kaitseliit” pretinieka lomā. Arī šogad plānojām turp doties, tikai pēdējā brīdī mācības tika atceltas.
Papildus sniedzam atbalstu sabiedrībai, piemēram, šobrīd aktuālajos Covid ierobežošanas pasākumos. Šogad esam palīdzējuši uz robežas Valsts robežsardzei, Valsts policijai un pašvaldībām. Sniedzam atbalstu arī pazudušu cilvēku meklēšanā. Sezonāli palīdzam cīņā pret maluzvejniekiem.
27. bataljona atbildības teritorija ir liela – 15 novadi.Vai bataljons spēj nodrošināt krīzes – konvencionālas kara-darbības – apstākļos drošību šādā mērogā?
Konvencionāla karadarbība neiesākas uzreiz, vispirms ir citas fāzes, kas noteikti ir nekonvencionāla rakstura, arī hibrīda karadarbība. Tā var būt mākslīgi provocēta krīze, iekšējais konflikts vai bruņota eskalācija ar mērķi destabilizēt vai sagraut valsti. Šāda rakstura krīze ir pat grūtāk saprotama nekā konvencionāla karadarbība, jo pretinieks īsti nav skaidrs.
Iespējams, būs diversanti, noteikti notiks informācijas karš, cilvēku prātus centīsies ietekmēt propaganda, tiesiskais stāvoklis valstī var vēl netikt mainīts, un militārajam komandierim var vēl nebūt pieejami visi nepieciešamie resursi uzdevumu izpildei.
Tāpēc strādāsim kopā ar pašvaldībām, sagatavosim iedzīvotājus, pašvaldību – ko tās var darīt krīzes situācijā. Patiesībā jau tagad civilās aizsardzības komisiju mācībās to darām. Tas noteikti ir militāru un nemilitāru darbību process, tā ir koordinācija un visaptverošā aizsardzība, kurā iesaistīti vairāki spēlētāji.
Konvencionāla karadarbība militārajam komandierim ir vieglāk izprotama – mums jākaro, tad varam darīt to, ko esam mācījušies. Arī savas teritorijas atslēgas punktus mēs pārzinām.
Pazīstam savā teritorijā reljefu, šķēršļus, apdzīvotas vietas, tuvošanās koridorus, potenciālos desantēšanās laukus. Analizējam dažādus ierobežojošos faktorus un izskaitļojam potenciālās apdraudējuma vietas, veicam atbilstošu pretdarbību treniņus.
To darām miera laikā. Šī ir Zemessardzes bataljonu būtība – teritoriālais bataljons. Tas nozīmē, ka nenostājamies frontes līnijā kā pasaules karu laikos, bet pārzinām savu teritoriju un darbojamies atbilstošajos atslēgas punktos. Mēs pazīstam savas mājas un aizstāvam savas mājas.
