Taču tā bija “tikai” miljarda eiro apmērā no tiem četriem miljardiem, ko Latvija bija spiesta aizņemties, lai spētu izmaksāt algas un pabalstus. 40
Ja tas miljards nebūtu bijis vajadzīgs, tad varbūt nevajadzētu aizņemties no Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda. Tad situācija būtu bijusi līdzīga kā lietuviešiem, kuriem budžeta politika bija līdzīga. Tiklīdz Latvija aizņēmās naudu, lietuvieši negribēja nonākt šādā situācijā un sāka skriet divreiz ātrāk: samazināja budžeta izdevumus, steidzās palielināt ieņēmumus un paši aizņēmās naudu.
Lietuvieši tik un tā bija spiesti aizņemties un to izdarīja dārgāk nekā Latvija… Mums šā aizdevuma izdevīgumu uzteica, jo tas bija par zemākām procentu likmēm nekā starptautiskajos tirgos spētu aizņemties Latvija pati.
Lietuvieši negribēja aizņemties no starptautiskajām institūcijām. Aizdevums nozīmē, ka tavus jautājumus lemj kāds cits. Vašingtonā vai Briselē. Lietuva negribēja zaudēt ekonomisko neatkarību.
Vai tas, ka Latvija zaudēja savu aplamo ekonomisko politiku, bija slikti? Kādus risinājumus jūs, starptautiskie aizdevēji, toreiz negribētus uzspiedāt Latvijai?
Tos dažus gadus, kad Latvijai bija starptautiskā uzraudzība, lēmumu pieņemšanas ziņā tas bija dinamisks laiks. Tolaik Latvija pieņēma lēmumus, kas citā gadījumā tiktu atlikti un atlikti. To atklāti atzina, sakot: mēs to negribam, bet aizdevēji uzspiež. Pēdējie pieci gadi, kopš 2012. gada sākumā beigusies aizdevēju uzraudzība, parāda, ka patstāvīgajai Latvijai raksturīga liela muļļāšanās – nav bijusi neviena liela reforma. Strukturālās reformas, valsts pārvaldes optimizēšana nav notikusi. Latvijai raksturīga neizlēmība un riņķa danči, kad ar pirkstu rāda viens uz otru.
Vai koalīciju modelis ir pie vainas, kad viena partnera idejas pārējie norej?
Manuprāt, Latvijai trūka un joprojām trūkst spilgta politiskā līdera, kas spētu veikt pārmaiņas. Tāds, kāds Igaunijā bija Marts Lārs, kurš veica ekonomiskās reformas un ielika tos pamatus, uz kuriem balstās Igaunijas pašreizējā attīstība. Turklāt viņi teica “paldies un uz redzēšanos” vecās nomenklatūras kadriem. Igaunijā jau ir otrais premjers, kurš jaunāks par mani. Tā ir cita domāšana un cita jauda. Latvijā pārāk liela ietekme vecās sistēmas kadriem – bijušajiem kompartijas sekretāriem un VDK aģentiem. Šai postpadomju ķīselī Latvija nespēj radīt vīziju, skaidrus lēmumus un jaudu to izpildē.
Un Dombrovska veiksmes stāsts tāds ir tikai ar aizdevēju priekšāteikšanu?
Sākumā jā, bet pēc 2012. gada viņš patstāvīgi spēja izveidot labas valdības un pieņemt tālredzīgus lēmumus, bet tādas harismas kā Šķēlem gan viņam nebija. Kad Šķēle dibināja Tautas partiju, bija labi nodomi, diemžēl personiskās intereses vēlāk ņēma virsroku pār valsts interesēm. Pēc Dombrovska nekādas būtiskas pārmaiņas gan nav veiktas.
