“Tad, kad neto alga Latvijā būs 1000 eiro, tad emigrācija apstāsies.” Intervija ar ekonomistu Gati Eglīti 40
Pretrunīgi vērtējumi pašreizējai ekonomikas attīstībai: bremzēšanās un pārkaršana, liesais un treknais gads. Pagājuši desmit gadi kopš trekno gadu beigām. Salīdzinām ekonomikas situāciju tad un tagad. Kādā attīstības stadijā esam?
Ekonomists Gatis Eglītis ir vienīgais latvietis, kurš Latvijai “aizdeva” trīs miljardus Eiropas naudas. TV ekrānos pazibējis krīzes gados, kad rādīja starptautiskos aizdevējus, bet tolaik publiski nerunāja. Tad viņš bija Eiropas Komisijas ierēdnis Ekonomikas un finanšu jautājumu ģenerāldirektorātā (DG ECFIN), kurš nodarbojās ar Latvijas jautājumiem. Viņš bija vienīgais latvietis Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda aizdevuma programmas Latvijai ekspertu komandā, kurš krīzes gados te brauca un pret 7,5 miljardu aizdevumu pro-grammu izvirzīja rindu prasību, kuras te tika īstenotas. Desmit gadus nostrādājis Briselē, ar ģimeni atgriezies Latvijā. Pēc tam bijis premjeres Laimdotas Straujumas, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena padomnieks, tagad strādā attīstības finanšu institūcijā “Altum” ar garantiju un starptautiskās finanšu sadarbības jautājumiem.
Tagad gan no Fiskālās disciplīnas padomes, gan no “Vienotības” puses skan brīdinājumi, ka pārāk strauja ekonomikas attīstība nākamgad var izraisīt pārkaršanu. Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) priekšsēdētājs Jānis Platais brīdinājis, ka Latvijas ekonomikā parādās “trekno gadu” pazīmes, tāpēc jāgatavojas iespējamām sekām. Tādi paši brīdinājumi tieši pirms desmit gadiem skanēja no toreizējā ekonomikas eirokomisāra Hoakima Almunjas. Situācija atkārtojas? Kas bija tās pazīmes, kas toreiz lika brīdināt?
Gatis Eglītis: Tolaik vairākus gadus manījām, ka Latvijas fiskālā politika bija ļoti liberāla. Lai gan ekonomikas ritentiņi griezās, bija augsts iekšzemes patēriņš un bija samērā lieli ieņēmumi budžetā, izdevumu daļa valsts budžetā tik un tā bija lielāka par ieņēmumiem. Kaut gan ieņēmumi katru gadu auga par 20 – 30%, tā vietā, lai labajos laikos kaut ko atliktu nebaltām dienām, ienākumus sadalīja tiem, kas prasīja. Tā bija kļūda. To pierādīja igauņi, kuri “drošības spilvenam” spēja atlikt 10% no IKP. Latvija dzīvoja no rokas mutē. Tā bija pirmā indikācija.
Bankas nepārdomāti strauji kreditēja, auga inflācija. Atceros, premjers Kalvītis teica, ka inflācija ir tāds ekonomistu izdomājums un ka uz Latviju tas neattiecas. Inflācija, kas 2007. gadā pārsniedza 10% un tuvojās 15%, iededza sarkano brīdinājuma lampiņu par ekonomikas pārkaršanu.
Viss gāja uz augšu – algas, ražošanas un pakalpojumu izmaksas. Bet ražošana, neraugoties uz ārvalstu investīcijām, nebija tik konkurētspējīga, lai izturētu izaugsmes tempu – to uzrādīja liels importa pārsvars pār eksportu. Šķiet, starpība bija pat 20% no IKP. Izmaksas palielinājās, kaut saražoto nespēja pārdot pasaulē. Darbaspēks aizplūda, spiežot palielināt algas. Valsts budžets bija bankrota priekšā. Tas noveda līdz sprādzienam.
Vai šī smagā piezemēšanās būtu notikusi, ja nebūtu “Lehman Brothers” bankrota, kas izraisīja banku izputēšanas vilni? Vēl joprojām daudzi teic, ka Latviju tikai parāva līdzi pasaules banku krīzei.
Latvijas gadījumā atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas bija “Parex” problēma ar sindicētā kredīta atdošanu.
