Apmācīs pedagogus 44
Jautāta, vai pedagogi spēj atbilstoši reaģēt uz skolas bērnu agresiju, inspekcijas pārstāve atbild: “Katrs gadījums ir individuāls. Tomēr jāsecina, ka biežāk tiek konstatēti trūkumi un nepilnības izglītības iestāžu darbībā, risinot vienaudžu vardarbības gadījumus. Protams, ir arī tādi gadījumi, kad izglītības iestāde darījusi visu, risinot vienaudžu vardarbības gadījumus, tajā skaitā strādājusi preventīvi, tādējādi mazinot vienaudžu vardarbības riskus.”
Jāpiebilst, ka šā gada laikā inspekcija iecerējusi apmācīt 200 skolu administrācijas un atbalsta personāla darbiniekus konfliktsituāciju risināšanā un sadarbības veidošanā. Kopš pagājušā gada novembra inspekcijā darbojas arī Konsultatīvā nodaļa, kurā psihologs, sociālais pedagogs un citi speciālisti strādā ar tiem bērniem, kuri mēdz sist vai pazemot vienaudžus. Pērnā gada pēdējos mēnešos šajā nodaļā konsultēti 57 bērni, izstrādātas 48 individuālās atbalsta programmas. Šā gada 2017. gada janvārī pagūts konsultēt 24 bērnus un izstrādāt 22 individuālās atbalsta programmas. Ar atbalsta programmu inspekcijas speciālisti cer uzlabot šo bērnu uzvedību.
Pašās izglītības iestādēs par vardarbības gadījumiem runā nelabprāt. Skolās atzīst, ka dažādu veidu konflikti tajās gadās, tomēr uzsver: nevarētu teikt, ka bērnu un jauniešu agresija palielinās. Par šo problēmu tikai tiekot runāts aizvien vairāk. Kad vēlējos sīkāk uzzināt par Liepājas Valsts tehnikumā notikušo, mani aicināja jautājumus sūtīt rakstiski, taču atbildes pēc vairākkārtīgiem atgādinājumiem tā arī nesaņēmu.
“Konflikts jānocērt jau saknē”
Rīgas 28. vidusskolas sociālā pedagoģe Sigita Dēliņa, kura bija gatava vairāk pastāstīt par savu pieredzi, secinājusi, ka visvairāk uzvedības problēmu ir 5. – 8. klašu skolēniem. Viņa rāda mapes, kurās krājas skolēnu paskaidrojumi par nodarījumiem, kā arī citi materiāli par sociālās pedagoģes darbu ar attiecīgo klašu grupu. Visplānākās tās ir pirmklasniekiem un vidusskolēniem, bet jau minētajā klašu grupā – visbiezākā.
S. Dēliņa uzskata: svarīgi ir runāt par problēmām, laikus pamanīt savstarpējo konfliktu iedīgļus, jo “tad to var nocirst saknē”. “Ja problēmu izdodas novērst, kamēr tā ir maza, tā neizaug par lielu konfliktu,” uzsver sociālā pedagoģe. Problēmas jārisina, sadarbojoties skolas vadībai, pedagogiem, skolēniem un viņu vecākiem. Dažkārt gan gadās, ka sarunas ar vecākiem nav veiksmīgas. Piemēram, tēvs pats skolā bijis kauslis, viņa dēls ir tāds pats, un tēvs problēmu neredz, jo uzskata, ka autoritāti vienaudžu vidū var iegūt tikai ar kaušanos. Bijis gadījums, kad ārpus skolas vecāku sākts kaimiņu konflikts atspoguļojas skolā, jo strīdnieku bērni savukārt saplēšas mācību iestādē. Gadās arī, ka vecāki pārsteidz pedagogus, paziņojot, ka skolotāji viņu bērnus drīkstot iespaidot fiziski, ja vien tas nepieciešams kārtības nodrošināšanai. Savukārt citi krīt otrā galējībā: aizstāv savu atvasi līdz pēdējam, vienmēr meklējot vainu citos, pat ja bērns pats nodarījumā atzinies. Par laimi, ir arī saprotoši vecāki, kuri gatavi iesaistīties problēmu risināšanā.
Sociālās pedagoģes ieskatā galvenais iemesls skolēnu savstarpējām nesaskaņām ir sociālo prasmju trūkums, nespēja sadarboties. Konfliktsituācijās biežāk iekuļas tie bērni, kuriem “mājās valda haoss un kuri ir pamesti novārtā”. Dažkārt vecāki pārāk paļaujas uz skolas piedāvāto pagarināto grupu un pulciņiem, aizmirstot, ka pavadīt katru dienu skolā līdz vēlam vakaram bērnam ir pārslodze, kas arī var izraisīt agresiju.
“Katra konfliktsituācija ir atšķirīga. Nevar vienmēr rīkoties pēc viena parauga,” teic S. Dēliņa. Viņa novērojusi, ka skolēnu vidū biežāka ir emocionālā, nevis fiziskā vardarbība. Ar emocionālo vardarbību ir pat grūtāk tikt galā nekā ar kaušanos, jo emocionālus pāridarījumus grūtāk pamanīt un pierādīt. Šādos gadījumos aizskartais retāk vēršas pie pieaugušajiem pēc palīdzības, jo kauns. Citos gadījumos bērns pat nesaprot, ka viņam dara pāri. Neatšķir joku no ņirgāšanās. Tādos gadījumos svarīgi pamanīt, ka “bērnam ir skumjas acis”. Būtiski, lai pedagogi nebūtu vienaldzīgi.
28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons spriež, ka patiesībā pirms 10, 15 gadiem skolās vardarbības bija vairāk. Tagad pedagogiem ir lielāka pieredze šādu gadījumu novēršanā, ir vairāk informācijas, kā ar šo problēmu cīnīties. Skolās ir psihologs, sociālais pedagogs, dežurē pašvaldības policists. Senāk tā visa nebija.
Taču skolās pieaug tādu bērnu skaits, kuriem ir psihoemocionālās attīstības traucējumi. Tam sekas var būt nespēja uzvesties klasē. “Nekad agrāk tā nav bijis, ka uzvedības problēmas nākas risināt jau 1. klasē,” teic skolas direktors.
