Pazemes slimnīca, kas nedaudz jāuzspodrina 3
Reti kurš, apmeklējot Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu (RAKUS), zina, ka zem šīs ārstniecības iestādes galvenās ēkas pazemē atrodas vēl viena slimnīca, kas paredzēta 320 pacientiem.
Līdz 2008. gadam šī pazemes slimnīca bija 322 Latvijas aizsargbūvju skaitā, ko uzturēja kara gadījumam. Bet pirms septiņiem gadiem Ministru kabinets pieņēma lēmumu izņemt no tiesību aktiem speciālus nosacījumus aizsargbūvēm jeb tautas valodā sauktajām bumbu patversmēm un tās neatjaunot, pastāstīja Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Baltmanis. Taču neatjaunošana nenozīmē, ka Gaiļezera slimnīcas pagrabstāvā izbūvētās palātas, procedūru telpas, operāciju zāle, labierīcības un citas telpas būtu nolaistas līdz kliņķim.
Joprojām viss darbojas
Gunārs Namnieks, kurš bija pazemes slimnīcas tehniskais uzraugs un patlaban strādā RAKUS par ventilācijas iekārtu meistaru, atver smagās metāla durvis, kas aizsargā pret triecienuzbrukumiem, un ieved mani septiņdesmitajos gados izbūvētajā civilās aizsardzības objektā, kur tagad atrodas slimnīcas arhīvs jeb projām vešanai norakstītie dokumenti. Kaudzēm visādu medicīnisko veidlapu, kurām ir nelieli lietošanas termiņi, vēl vairāk lietvedības dokumentu…
“Te joprojām viss darbojas – lūk, pie griestiem ūdenskrātuve dzeramajam ūdenim, siltummezgla, ventilācijas iekārtas – viss ir darba kārtībā,” rāda G. Namnieks. “Arī palātas, ja patīrītu un uzkoptu, ir lietojamas. Toreiz tur tika ievietotas divstāvīgas gultas un viena palāta bija paredzēta 40 – 60 pacientiem. Netālu ir izbūvētas arī patanatomijas telpas, kur pa tuneli nogādāt mirušos.
Pazemes slimnīcas celtniecību stingri uzraudzīja gan pie Veselības ministrijas izveidotā celtniecības direkcija, kurā strādāja daudz speciālistu, galvenokārt krievvalodīgie, kā arī toreizējais slimnīcas galvenais ārsts Jānis Prombergs. Katrs speciālists atbildēja par savu jomu, nevis kā tagad, kad visa atbildība par celtniecību ir uzkrauta būvuzraugam vai tehniskā projekta vadītājam. Katrs par savu jomu atbildīgais speciālists ieradās objektā agri no rīta un strādāja līdz vēlam vakaram. Trešdienās notika plānošanas sanāksmes, kurās tika izskatīti visi celtniecības jautājumi, celtniecības vadībai likti galdā visi defekti. Ja jautājumu nevarēja atrisināt uz vietas, pieaicināja Celtniecības ministrijas pārstāvjus. Nevaru iedomāties, ka toreiz būtu iespējama tāda situācija, kāda patlaban radusies ar Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa celtniecību. Vislielākā muļķība bija tā, ka politiķi likvidēja būvinspekciju, riskējot ar cilvēku dzīvību, jo taupības laikā nauda izrādījās svarīgāka,” secina G. Namnieks. Viņš parāda medicīnas personāla atpūtas telpu, kur viesojušies arī toreizējie kompartijas līderi Augusts Voss un Boriss Pugo, kuri vienlaikus bijuši arī civilās aizsardzības galvenie vadītāji. “Ja aizsargbūvēs celtniecības darbi kaut kāda iemesla dēļ kavējās, kara komisariāts uz noteiktu laiku iesauca celtniecības speciālistus, kas devās palīgā to pabeigt, un kompartijas līderi sekoja līdzi šim procesam,” stāsta toreizējais slimnīcas tehniskais uzraugs.
Vai varētu izguldīt dzērājus?
Vai šeit nebūtu laba vieta, kur no alkohola reibuma izvest tos klientus, kuriem nav nepieciešama ārstēšana, vien izguldināšana, un kurus šurp atved ar ātro palīdzību, jo baidās vest uz atskurbtuvi, ka nenomirst? Rīgas Austrumu slimnīcā no visām alkohola reibumā ievestajām personām tādu ir ap divdesmit procentiem, uzzināju no RAKUS Neatliekamās palīdzības un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītāja Alekseja Višņakova. Telpas ir normālā kārtībā, ziemā te ir silts, tikai nedaudz jāiegulda, lai tās sakoptu, saka Namnieka kungs. Arī Pēteris Tomiņš, virsārsts neatliekamās palīdzības jautājumos, uzskata, ka šis jautājums būtu apsverams.
Nesen runāju ar jaunu dakteri Sabīni, kas strādā slimnīcā Dublinā, Īrijā, un kas pastāstīja, ka, būdama studente, bieži devusies mācībās uz Gaiļezera slimnīcu, kur netālu no pazemes slimnīcas bijušas studentu ģērbtuves. “Jau tad mediķi apspriedās, ka šajās palātās varētu ievietot prātu pārdzērušas personas, kurām nav medicīnisku indikāciju. Atceros, ka medicīnas māsiņas sacīja, ka būtu ar mieru mēnesī tur nostrādāt 24 stundas, lai nevajadzētu aprūpēt piedzērušos un apčurājušos cilvēkus katras dežūras laikā uzņemšanas nodaļā. Pati esmu viņus mazgājusi, kopusi, kad, būdama sestā kursa studente, šeit strādāju par sanitāri. Ar dzērājiem ir vislielākā noņemšanās, jo viņi ir visnemierīgākie, smird un apdraud citus pacientus. Par laimi, Dublinas slimnīcās šādus cilvēkus tikpat kā neieved, jo par nogādāšanu klīnikā ir dārgi jāmaksā,” pastāstīja Sabīne.
Pacientu šķirošana – diskriminējoša
Taču Gaiļezera stacionāra galvenais ārsts Ēriks Kalniņš iebilst, ka pacientu šķirošana būtu diskriminējoša: “Mēs nevaram pasliktināt apstākļus vienai cilvēku grupai salīdzinājumā ar citiem. Bet jautājums par cilvēku ar alkohola intoksikāciju un bez medicīniskām indikācijām regulāru nogādāšanu slimnīcā ir aktuāls un būtu jārisina saistībā ar atskurbtuvju tīkla izvēršanu galvaspilsētā un medicīnas personāla klātbūtni tajās.”
Šis jautājums risinās gadiem, tāpēc ir bezcerīgi gaidīt, ka kāds no augšas to nokārtos. Ja slimnīcas vadībai rūp Neatliekamās medicīniskās palīdzības klīnikas mediķu darba apstākļi, tad nenāktu par skādi ar liftu nobraukt līdz pazemei, lai pārliecinātos, vai izteiktajā ierosinājumā par pazemes slimnīcas lietderīgu izmantošanu ir savs racionālais grauds.
