Pazaudē 12 kg, atgūst enerģiju un lauž mītus! Kristapa ceļš pretī vegānismam 0
Aktīva dzīvesveida piekritējs, nometņu organizators, masieris, treneris, uztura speciālists, pasākumu vadītājs – tā sevi dēvē 26 gadus vecais Kristaps Vilde, kura galvenais enerģijas lādiņš slēpjas uzturā. Viņš jau četrus gadus piekopj vegāna dzīvesveidu, lieliski tiek galā arī ar sportiskajiem izaicinājumiem.
Līdz 22 gadu vecumam Kristapa uzturs ne ar ko neatšķīrās no citu sportistu uztura, kur dominēja piena un gaļas produkti, taču kādu dienu viņš sāka iedziļināties internetā atrodamajos pētījumos par vegānu uzturu.
No pētījumiem līdz siļķei
Sākumā Kristaps pārstāja ēst liellopa gaļu, bet pirmos rezultātus deva atteikšanās no piena produktiem, kas atspoguļojās arī viņa izskatā. Visgrūtāk gan bijis atteikties no siera. Lasot pētījumus, viņš uzzinājis, ka tajā ir kazeīna proteīns, kas izraisa līdzīgu atkarību kā cukurs. Savukārt pēdējais piliens jeb kumoss bijusi siļķe, kuras garša pielikusi punktu un Kristaps ar pilnu atdevi pievērsies vegānu uzturam.
Izvēloties uzturu bez dzīvnieku izcelsmes produktiem, Kristaps nebija rēķinājies ar lielo šķiedrvielu daudzumu, ko nāksies uzņemt.
Pirmajos trijos mēnešos viņš ieguva šmaugāku vidukli un atvadījās no 12 kilogramiem.
Visvairāk pārsteidzis tas, ka svara zudums nekādi nav ietekmējis darba spējas un enerģijas līmeni – spēka bijis vēl vairāk nekā līdz tam.
Papildus Kristaps bija kļuvis jauneklīgāks, atguvis pat pusaudžu gadu sejas vaibstus.
Patīk gatavot gan sev, gan citiem
Kristaps stāsta, ka ēdiena gatavošana sagādā prieku un ka viņš labprāt rosās virtuvē. Reizēs, kad kāds vēloties palīdzēt, šo laipnību gan pieņemot nelabprāt. Pēc pievēršanās vegānismam virtuvē nekas īpašs neesot mainījies, vienīgi vegānu uzturu var pagatavot daudz ātrāk.
Turklāt Kristaps neatzīst ēstgatavošanu vairākām dienām uz priekšu, jo tad ēdiens zaudē savu uzturvērtību, kas īpaši būtiski ir augu izcelsmes produktiem. Protams, reizēm citādi nevar un uzturs ir jāsagatavo vismaz nākamajai dienai, bet arī šādos gadījumos Kristaps izvairās no otrreizējas ēdiena apstrādes.
Proteīns, cukurs un tauki – vegānu bieds?
Jau izsenis attiecībā uz vegāniem un viņu uzturu tiek runāts par proteīnu un uzskatīts, ka vegāni pārtiek tikai no augļiem, tādējādi uzņemot papildu cukuru, kā arī tiek pieminēts mūžsenais jautājums par labajiem un sliktajiem taukiem. Ar Kristapa palīdzību centos kliedēt baumas un noskaidrot, kā tad ir patiesībā.
Viņš stāsta, ka proteīns ir vienlīdz svarīgs gan vegāniem, gan visēdājiem, taču otrajiem to ir vieglāk uzņemt, bet tas nebūt nav noteicošais faktors. Proteīna stāsta neredzamā daļa ir aminoskābes – gan aizvietojamās, gan neaizvietojamās, kas palīdz šim proteīnam uzsūkties. Vegānu gadījumā noteicošā aminoskābe ir lizīns, kas atrodas pākšaugos un riekstos, bet nav dārzeņos.
Otrs pieņēmums – vegānu uzturā dominē augļi. Tas nebūt nav slikti, ja vien augļi tiek patērēti veselā veidā, nevis sulās. Te atkal jāpateicas šķiedrvielām, kas palīdz regulēt cukura līmeni asinīs, bet, spiežot sulas, šķiedrvielas tiek izmestas, tādējādi noslogojot aknas, kas, nespēdamas tikt galā ar lielo fruktozes daudzumu, to novada tauku rezervēs. Kristaps jo īpaši piekodina aizmirst par paku sulām, kurās nav šķiedrvielu, bet ir pievienota papildu fruktozes deva.
Vegānu uzturā populārākie tauku avoti ir avokado, linsēklas, čia sēklas, rieksti un citas sēklas.
Turklāt linsēklas un čia sēklas satur mums tik ļoti nepieciešamo omega 3. Lai vai kā, raugoties no šāda skatpunkta, nav tāda jēdziena kā labie un sliktie tauki, jo atbilstošās normās tie visi ir labi un nepieciešami ik dienu. Problēmas sākas, karsējot jeb termiski apstrādājot kādus no taukiem, kā dēļ rodas veselībai bīstamie transtauki, kas ir viens no asinsvadu aizsērēšanas cēloņiem.
Būt vegānam nav dārgi
Iespējams, būsiet dzirdējuši, ka vegānu uzturs un veselīgs uzturs kopumā ir ļoti dārgs. Šis bieži vien ir galvenais iegansts, kāpēc vegānismu uzskata par nepiemērotu. Ar šādu apgalvojumu bija saskāries arī Kristaps, taču, pievēršoties vegānu uzturam, drīz vien atskārta, ka izmaksas ne vien nav palielinājušās, bet ir pat krietni samazinājušās.
Viņš uzskata, ka viss slēpjas domāšanā, jo cilvēki cenas mēdz salīdzināt par iepakojumu, nevis produkta vai uzturvērtību daudzumu, ko sniedz konkrētais produkts.
Uztura bagātinātāji – vai vajag?
Kristaps, būdams uztura speciālists, stāsta, ka atsevišķu uzturvielu trūkums, jo īpaši D3 vitamīna un dzelzs deficīts, mūsu platuma grādos sastopams visai plaši neatkarīgi no uztura. Taču, pirms tērē naudu un pērk vitamīnu pēc vitamīna, ieteicams asinsanalīzēs pārliecināties par reālo ainu, jo nereti mēs mēdzam lietot vitamīnus, kas mums jau tā ir pāri normai. Tādējādi mēs ne vien tērējam naudu, bet arī darām pāri savam organismam.
Pirmā mīlestība – trenažieru zāle
Sešpadsmit gadu vecumā Kristaps bija ļoti aizrāvies ar datorspēlēm un fiziskās aktivitātes bija pavisam sveša lieta, līdz kādu dienu brālis aizveda viņu uz trenažieru zāli. Kā metaforiski izteicās pats Kristaps, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Atkarība radās jau pirmajā reizē, izveidojot nepārraujamu saiti. Tik spēcīgu, ka pat pēc kārtējā aktīvi pavadītā ceļojuma viņš tūlīt dodas uz zāli.
Par skriešanu Kristaps īpašu sajūsmu neizrāda, it sevišķi pilsētvidē, bet ceļojumu laikā dodas līdz 10 kilometru garā skrējienā, lai iepazītu apkārtni. Pārvietojoties ikdienā, Kristaps dod priekšroku velosipēdam, ar kuru ik dienu mēro 30–40 km, pat ziemā, un uzsver, ka sastrēgumi un parkošanās viņam problēmas nesagādā.
Vaicājot par veiksmes formulu gan uzturā, gan treniņos, Kristaps stāsta, ka uzturā jāievēro proporcija 80/20, papildus ņemot vērā uzņemto un patērēto kaloriju daudzumu, kur 80% ir veselīgs uzturs, bet 20% var būt našķi.
Turklāt šāds princips jāīsteno ik dienu, apgāžot mītus par cheat day jeb dienu, kad vari atļauties ēst, ko gribi, un salīdzinot to ar kāruma došanu sunim par labi padarītu darbu. Turklāt tam ir pavisam praktiski, ķermenim un visam organismam saudzīgi apsvērumi.
Sporta zāli Kristaps iesaka apmeklēt 3–4 reizes nedēļā ar vismaz vienas dienas pārtraukumu starp treniņiem, šoreiz domājot nodarbības ar smagiem svariem.
Ar kaut ko vieglāku, piemēram, jogu vai vieglu skrējienu, var nodarboties arī starp treniņiem, ja vien organisms tam ir gatavs. Par treniņu intensitāti un garumu runājot, Kristaps uzskata, ka ilgs treniņš ne vienmēr ir efektīvs.
Bez iesildīšanās un atsildīšanās pilnībā pietiek ar 45–60 minūtēm, turklāt vajag izmantot klasiskos vingrojumus, piemēram, spiešanu guļus vai pietupienus.
