Monika Zīle: Nevar izslēgt, ka arī rīcība Misānes lietā nav bijusi augstā profesionālā līmenī 2
Lai gan rēķināmies, ka dzīve nesastāv tikai no gaišiem mirkļiem, taču melnā diena vienmēr uzbrūk bez pieteikšanās, un ir labi, ja tādā reizē var saņemt atbalstu. Vispatiesākā līdzjūtība nelaimē nonākušam ir reāla darbība – iesaistoties lietišķā problēmas risinājumā, sniedzot materiālu palīdzību, balstot psiholoģiski. Tiesa, šim līdzjūtības izpausmes veidam nepieciešama gan konkrētam gadījumam atbilstoša palīdzības sniedzēja kvalifikācija un iespējas, gan situācijas novērtējuma prasme.
Daļai cilvēku tādu resursu nav, un ikdienā biežāk sastopam verbālu žēlošanu un līdzciešanu, kam tāpat ir nozīme, radot atbalsi sabiedriskajā telpā un mudinot rīkoties vairāk palīdzēt spējīgus.
Tā reizēm pat burtiski uzmodina varasļaudis, pievēršot uzmanību malā ilgi atstumtas lietas risinājumam, – kā šobrīd noticis, augstām amatpersonām beidzot sarosoties pret Dānijas soģu lemto Latvijas pilsones Kristīnes Misānes izdošanu DĀR tiesai. Ir gadījies dzirdēt viedokli, ka iepriekšējos mūspusē sacerētajos pieprasījumos dāņi varbūt nav izlasījuši Latvijas apņemšanos tiesāt Misāni par tiem nodarījumiem, uz kuru pamata viņa ierakstīta Interpola meklēto pulkā. Bez šaubām, tikai pieņēmums, lai gan tā virzienā liek saausīties nupat Zolitūdes lietā galavārdu teikušā tiesneša sacītais par daudzajām prokuratūras paviršībām izmeklēšanā.
Tāpēc nevar izslēgt, ka arī rīcība Misānes lietā nav bijusi augstā profesionālā līmenī.
Kad nu pieslēdzies arī Valsts prezidents, izrādās, pozitīvs atrisinājums Kristīnes Misānes gadījumā tomēr nav bijis gluži tik bezcerīgs, kā iepriekš skaidroja Ģenerālprokuratūrā, un visu šobrīd pa galvu pa kaklu ķerto sen varēja izdarīt vēl toreiz, kad Tieslietu ministrija bija Nacionālās apvienības (NA) lēnis ar Dzintaru Rasnaču priekšgalā. Viņš pats no aktīvās politikas šobrīd it kā pagājis maliņā. Taču partija pie varas kloķiem joprojām, bet tās ideoloģiskais sauklis “Visu Latvijai!” nav rosinājis NA celties latvietes Misānes glābšanai no DĀR cietuma, kaut atpakaļejoši cenšoties labot Rasnača padoto nolaidību.
Toties viņas traģēdiju – cik tur pašas vainas, lai lemj tiesa – savas popularitātes vairošanai bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantojis Mārtiņš Bondars (“Attīstībai/Par”), pieprasīdams izraidīt (?!) Dānijas sūtni. Diez, kam jānotiek, lai labi izglītots, šķietami nosvērts un loģiski domājošs cilvēks ziedoša brieduma gados Kristīnes Misānes nelaimē saskatītu tribīni, uz kuras pakāpties pāviski krāsotu spalvu demonstrēšanai?… Citas jēgas tādai gaisa trīcināšanai nav.
Bet ne tikai viņš, iesaistoties Misānes glābšanā, izskatās dīvaini.
Maigi sakot. Lūk, tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), šobrīd masu saziņas līdzekļiem atskaitoties par Misānes labā paveikto, liekas stingra valstsvīra un patriota etalons, ja vien… Ja vien izdotos padarīt nebijušu drīz pēc viņa ievēlēšanas 13. Saeimā ārvalstu vēstniecībām izsūtīto “apkārtrakstu”, kurā šis pats Bordāna kungs cēla trauksmi par negācijām Latvijas tiesu sistēmā. Sacerējuma mērķis joprojām mīkla. Bet, kas zina, tā saturs licis Dānijai ar dziļām aizdomām vērtēt Latvijas prasmi iztiesāt Misānes pārkāpumus.
M. Bondars, J. Bordāns plus Valsts prezidents un premjers ir augsta lidojuma putni.
Bet vienas sievietes nelaimi nekavējas izmantot arī visparastākās žagatas, mēģinot pakampt sev kumosiņu no šī, līdzībās runājot, dzīru galda. Liekas, dažs līdzpilsonis neko citu nedara, izņemot Misānes lietas komentēšanu sociālajos tīklos. Turklāt vispretrunīgākajos virzienos. Līdz pat iniciatīvai lūgt palīdzību Krievijas prezidentam.
