Pavļuts: Pandēmija prasa piemēroties kara laikam, atjaunot ticību zinātnei un uzticēties karalauka komandieriem 31
Daniels Pavļuts, “Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs, “ir.lv”
Jebkura nopietna krīze izgaismo gan komandas stiprās, gan arī vājās puses, tai skaitā arī neatrisinātas domstarpības un sadarbības problēmas. Latvijas Republikas Ministru kabinets un valdošā koalīcija nav izņēmums.
Viena lieta, ka piecu partiju koalīcija ierasti (un publiski) strīdas par nodokļu izmaiņām, pavisam cita – ja gadsimta mēroga Covid-19 krīzi pārvarēt traucē valdības politiķu iekšējie strīdi un savstarpēja neuzticēšanās. Tā turpināt nevar. Krišjāņa Kariņa valdībai un koalīcijai ir jākļūst par krīzes vadības komandu – par karadraudzi.
Apburtais loks
Lūk, mūsu valdības pandēmijas stratēģija pāris teikumos. Samazinām savstarpējos kontaktus un nepieļaujam slimnīcu pārslodzi. Pēc iespējas izvairāmies no skolu slēgšanas, zaudētām darba vietām un izolācijas atstātās trauksmes cilvēkos. Paralēli raiti īstenojam stratēģisku, visaptverošu un brīvprātīgu cilvēku vakcināciju.
Pavasaris bija ļoti grūts, tomēr vīrusu izdevās ierobežot. Pamatoti lepojāmies ar cilvēku pacietību, valdības tālredzību un izlēmību. Pieeja – vispārēja skolu pāreja uz attālinātām mācībām, atsevišķu nozaru “iesaldēšana” – bija iedarbīga, tomēr ekonomiskās, sociālās un arī psihoemocionālās izmaksas bija milzīgas.
Apbruņoti ar pavasara pieredzi rudenī mainījām vīrusa ierobežošanas pieeju. Arī apzinājāmies, ka sabiedrībā var iestāties “kovidnogurums”. Drošības pasākumus ieviesām pakāpeniski, soli pa solim un iespējami trāpīgi, atbilstoši vīrusa izplatības pieauguma riskiem. Arī mērķis bija skaidri formulēts – cik vien ilgi var izvairīties no ekonomikas nozaru apturēšanas un skolu slēgšanas.
Diemžēl vīrusa izplatība strauji auga, bijām spiesti noteikt stingrākas prasības. Vēl un vēl, līdz atkal izsludinājām ārkārtas situāciju. Prasības mainījās tik bieži, ka arī paši lēmumu pieņēmēji vairs brīžiem nevarēja saprast, kas ir izlemts.
Sabiedrībā tikmēr veidojās divas pretējas nometnes. Vienā pusē cilvēki, kuri uzskata, ka: 1) Covid-19 neeksistē; 2) masku valkāšana ir neefektīva un ierobežo personisko brīvību; 3) valdības noteiktie drošības pasākumi ir nepamatoti un atceļami utt. Otrā pusē tie, kas domā, ka valdības lēmumi ir novēloti un par maz skarbi.
Citiem vārdiem – sabiedrībā sāka nostiprināties neticība un protests pret valdības lēmumiem. Tas diemžēl noveda pie tā, ka daļa cilvēku prasības neievēroja, vīruss turpināja izplatīties un veidojās apburtais loks.
Eļļu ugunij pielēja valdošo politiķu publiskie strīdi un savstarpējie pārmetumi (jā, es arī tajos esmu piedalījies!), kas liek domāt par neuzticēšanos valdības ministru un koalīcijas partneru starpā un uzdot jautājumus par valdības veiktspēju gadsimta krīzes laikā.
Par atbildību
Skaidrs, ka kaut kas nogājis greizi. Visticamāk, vienu vainīgo neatrast, būtiska ir kopīga atbildība.
Sarežģītās sarunās pirms diviem gadiem tapusī smagnējā piecu partiju savienība ir mierlaika koalīcija. Tā krīzes situācijā paņēmusi līdzi iepriekšējās domstarpības, raksturu nesaderības un strīdos iemantoto savstarpējo neuzticēšanos. Neziņa un satraukums. Tie skar arī valdības locekļus un visus krīzes vadībā iesaistītos.
Šī ir unikāla krīze, kurai nav precedentu pēdējos gadu desmitos, neviens – nedz ministri, nedz eksperti – nevar detaļās pateikt, kas notiks tālāk un kura rīcība izrādīsies pareiza. Pieaugot spriedzei, atsevišķi lēmumi ieguvuši politisku vai emocionālu nokrāsu. Niemiers, ka ierobežojumi nav pietiekami iedarbīgi, novedis pie steigas jaunu noteikšanā, pretrunīgiem vēstījumiem un novēlotas, brīžiem juceklīgas un nepietiekamas komunikācijas.
Visbeidzot – “kovidnogurums”. Iespējams, ka šis ir būtiskākais pārbaudījums, kura nozīmi tomēr neesam pietiekami apzinājušies. Ne tikai slimnīcu gultas, bet arī iedzīvotāju pacietība un līdzestība ir izrādījies ierobežots resurss. Iespējams, līdztekus epidemiologiem būtu bijis vērts vairāk ieklausīties sociālpsihologu un publiskās komunikācijas ekspertu teiktajā.
Jautājums, ko darīt?
Ziema būs grūta. Lai pēc iespējas nesāpīgāk sagaidītu pavasari, jāpārrauj apburtais loks. Mazināt neziņas radītās šaubas un atgūt uzticēšanos varam tikai ar iepriekšējo kļūdu labošanu, lietpratību, prognozējamu rīcību, labu komunikāciju un saliedētu komandas darbu.
Pandēmija prasa piemēroties kara laikam, atjaunot ticību zinātnei un uzticēties karalauka komandieriem (ekspertiem). Aiz mums – politiķiem, kas pieņem lēmumus, stāv plaša un jaudīga profesionāļu komanda. Ministriju vadošie nozaru speciālisti, padomnieki, epidemiologi, uzņēmēji un zinātnieki dod mums rokās instrumentus, lai mēs pieņemtu lietpratīgus lēmumus.
Ja turpināsim pēc grūtiem, kopīgi pieņemtiem lēmumiem publiski no tiem norobežoties vai paust atsevišķo viedokli, iestigsim vēl dziļāk purvā. Sagatavot cilvēkus mainīgajai situācijai varam tikai ar skaidru rīcības plānu – par slimnīcu gultu, vakcīnu pieejamību. Plāni ir tapuši, tagad pie tiem ir jāpieturas.
Kopīga stratēģija ļaus lēmumus arī vieglāk un pamatotāk cilvēkiem izskaidrot. Lai kā citreiz kāds vēlētos, mūsu pieņemtos lēmumus neveido komunikācijas speciālisti, viņi tos “aiznes” līdz cilvēkiem. Ja lēmumi ir pretrunīgi, arī saziņa nebūs veiksmīga.
Iespēja nostāties visiem vienlīdz taisni uz vētrā plostītā kuģa klāja nav zaudēta. Premjers kopā ar karadraudzi var labāk. Darām labāk!
