“Saukt mūs par “Vienotības” “rezerves lidlauku”….nu tā ir tāda tumsonība.” Saruna ar Danielu Pavļutu 65
Šo sestdien notiks jauna politiskā spēka – kustības “Par” – dibināšanas sapulce. Šim mērķim izraudzītā vieta ir simboliska – Latvijas Nedzirdīgo savienības kultūras centrs “Rītausma”. “Gribējām pateikt, ka apņemšanos “vienādas iespējas visiem” domājam nopietni, Latvijā ir daudz cilvēku, kuru realitāti mēs dažreiz izvēlamies neredzēt,” saka viens no topošās partijas līderiem DANIELS PAVĻUTS. Ar ko tad šī partija atšķirsies no citām, piemēram Zatlera Reformu partijas, kuras biedrs viņš savulaik bija?
Kopš nekļuvāt par ekonomikas ministru Laimdotas Straujumas vadītajā valdībā, šķita, ka esat kļuvis diezgan apolitisks. Pa šo laiku atceros tikai vienu interviju presē, un tur uzstājāties kā mūziķis, ne politiķis. Vai visu šo laiku sevī turējāt domu par jaunu partiju vai tā ideja atnāca pēkšņi?
D. Pavļuts: Manā dzīvē nekas nozīmīgs nav noticis pēkšņi, un, atskatoties pagātnē, saprotu, ka nekas arī nav noticis nejauši. Neesmu īpaši ezotērisks, tomēr savā dzīvē esmu pārliecinājies, ka katram cilvēkam ir kaut kāds liktenis, virzība vai sūtība, kurai kādu laiku var pretoties, bet tāpat nākas pie tā atgriezties. Faktiski lielākā daļa manas profesionālās darbības ir bijusi saistīta ar publisko pārvaldi – esmu bijis ierēdnis, ministrs, esmu darbojies Rūpniecības un tirdzniecības kamerā kā uzņēmēju interešu pārstāvis, esmu darbojies kā konsultants. Iepriekš politikā ienācu kā tehnokrāts, kad Zatlera Reformu partija mani uzaicināja par ekonomikas ministru, un tas ir kas cits nekā piedalīties vēlēšanu procesā. Man bija jāsaņemas un jāapdomā, vai es to gribu. Savulaik es nepiekritu šādu ceļu iet, bet tagad esmu tam gatavs.
Starp citu, vai zināt, kāpēc Straujuma savulaik tik kategoriski atteicās iekļaut jūs savā valdībā?
Nenoliegšu, ka toreiz bija personīgs aizvainojums, taču tagad vairs ļaunu prātu neturu. Esmu pārliecināts, ka tas nebija Straujumas personisks lēmums. Visticamāk, uz viņu tika izdarīts spiediens, jo es biju uzkāpis uz varžacīm daudziem. Man ir savi minējumi. Es domāju, ka tas ir saistīts ar virkni lietu, ko darīju ministra amatā, – izmaiņām valsts kapitālsabiedrību pārvaldē, ātro kredītu apkarošanu, darbību pret atsevišķu lielu industriju šaurām interesēm, pret pārmērībām subsidētās enerģijas jomā. Bet, kuri tieši bija tie spēki koalīcijā, kas iebilda, es precīzi nezinu.
Bet kāpēc jauna partija?
Darbs Valda Dombrovska trešajā valdībā bija diezgan izšķirošs – es ieraudzīju šo vidi no iekšienes un man arī izveidojās draudzīgas attiecības ar daudziem tā laika kolēģiem. Vēlāk secināju, ka ne visas tā laika labās ieceres tiek īstenotas, daudz kas tiek sabojāts, nobremzēts, aizmirsts… Es joprojām uzskatu, ka Dombrovski piespieda atkāpties, lai gan man nav pierādījumu, pats viņš to ir noliedzis, bet man šķiet, ka tur ir kaut kas, ko publiski nestāsta. Manuprāt, tas bija traģisks moments Latvijas attīstībai. Katrā ziņā kopš tā laika mani nepamet sajūta, ka Latvija slīd politiskā stagnācijā, kas velk mūs atpakaļ pagātnē un neļauj būt gataviem rītdienas izaicinājumiem. Es to saistu ne tikai ar atsevišķiem oligarhiem, bet veselas padomju tradīcijās sakņotās politekonomiskās šķiras centieniem palikt pie varas, kontrolēt resursus un nelaist jauno paaudzi pie sociālās, ekonomiskās un politiskās ietekmes svirām, tostarp mediju jomā. To es redzu kā lielāko šķērsli Latvijas progresam. Pazīstu daudzus cilvēkus, kurus vieno sajūta, ka vairs nav par ko balsot. Pirms pāris gadiem, zobus sakožot, vēl varēja balsot par “Vienotību”, bet nu arī šī izvēle vairs nešķiet pieņemama. Ilze Viņķele un citi nav slēpuši savu attieksmi pret to, kas pēdējos gados noticis “Vienotībā”. Nav tā kā tagad dažiem, kas pēkšņi attapušies, ka kaut kas nav kārtībā… Tādu politisko izvēli, kādu mēs gribētu ieraudzīt, neviens nepiedāvā. Cik var gaidīt, ka kāds cits to darīs? Tāpēc jau vairāk nekā gadu šādu iespēju ar draugiem un domubiedriem apspriedām. Pie konkrētas rīcības nonācām šā gada sākumā, kad notika pirmā sapulce ar apmēram 30 dalībniekiem. Tad sākām uzmanīgi apspriesties, kādās formās vēlamies sevi īstenot. Vairākums bija par to, ka vajadzīga jauna partija.
Zatlera Reformu partija, kurā jūs darbojāties, nāca ar līdzīgu skaļu pieteikumu kā tagad kustība “Par”, ieguva plašu pārstāvniecību Saeimā, bet nepagāja divi gadi un partija kļuva tik nepopulāra, ka pat nesagaidīja nākamās parlamenta vēlēšanas. Ar ko atšķirsieties no Zatlera partijas?
Es negribu atteikties no paralēlēm. Tāpat kā toreiz bija nobriedusi Saeimas atlaišana, tāpat arī šobrīd situācija ir kļuvusi neciešama. Tautai pietiek! Var nožēlot, ka ikdienā šīs sajūtas vairāk izpaužas kā nogurums un apātija, taču tās ir līdzšinējās politikas sekas. Varbūt skaļi skanēs, bet man ir sajūta, ka mēs šobrīd zaudējam savu valsti un nākotni. Zatlera kungs kā persona man ir dziļi simpātisks, un domāju, ka viņš nospēlējis ļoti būtisku vēsturisku lomu, taču viņa veidotā partija atšķīrās no tās, ko mēs dibinām tagad. Pirmkārt, Reformu partijā sapulcējās visdažādāko politisko uzskatu cilvēki. Viņus visus atplestām rokām pieņēma. Pēc Saeimas vēlēšanām izrādījās, ka ievēlēti cilvēki ar radikāli pretējiem uzskatiem. Tā nav normāla situācija, un mēs tiešām cenšamies tā nedarīt. Tāpēc mēs sākām ar manifestu, un ar to cenšamies apvienot cilvēkus, kas domā līdzīgi. Partijas pārstāv intereses, nevis interešu rasolu.
Kā jūs spēsiet atsijāt vēlamos no nevēlamajiem?
Politiskajā praksē ir zināmas metodes. Mēs jau tagad ļaujam cilvēkiem pārbaudīt savus politiskos uzskatus, salīdzināt tos ar kustības “Par” pozīcijām. Esam izveidojuši īpašu rīku – “Politisko uzskatu kompasu”, ko cilvēki sociālajos tīklos šobrīd aktīvi izmanto. Mēs paturam tiesības neuzņemt partijā biedrus, kuru uzskati būtiskākajos jautājumos atšķirsies. Ar kolēģiem esam vienojušies, ka negribam stāstīt pekstiņus tikai tāpēc, ka kāda sabiedrības daļa tos vēlas dzirdēt.
Otra mūsu atšķirība no Reformu partijas, ka tā tomēr vairāk ir “pret” kustība, un caur to mobilizēja atbalstītājus. Mēs vēlamies mobilizēt “par” – cilvēkus, kas grib izdarīt, nevis vienkārši ir nokaitināti un aizvainoti.
Mācītājs Juris Cālītis, kurš kopā ar jums parakstījis manifestu, uz jauna politiskā spēka izveidi raugās skeptiski, norādot, ka labāk būtu pievienoties kādai esošai partijai. “Mēs tā varam turpināt arī nākamos 50 gadus un netikt nekur tālāk,” izteicies Cālītis. “Sevišķi par tiem, kas atdalījās no “Vienotības”, – kur tad viņi bija visu šo laiku tajā partijā?” Jautājums vietā.
“Vienotības” biedri jaunajā partijā būs mazākums, varbūt kādi pieci procenti. Ir ļoti daudz jaunu cilvēku.
