Pavļuts: jāsāk aktīvāk nodarboties ar uzņēmējdarbību 0
Vai Latvijā pārmaiņu laikos ir jelkāda ekonomiskā ideoloģija? Uz žurnālistu Voldemāra Krustiņa un Ivara Bušmaņa jautājumiem atbild ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.
– Te avīzēs rakstīts: “ekonomiskās impotences ideoloģija”, “Latvijas izeja no krīzes esot briesmīga kļūda”, “jāsagaida Eiropas Savienotās valstis” un tā tālāk. Mums te ir tik dažādu uzskatu putra.
– Putras mums nav, mums ir demokrātija.
– Virzība izriet no uzskatu kopuma. Arī ekonomikā. Kā jūs komandējat savu nozari?
– Ministrs nav ekonomikas komandieris, bet savā ziņā vidutājs, kurš mēģina palīdzēt dažādajām pusēm – uzņēmēju organizācijām, valsts dienestiem un uzņēmējdarbības videi – nonākt pie kopsaucēja. Ir tāds vecs labs stāsts par to, kā Brunis Rubess meklēja atbildi uz skolēnu jautājumu: “Ko viņš tai “Volkswagen” kompānijā kā direktors dara?” Uzreiz viņš neesot varējis pateikt. Nākamajā dienā viņš atgriezās, sakot: “Es strādāju pie tā, lai visi deguni daudzmaz raudzītos vienā virzienā.” Tāds ir arī ekonomikas ministra uzdevums.
– Vai Latvijā ir ekonomiskā ideoloģija?
– Lai kādas padomju domāšanas atliekas būtu palikušas mūsu domāšanā, valsts diktētas ideoloģijas laiks Latvijā ir pagājis. No augšas uz leju komandētas ideoloģijas laiks ir beidzies. Mēs varam balstīties tikai uz to, par ko ir sasniegts consensus – vienošanās par kopīgu virzību.
Mums kā nācijai panākt vienošanos nenākas viegli. Līdzšinējās neveiksmes ir sekas nespējai panākt vienprātību. Tādējādi mūsu ideoloģija ir izrādījusies tas, ko praktiski darām – un to var viegli novērot. Līdz 2008. gadam mūsu praktiskā ideoloģija bija “gāzi grīdā!”.
Krīze piespieda pārvērtēt visus līdzšinējos priekšstatus. Eksports ir vienīgais, uz ko var balstīt tautsaimniecības attīstību. Lai kā tur Eiropā klātos, mūsu eksports janvārī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada janvāri turpina augt, arī atalgojums pamazām palielinās, un prognozējam, ka šogad tas vēl kāps.
Jāsaka gan, tiklīdz patērētājs sajūtas drošāks par nākotni, tā viņš sāk pirkt. Statistika rāda, ka tagad vairāk pērk ilglaicīgas lietošanas preces – ledusskapjus, automašīnas. Jāuzmanās, lai nenonākam vecajā slazdā – kad ekonomika tērē vairāk nekā nopelna, kad atalgojums aug straujāk nekā darba ražīgums.
– Kā mēs varam no tā izvairīties?
– Eksportēt vēl vairāk – lai spētu finansēt to, ko gribam pirkt no citiem. Tāpēc mūsu ideoloģija ir uz eksportu virzīta izaugsme. Latvija ir dabīgs eksportētājs – eksportējam transporta un loģistikas pakalpojumus, varam eksportēt prātu, gudrību, arī attapību un pielāgotiesspēju pakalpojumu jomā – vienalga, vai tās būtu informācijas tehnoloģijas vai finanses.
Beidzot nonāku pie paša galvenā mūsu vilcēja pēdējos divos gados – brīnums, brīnums, kas parādījies! – mūsu apstrādes rūpniecība, kura ar savu pieaugumu ir vilkusi laukā mūs no krīzes bedres. Esam nonākuši atpakaļ pie mūžvecā secinājuma, ka rūpniecība ir jebkuras ekonomiskās attīstības mugurkauls.
– Nupat “LA” aprakstījām unikālo koka šūnu izgudrojumu “Dendrolight”, ko Ventspilī Jānis Vašuks sācis ražot. Tieši tādu, kādu nupat uzzīmējāt savā vīzijā. Un jaunajam uzņēmumam pirmsbankrota situācija…
– Uzņēmējdarbībā ir daudzi riski, un valsts nevar novērst tos visus. Valsts visupirmais pienākums ir radīt uzņēmējdarbības vidi, kurā uzņēmējam “spēlēties”. Izdodas – labi! Neizdodas – mēģini vēl!
– Uzņēmēji vēl joprojām pārmet, ka valsts budžeta konsolidācijas laikā nedomāja par attīstību.
– Iepriekšējā valdība nevarēja attīstīt ekonomiku, jo vajadzēja nodarboties ar ārkārtīgas krīzes saslaucīšanu. Tagad jārunā par nākamo posmu. Beidzot ir īstais un pēdējais brīdis piedāvāt sabiedrībai jaunu attīstības vīziju, un ekonomikas vīziju pirmām kārtām. Ja kārti neliksim uz ekonomikas attīstību un stumdīsimies pie vienas salīdzinoši nelielās bļodas, mēģinādami viens otru no tās nogrūst, viss būs tā kā līdz šim.
Tāpēc pilnīgi piekrītu uzņēmēju organizācijām, kas uzstāja uz Nacionālā attīstības plāna (NAP) vadmotīvu, kas būtu vērsts uz ekonomisko izaugsmi. Valdībā vienojāmies, ka vadmotīvs būs “Ekonomikas izrāviens”.
Mūsu kā suverēnas nācijas galvenais izaicinājums ir spēja sevi nodrošināt ar saimniecisko darbību, lai varētu nofinansēt visas valsts funkcijas, lai Latvija attīstītos kā sabiedrība un kā valsts. Mums jāspēj augt straujāk nekā vecajā Eiropā.
– Jūs valdības sēdē esat teicis, ka, tiklīdz parādās kāda naudiņa, tā cilvēki uzreiz to sāk tērēt lielās automašīnās.
– Tas attiecas uz praktisko ideoloģiju – mēs visu gribam ātri, daudz un skaisti. Mūsu darba ražīgums ne tuvu nav tāds kā Rietumeiropas valstīs, taču dzīvot mēs gribam tikpat labi. Mans priekšlikums valdībai bija: rādīt piemēru un valsts iepirktajiem automobiļiem noteikt griestus oglekļa dioksīda (CO2) izmešiem, lai ierobežotu lielu dzinēju izmantošanu. Tas piespiestu izmantot ekonomiskākus auto: hibrīdus vai ar maziem dīzeļdzinējiem.
Šī valdība strādā ar daudz lielāku savstarpējo sadarbību, ilgtermiņa skatu. Lai ilgtermiņa lietas mainītos, ātrus rezultātus nevar ieraudzīt. Lai sagaidītu rezultātus, nepieciešama arī savstarpēja uzticēšanās, kas mūsu sabiedrībai vēl jāatjauno.
– Nosauksim dažus uzvārdus hronoloģiskā secībā: Krasts, Sausnītis, Strujevičs, Šķēle, Zīle, Šlesers, Ķīlis. Visi viņi izstrādāja ilgtermiņa stratēģijas. Visiem bija “ilgtermiņa skatījumi” ar “ilgtspējīgiem pasākumiem” un ar “izmērāmiem indikatoriem”. Bet indikatori signalizē, ka iecerētie rādījumi nav sasniegti. Kāpēc mums tagad būtu jānotic, ka šoreiz būs citādi?
– Jebkurš plāns ir tieši tik labs, cik spēja tos īstenot. No šī viedokļa, lai cik labi tie būtu izstrādāti uz papīra, tie ir neveiksmīgi. Stratēģiskie plānotāji mēdz teikt: labāk viduvēja stratēģija, kas ir ieviesta, nekā perfekta stratēģija, kas palikusi uz papīra.
Jāvērtē, vai vispār ir bijusi interese šos plānus ieviest. Manuprāt, līdzšinējās elites interese ir bijusi darboties īstermiņā un neprognozējami. Ja nākamais solis ir neparedzams, tad vinnētājs ir tas, kurš tai brīdī ir pie stūres. Zolītes valodā runājot, viņš ir “lielais”. Situācijā, kad kāds raksta plānus, bet visi grib būt “lielie”, plāni nevar īstenoties.
Mazinot oligarhijas ietekmi uz politikas īstenošanu, pieaugusi ilgtermiņa plānošanas nozīme. Ja darbojamies ilgtermiņā ar skaidru virzību, tā ir atklāta platforma, spēles laukums, kurā var piedalīties jebkurš.
Nacionālajiem attīstības plāniem galvenais klupšanas akmens bija atrautība no resursiem. Kamēr plānam nebūs saiknes ar budžetu, tas paliks uz papīra. Jāsadabū kopā NAP ar ES fondu un valsts budžeta plānošanu.
– Vai Ķīļa kungs ar Izglītības ministrijas darbinieku skaita samazināšanu nav radījis jums kādas problēmas?
– Nekādas. Ar nepacietību gaidu, kad Roberts savu aparātu sakārtos, jo mums ir lieli kopīgi darbi, piemēram, inovācijas sistēmas reforma, lai universitāšu pētnieki labāk sadarbotos ar uzņēmējiem. Šobrīd finansēšanas mehānisms ir sadrumstalots – pētnieki saņem naudu, ka viņi pēta. Savukārt uzņēmējs zina, ko viņam vajag, lai savu produktu komercializētu, bet nevar pasūtīt pētījumu. Pasaulē sevi ir pierādījusi tāda sistēma, kad uzņēmējam iedod tādu kā biļeti (vaučeru), ar kuru viņš iet pie pētnieka un saka: valsts tev ar šo samaksās, ja izpētīsi to, ko es tev pasūtu.
– Sabiedrība gaida kaut ko taustāmu un kabatā jūtamu. Ministrs Sprūdžs pateica, ka viss ir tik vienkārši: jāpieceļas no gultas un jāuztaisa uzņēmums.
– Ticiet vai ne, bet Latvijā ir neticami vienkārši uztaisīt uzņēmumu. Cita lieta, vai mēs spējam to attīstīt līdz konkurētspējīgam līmenim un iziet ārpus Latvijas. Nav slikti atvērt vietējo bodīti, bet jāiet tālāk par tā pārdošanu, ko saražojuši citi. Raugoties uz pieaugošo importa apjomu, viens no virzieniem ir importa aizvietošana – pašiem saražot to, ko importējam. Ja mēs daudz pērkam ievesto tualetes papīru, varbūt paši to varam saražot?
– Bet vai mēs vairāk importējam darbgaldus, instrumentus – līdzekļus, ar ko ražot?
– Savulaik esmu secinājis: ja to naudu, ko esam iztērējuši, pērkot vācu automašīnas, būtu ieguldījuši darbgaldos, mēs dzīvotu labāk. Princips pirkt ražošanas līdzekļus ir pareizs. Pēdējos gados investīciju apjoms ir palielinājies, bet “uz veciem taukiem”. ES fondi neatrisina visas problēmas, ir jomas, kurās bankas nekad neaizdos, tāpēc valstij jāiet iekšā ar riska kapitāla instrumentiem. Valstij jāiejaucas tajās ekonomikas jomās, kur kaut kas nesanāk. Piemēram, jaundibinātu uzņēmumu un eksperimentālu ražotņu finansēšana.
– Vai valstij ir ekonomikas institūts, kas pētītu, ko vajag darīt?
– Zinātnisko institūciju finansēšana ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Ekonomikas ministrija finansē pētījumu iepirkumus.
Piemēram, šā gada laikā konkursā aicināsim veikt vairākus pētījumus par specifiskām lietām, piemēram, industriālo politiku. Pētīsim reģionālajā griezumā (kas kuros reģionos iespējams, kādi ražošanas faktori, kādi resursi pieejami), tostarp arī Latgalē.
Otrajā posmā padziļināti analizēsim vairs ne tikai nozares, bet līdz apakšnozaru, pat produktu grupu līmenim, lai noteiktu konkurētspējīgākos produktus. Citiem vārdiem, noteiksim Latvijas konkurētspējīgākās nišas, kurās varam attīstīties straujāk. Trešajā posmā uz secinājumu bāzes izpētīsim, kas kurām nozarēm traucē attīstīties.
Vairs nevaram atļauties vispārīgu pieeju: kuras nozares labāk izskatās, tām palīdzēsim!
– Vislabāk mums “izskatās” kokrūpniecība, kurai pieder eksporta lauvastiesa…
– Ienākumi pieaug, vai nu palielinot apjomu, vai arī kāpinot produktivitāti – pievienoto vērtību. Tendence ir tāda: jo vienkāršāku preci vai pakalpojumu tirgo, jo pievienotā vērtība mazāka, jo neviens nav gatavs maksāt par kaut ko primitīvu. Savukārt par preci, kas sarežģīta un radīta ar izdomu, cilvēki ir gatavi maksāt vairāk. Piemēram, par dažādām pro- grammatūrām, videospēlēm, dizaina mēbelēm, automašīnām. Mums nav bezgalīgas iespējas kāpināt eksporta apjomu – mums jākāpina ražīgums.
– To var tikai ar tehnoloģijām un robotiem?
– Nē, tas attiecas uz katru iedzīvotāju. Mēs strādājam ļoti daudz. Vakar bija jāatbild uz jautājumu: “Kāpēc iebilstat pret brīvdienu? Būtu vairāk brīvdienu, spētu ražīgāk strādāt!” Tāda ačgārna domāšana. Ja strādā mazāk, tas nenozīmē, ka šai laika posmā paveiksi tikpat, cik ilgākā posmā. No tā ražīgums nepieaug. Tikai tad, ja īsākā laika posmā izdarām vairāk nekā līdz šim, ražīgums pieaugs.
Tātad – ir jāinvestē zināšanās, pašiem sevi jāattīsta, valstij ir jāpalīdz cilvēkiem apgūt jaunas prasmes, jāinvestē jaunās tehnoloģijās un iekārtās, uzņēmējiem ir jākāpina savas prasmes vadīt uzņēmumu, iekļūt jaunos tirgos, starptautiskās piegādes ķēdēs. Katrā posmā kaut kas jādara, lai darba ražīgums kāptu.
Otra lieta: ja paskatāmies starppatēriņu, tas ir, to, ko mēs iztērējam, lai saražotu preces un pakalpojumus, lielu daļu tērējam enerģijā. Esam zaļa valsts ar zemāko oglekļa izmešu daudzumu, bet problēma ir tāda, ka lielu daļu savu saražoto preču izmaksu sastāda importēta enerģija, pamatā no Krievijas. Secinājums: jāsamazina enerģijas patēriņš, lai lielāku pievienoto vērtību paturētu sev. Ekonomiskajam izrāvienam vislielākais izaicinājums ir kļūt energoefektīvākiem: siltināt mājokļus, efektīvāka enerģijas izmantošana ražošanā, mazāks patēriņš transportam.
– Ko jūs teiktu mūsu zemniekiem? Klimats sliktāks nekā Itālijā, ES naudu dod mazāk? Neticam, ka klimats mainīsies un ES dos naudu līdzvērtīgi. Mēs taču nevaram dzīvot no videospēlēm.
– Kāpēc ne? Videospēļu ražotāji nodokļus maksā, vai ne? Bet, nopietnāk runājot, vispirms jums jāatbild uz jautājumu, vai lauksaimniecība ir dzīvesveids vai uzņēmējdarbības forma?
Lauksaimniecībā pērn bija nodarbināti 92 000 jeb 9,5% no kopējā nodarbināto skaita, un viņi saražoja 4,5% no IKP. Salīdzinot ar citām attīstītām valstīm, produkcijas apjoms varbūt ir līdzīgs, bet nodarbināto skaits ir mazāks. Tas nozīmē, ka viņi strādā ražīgāk. Ekonomikā ir dzelžaina loģika: ja tu strādā ar kaut ko maziņu, tu nocīnies tikpat, cik ar lielu, bet rezultāts ir daudz mazāks. Nodarbojoties ar mikrolauksaimniecību un saglabājot viensētu domāšanu, pasaulē izdzīvot nevar. Ja lauksaimniecība ir dzīvesveids, tā kādam jāsubsidē – pašam cilvēkam vai valstij. Valsts maksā vai nu no budžeta, vai ES subsīdijas, kas ir vēsturiska protekcionisma auglis.
– Tas nav tikai ekonomisks jautājums, bet arī nacionālās drošības jautājums – gan pārtikas pašnodrošinājums, gan lauku apdzīvotība.
– Lielākā mūsu bagātība ir zeme bez dabas kataklizmām.
Citās valstīs, arī Persijas līča valstīs, labāk novērtē to, kas mums ir šeit, nekā mēs paši. Ne jau velti te nāk dāņi un vācieši un pērk zemi uz ilgu periodu. Mūsu pirmais uzdevums ir mācēt šo zemi izmantot, jo daudz zemes vēl ir neapstrādātas. Mums lauksaimniecība būs vajadzīga, lai spētu saražot visu nepieciešamo ne tikai sev. Pasaulei pārtiku vajadzēs arvien vairāk.
Katarā, kur biju, savu platību pārtikas ražošanai nav.
– Jūs aicināt pārdot zemi arābiem?
– Nē, es neaicinu. Mēs gribam uz savas zemes saražot pārtiku un pārdot arābiem un krieviem. Ne jau valdība pārdod zemi. Zemi pārdod zemes īpašnieks. Un pārdod tāpēc, ka nemāk apsaimniekot. Nevaram aizliegt pārdot zemi, bet mums jāpalīdz zemniekiem apgūt lielākas platības, piemēram, ar zemes iegādes kreditēšanas programmu. Jādod iespējas attīstīties savas valsts zemniekiem, kā to dara dāņi.
– Vai jūsu iecerētā industrializācija centrēsies ap pilsētām vai skars arī laukus?
– Viena no lielajām vēsturiskajām kļūdām Latvijā ir sevis maldināšana, ka varēs dzīvot turpat, kur dzīvo pašlaik, un būs labi. Visās pasaules valstīs prakse pierādījusi, ka ir citādi. Mēs kā maza valsts varam nodrošināt attīstību tur, kur tas ir iespējams.
Vietā, kur cilvēks dzīvo, valsts varētu nodrošināt pakalpojumus un iespēju dabūt darbu. Tālāk ir katra izvēle: nodarboties ar lauksaimniecību, strādāt turpat pagastā vai braukt pelnīt uz pilsētu.
Industriālā attīstība Latvijā ir koncentrējusies ap pilsētām, kurām ir pietiekams izmērs, vēsturiski izveidoti transporta mezgli, ostas, enerģijas pieslēgumi. Pirmā līmeņa attīstības centri bez Rīgas ir Liepāja, Ventspils, Jelgava, Valmiera, Jēkabpils, Rēzekne, Daugavpils. Otrā līmeņa attīstības centri nebūs tik lieli – Saldus, Kuldīga…
– … tie paši apriņķu centri kā senāk.
– Ekonomiski pamatotāk būtu, ja pašvaldības būtu 26 rajonu robežās. Mums jānodrošina cilvēkam iespēja atrast darbu 50 km rādiusā un iespēja nokļūt turp stundas laikā.
– Tātad jūsu īsā atbilde Latgalei ir: nemānīsim sevi, visai Latgalei nepalīdzēsim, brauciet uz darbu Daugavpilī vai Rēzeknē!?
– Pirmkārt, nemānīsim sevi ar to, ka Latgale ir vienīgā, kurā ir problēmas. Tā ir pieteikusi sevi visskaļāk. Mums ir tikpat lielas problēmas gan ziemeļu, gan dienvidu pierobežā, gan Vidzemes centrā. Latgales attīstības plāns ir pilotprojekts visai Latvijai.
Bet atbilde nav tik vienkārša: brauciet uz pilsētām! Pirmkārt, negaidiet, ka no debesīm nokritīs labi apmaksāts darbs. Lielākajai daļai sabiedrības jākļūst par pašnodarbinātajiem vai uzņēmējiem, kas rada darba vietas sev, savai ģimenei un varbūt kaimiņiem.
Pētījumos secināts: Latgalē visbiežāk cilvēki prasa pēc algota darba. Kāds cits riskē, izveido darba vietu, bet “es aizeju, saņemu algu, piecos aiztaisu durvis un vakarā baudu dzīvi”! Šāds domāšanas veids pārmaiņas nenesīs.
– Pašreizējā liberālismā valsts loma ir nonivelēta.
– Nepiekrītu.
– Kā ticīgs liberālis jūs droši vien valsts lomu ekonomikā augstu neturat.
– Esmu liberāli orientēts praktiķis. Liberālais uzstādījums mani interesē tik daudz, cik tas praktiski darbojas. Ir situācijas un jomas, kurās valsts iejaukšanās ir vajadzīga. Nevar sēdēt kaktiņā un gaidīt, ka atnāks valsts un atrisinās visas manas problēmas – un, ja valstij neizdosies, tad lamāt valdību vai nākamajās vēlēšanās balsot pret. Es nevaru pieņemt šādu pozīciju. Jābūt partnerībā ar valsti.
Tas ir attieksmes maiņas jautājums, un es jūtu, ka pamazām domāšanas veids mainās, un vispirms tur, kur attīstās. Mūsu pienākums ir vispirms domās tuvināt šos attālākos nostūrus. Te ir tikai viena atbilde: izglītība. Domāju, ka vajadzīgs ir arī biznesa konsultants katrā pagastmājā.
«Karstais» jautājums – Vai rūpniecība ir jūsu piedāvātā jaunā ekonomiskā ideoloģija? – Jā, tā ir jaunā modernā 21. gadsimta industriālā politika. Varat saukt par reindustrializāciju, ja gribat. Mums ir jākāpina rūpniecības apjoms pievienotajā vērtībā. Tas nenozīmē, ka Latvijā vajag vairāk tādu rūpniecības uzņēmumu ar milzīgiem skursteņiem, dūmu mutuli, slikti apmaksātiem strādniekiem, kuri melnām mutēm stāv pie konveijera. Ne jau zemā atalgojuma roku darba modelis Latvijā ir nepieciešams. Kaut arī darba prasmes mums nav pašas labākās, ko parāda bezdarbnieku struktūra, mums tuvākajā laikā jāvirzās uz sarežģītākiem uzņēmumiem, ražojot lielāku pievienoto vērtību. Tāpēc, kad mēs runājam par industriālo politiku, runājam par pakalpojumu un preču modernizāciju – padarīt tos sarežģītākus, mūsdienīgākus, Rietumeiropai piemērotākus. Tā ir izvēle no T-kreklu uz dizaineru apģērba ražošanu, no zāģmateriālu uz mēbeļu un saliekamo māju ražošanu. To mēs jau šobrīd varam izdarīt. Paši kokrūpnieki jau saka: atbalstiet nevis mežizstrādi, bet pārstrādi, kas ražo augstāku pievienoto vērtību. |
