Rolands Repša: Pavļuta kungs, nešaujiet uz pianistiem! 3
Jaunā veselības ministra mēģinājums kā vainīgos tagad “nozīmēt” divus ministrijas ierēdņus un ar šo rituālupuri nomazgāt Ilzes Viņķeles un savas partijas politisko reputāciju, liecina, ka arī viņam ne viss ir kārtībā ar lietu izpratni par labu valsts pārvaldi.
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ierēdņu korpuss ir kā karaspēks – tas dara to, ko komandieris liek darīt. Ja komandieris precīzas un konkrētas komandas nav spējīgs dot, tad karavīri (lasi – ierēdņi) muļļājas uz priekšu, kā paši māk. Tas ir tieši tas, kas notika Veselības ministrijā saistībā ar skandalozajiem vakcīnu (ne)iepirkumiem.
Kā izriet no izmeklēšanas rezultātiem, vakcīnu iepirkuma diskusijas un lēmumu pieņemšana novembrī un decembrī notika neformālā ministrijas darbinieku grupā. Pati bijusī veselības ministre Ilze Viņķele tajā cieši neiesaistījās, paļaujoties uz ierēdņu godaprātu un kompetenci.
Nu ko, te arī visa šī gadījuma sāls – komandieris (ministre) nespēja apjēgt, kur ir kara pret Covid-19 galvenā stratēģiskā atslēga (vakcinācija), un pati personiski nevadīja izšķiroši svarīgo munīcijas (vakcīnu) iepirkuma darba grupu.
Jaunā veselības ministra mēģinājums kā vainīgos tagad “nozīmēt” divus ministrijas ierēdņus un ar šo rituālupuri nomazgāt Ilzes Viņķeles un savas partijas politisko reputāciju, liecina, ka arī viņam ne viss ir kārtībā ar lietu izpratni par labu valsts pārvaldi.
Izmantojot kādas populāras dziesmiņas tekstu – Pavļuta kungs, nešaujiet uz pianistiem, šaujiet uz nepilnībām valsts politiskajā vadībā!
Jau kopš pandēmijas sākumiem aizvadītā gada martā no valdības puses (un it īpaši no Ilzes Viņķeles) esam nepārtraukti dzirdējuši mantru, ka lēmumi Covid-19 apkarošanā nav politiski – mēs sekojam speciālistu ieteikumiem! Kas faktiski nozīmē to, ka valdība mēģina it kā psiholoģiski distancēties no pašas pieņemtajiem nepopulārajiem lēmumiem – sak, mēs jau neko, mēs tikai klausām speciālistiem!
Tagad redzam, līdz kam šāda nekritiska klausīšana var novest – vakcinācija ir apstājusies uz nenoteiktu laiku. Speciālisti, protams, ir jāuzklausa, tomēr visi valdības pieņemtie lēmumi ir politiski un tikai valdība nes par tiem pilnu atbildību.
Manuprāt, tā ir būtiska Latvijas politiskās vadības problēma, kad ministru posteņos nonāk cilvēki bez līderu dotībām, kam būtu spējas stratēģiski domāt un skaidra vīzija par savā nozarē sasniedzamo. Šādi ministri nevis reāli vada savas ministrijas, bet vienkārši paļaujas uz ierēdņiem, ka tie kā nebūt paši izdomās, kā ir labāk, un visu izdarīs.
Ar šo es domāju, piemēram, labklājības ministri Ramonu Petraviču, kas netiek galā ar vīrusa uzliesmojumiem sociālās aprūpes centros, bet vēl nesen turpināja sēdēt arī Saeimas deputāta krēslā.
Ministru prezidentam Kariņam vajadzētu saprast, ka šādu cilvēku atrašanās valdībā ne tikai kaitē konkrētajai nozarei, bet arī valdības darbam kopumā, pazeminot tā intelektuālo un līderības līmeni.
Un te mēs nonākam līdz pašai lietu saknei – cik lielā mērā Latvijas politisko partiju sistēma un Saeimas vēlēšanu process nodrošina valsti vadīt spējīgu politiķu “atražošanu”? Manuprāt, rezultāts ir labākajā gadījumā viduvējs.
Piemēram, vai kāda no koalīcijas partijām var nosaukt divus trīs reālus Ministru prezidenta amata kandidātus no savām rindām? Vai nosaukt pilnu valdības sastāvu no saviem biedriem? Vai partijas vispār domā un iekšēji diskutē šajā virzienā?
