Monika Zīle: Ja viss tik labi, kāpēc “PNB Banka” nonāca līdz kritiskajai robežai? 4
“Ļoti bēdīgi tas, ka ekonomisko likumu triumfu esam pieļāvuši ne vien saimnieciskajā sfērā, bet arī visās citās.” Šarls Faejs
Varētu sacīt, ka “PNB Bankas” darbības apturēšanas ziņa 15. augusta vakarā lielu vētru publiskajā telpā nesacēla. Daudz smagākos Latvijas finanšu iestāžu krahos norūdījušās amatpersonas lietišķi paziņoja, pēc kādas procedūras attīstīsies tālākie notikumi, un Ministru prezidents Krišjānis Kariņš tam visam uzlika glītu optimisma cepurīti: neķersim bez vajadzības kreņķi – valsts ekonomikas attīstību šīs bankas slēgšana nebremzēs.
Tiesa, premjera vēstījumu tāpat caurauda gandarījums, ka finanšu un kapitāla uzraudzība arvien pilnveidojoties.
Piekritīsiet, dīvains atzinums, kas tūlīt mudina vaicāt: ja viss tik labi, kāpēc “PNB Banka” nonāca līdz kritiskajai robežai?…
Bet šis jautājums var pagaidīt, kamēr tiesas izskatīs darbības apturētāju un bankas iesniegumus un kamēr savu būs pateikuši arī dažādu korupcijas apsūdzību izmeklētāji. Īpašas ievērības cienīgs ir vienīgi Krišjāņa Kariņa apmierinājums, ka bankas krahs tautsaimniecības kuģi nav apskādējis. Jestri, aši un… pavirši. Pēc principa – aizmirstam un ejam uz priekšu.
Kopā ar Ministru kabineta vadītāju drīkst gandarīti smaidīt ikviens, kurš nav redzējis izmisušo sirmgalvju pūļus pie slēgtās finanšu iestādes ēkām. Nu, kad garām jau divas nedēļas, rindas noplakušas un tie, kam sveša dzīvošana sūrā pieticībā, rausta plecus: kādēļ večiem vajadzēja tur drūzmēties naudas izmaksas pirmajās dienās, varēja taču nogaidīt.
Protams, ja vien saullēkta stundā rindu aizņēmušajam senioram ir kāds iekrājums neparedzētam gadījumam un – pats galvenais! – agrāk nav nācies piedzīvot dažādus zaudējumus.
Bet tur jau tā lieta, ka vairāki desmiti tūkstoši nu jau slēgtās “PNB Bankas” klientu pieder vēstures notikumu sistai paaudzei, kas ne reizi vien apzagta, un tagad nebija pelnījusi tramīgās sirdstrīsas par savu grasīšu likteni.
Satraukumu, bažas un spriedzi naudas izmaksu rindā skaitļos pārvērst nevar, un, lai cik negatīva bilance tur veidotos, tautsaimniecības dinamikā neatspoguļosies – tādā ziņā premjeram taisnība.
Diemžēl pat visaugstākā ranga Latvijas politiķi nav iemācījušies līdztekus ciparos izteiktajām vērtībām saskatīt arī sabiedrības labā noskaņojuma kapitālu, kura palielināšanai šajā gadījumā būtu pieticis dažu cilvēciskas attieksmes cauraustu senioriem veltītu teikumu no valdības tribīnes. Ilgtermiņā šī neko nemaksājošā uzmanība pozitīvi atsauktos arī ekonomikā. Ak jā, nav tak vēlēšanu gads!…
