“Pavilksi, lūdzu?” Cik bīstama var būt šī tik šķietami elementārā darbība? 8
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pavilkšu, protams. Jo labi zinu, cik šajā gadalaikā viegli kļūt kustības nespējīgam. Pat lielceļus un grāvjus nevajag. Vakar iebraucu mazliet par dziļu “tīrītā” veikala stāvvietā. Un pēc pusstundas knapi bez palīga tiku.
Pavilkšu. Bet – gribu atgādināt, cik bīstama var būt šī tikai šķietami elementārā darbība.
“Rētas, kas nesadzīst”
Tāds virsraksts bija 2000. gada manam stāstam žurnālā “Auto” par kādu traģisku pavilkšanu. Citēju fragmentiņu.
“Ātrums ir bīstams. To nu jau laikam zina katrs. Silītes grupiņā vai pensionāru pansijā. Bet te nāve atnāca brīdī, kad divi transporta līdzekļi bija praktiski nekustīgi. 150 zirgspēku džips, bezcerīgi degunu atspiedis pret brasla stāvo nogāzi, vēl jaudīgāks vilcējs, gan vareni rēcošs, tomēr izkustināt glābjamo pagaidām nespējīgs. Apkārt – tiešā tuvumā, jo neviens jau nekur nebrauc un tātad arī virsū nevar uzbraukt – raibs, omulīgs, redzētkārs bars. Lieli un mazi, jauni un veci. Beidzot viņu snaudulīgajā mazpilsētā kaut kas notiek! Sacīkstes. Svētki, jautrība.
Un resna kaprona trose, kas stiepjas gandrīz kā gumija – tievāka un tievāka, akumulējot baigu (neviena nepamanītu!) enerģiju, un netrūkst, maita, kas, iespējams, būtu mazāk bīstami, bet norauj džipa aizsargrežģi un sviež to pūlī, pati nez kā pa ceļam atraisoties un kā milzu čūska uzvijoties stāvus gaisā…
Dievs vien zina, kam trāpīja tērauds, kam milzu pletne. Un kāda tam nozīme. Viens 70 gadus garš mūžs beidzās šajā pašā mirklī. Vēl divi – sieviete labākajos gados un puisēns, kuram jāiet otrajā klasītē, guva dzīvībai bīstamus savainojumus.
Dantes elles cienīgas minūtes. Dubļi un asinis. Histērija. Vieni panikā ķepurojas pa mālaino nogāzi augšup, prom no briesmām, citi tikpat izmisīgi šļūc lejā, meklējot tajā savus noklīdušos bērneļus…”
Kas bija nepareizi?
Neesmu ne izmeklētājs, ne tiesnesis. Tādēļ toreiz nesaucu ne vārdus, ne laiku, pat notikuma vietu ne. Visu šeit teikto gribu adresēt turpmākajiem palīdzības entuziasma uzliesmojumiem.
Smaga vilkšana cilvēku klātbūtnē bija un būs idiotisms. Pašnāvības vai slepkavības mēģinājums. Ārprāts ir tauvas siešana pie tik smagas un nepietiekami droši ar auto virsbūves nesošajām, masīvajām daļām saistītas detaļas kā dekoratīvais režģis. Nepieļaujama ir paviršība arī tad, ja sakabes vietas ir attiecīgā auto ražotāja izbūvētās un ieteiktās.
Pārbaudīji, vai palīdzības lūdzēja cilpa ir ieskrūvēta pietiekami dziļi? Iespējams, tā iegriezta tikai pāris sarūsējušas vītnes vijumos. Apskatīji trosi, kuru viņš jau laikus pieāķējis? Tērauds? Izturīgs, bet bez jebkādas elastības. Ja ar tādu vilksi, kā saka, ar rāvienu – vari pat labu sakabes cilpu noraut. Man pašam tā reiz gadījās – ar krietnu pikapu mēģināju līdzēt gluži labam krosoveram un norāvu šim ne tikai cilpiņu, bet pusi dekoratīvā bampera piedevām. Tā par eiro 500… Bet, ja vilktu, maigi nostiepjot, iebuksētu pats.
Labākās ir mēreni elastīgas sakabes. Tādēļ savu obligātā ziemas inventāra izvēli veic nesteidzīgi. Papēti, ko autori saka par tās smukās jostas (vai tauvas, vai virves) spēju kaut mazliet stiepties un pārslodzes slāpēt. Ja tavējā trose labāka nekā palīdzības lūdzēja piesietā – nomainiet!
Ja sakabe gara, dariet, kā vecmeistari mācīja. Iesieniet, iepiniet tās viducī kādu prāvāku drēbju gabalu. Uzpariktes trūkšanas gadījumā tas neļaus norautajam lidot un pret kaut ko vārīgu atsisties.
Un joprojām galvenais – nekādu cilvēku troses tuvumā! Pat stumt vilcēju nedrīkst…
Ko vēl nedrīkst? Ja velc ar manuālu ātrumkārbu, neslidini sajūgu! Šim pedālim tādas slodzes apstākļos drīkst būt tikai divi stāvokļi – izspiests vai atlaists (kļūdas izmaksas vairāki simti eiro).
Un pēdējais padomiņš – no tās iepriekš minētās stāvvietas kupenas es būtu viegli izbraucis gan bez vilcēja, gan ilgas buksēšanas, ja manā bagāžniekā būtu vēl viens ziemas palīglīdzeklis. Pavisam lēts. Maisiņš ar smiltīm. Vai pelniem – ja lieku svaru negribat vadāt. Pakaisīsiet, vēlreiz pakaisīsiet un vilcēja palīdzību lūgt nevajadzēs.
