Pāvila vēstules atspulgi laicīgajā pasaulē 0
Daugavpilī Marko Rotko centrā līdz 15. septembrim skatāma Daces Pētersones un Līvas Rotkales izstāde “Pāvila vēstules”. Šajā izstādē mākslinieces D. Pētersones darbi veidoti uz īpaša materiāla – padomju laika tipografijas skārda loksnēm. Savukārt izstādes tekstuālo daļu veidojusi L. Rotkale.
Zīmējumi ataino mākslinieces D. Pētersones pārdzīvojumus, lasot un meditējot par Pāvila 1. vēstuli korintiešiem. Bieži izmantotas frāzes no Pāvila 1. vēstules korintiešiem ir šādas: “nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas” (1. Kor. 13:2), “mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī” (1. Kor. 13:12), “kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts” (1. Kor. 13:11). Ļoti zīmīgi vārdi apustuļa Pāvila vēstulē ir: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. kor. 13:13) Izstādē mākslinieces zīmējumus papildina tekstu fragmenti, kas arī uzrakstīti uz skārda plāksnēm sengrieķu valodā.
Māksla ir pastāvējusi un attīstījusies arī pirmskristietības laikā, taču kādas izmaiņas ir notikušas ar mūsu ēras gadu skaitīšanu, var mēģināt saskatīt tieši pēc tā, kā tiek traktētas pagātnes gudrības, kas
veidojušās un uzkrājušās cilvēces apziņā, sākot no Senās Ēģiptes, Grieķijas, Aleksandrijas bibliotēkas līdz pat mūsdienām. Par izstādi “Pāvila vēstules” mākslas maģistrs Arnis Martinelli teic: “Apustuļa Pāvila 1. vēstules korintiešiem 13. nodaļu var uzskatīt par kristietības esenci, kas papildina Kristus novēlējumu Jāņa evaņģēlijā. Vēstules oriģinālteksts sengrieķu valodā liek aizdomāties par cilvēcisko spēju telpisko neierobežotību un saistību ar ārpusteritoriālām vai ārpus laika pastāvošām vienībām. Jebkurš tulkojums jau kļūst par atspulgu, tādēļ šeit par tulkojumu var uzskatīt senā teksta vizualizāciju grafisko scēnu veidolos, kuras nevar uzskatīt par tiešām ilustrācijām, bet gan par teksta atdzīvināšanas mēģinājumiem. Šāda atdzīvināšana vai augšāmcelšanās var norisināties vienīgi ar aktīvas līdzpārdzīvošanas veidu, ko savā ziņā var uzskatīt par autoru pateicības un pārliecības manifestu.”
Rakstisko zīmju un vizualizāciju saspēle veido noslēgtas formas vēstījumu, kura galvenās iedarbības sākums un beigas jeb alfa un omega ir tieši skatītājs. “D. Pētersones uz metāla plāksnēm veidotie zīmējumi un L. Rotkales vienotā tekstuālā reminiscence savstarpēji papildina un aktualizē sakrālās telpas klātbūtni profānajā pasaulē,” skaidro A. Martinelli.
Māksliniece D. Pētersone piedalījusies izstādēs Latvijā un ārzemēs, tajā skaitā starptautiskās izstādēs Fajensā, Itālijā 1986., Tallinā, Igaunijā 1989., Ķelnē, Vācijā 1993., Barselonā, Spānijā 1998. u. c. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, tajā skaitā 1986. gadā Rīgā toreizējā planetārijā. Viņas darbi ir Lietišķi dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijā un Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā.
Līva Rotkale ir filozofijas doktore, LU Humanitāro zinātņu fakultātes klasiskās filoloģijas un antropoloģijas studiju nodaļas un LU Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzēja, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.
