Paviesoties Ziemassvētku svinībās starpkaru laika Latvijā. Ko ēda, dzēra un dāvināja tolaik? 0
“Sirds kā bērnam maiga, klusa, brīnos, / Klausos, – dzirdu – zvana svētku zvans…/ Atkal bērnīb’s dienu klusos sapņos /Atnāk Ziemassvētku eņģels mans,” 1926. gadā rakstīja dzejniece Tirzmaliete, īstajā vārdā Minna Dzelzkalne (1876–1942).
Atbalsojoties šim elēģiskajam motīvam, gada gaišāko svētku priekšvakarā “Mājas Viesis” aicina lasītājus paviesoties Ziemassvētku svinībās starpkaru laika Latvijā.
Tās parasti tika svētītas apcerīgi – ģimeņu un tuvāko draugu lokā, lai gan arī šajā laikā netrūka rautu un dineju, cēlu five o’clock (pēcpusdienas tēja), turklāt bieži tieši šajā laikā tika plānotas kāzas un citi ceremoniāli ar ģimeniskām vērtībām saistīti sarīkojumi.
Jaunā gada svinīgā sagaidīšana visplašākajā lokā toties aizsāka baļļu un rautu sezonu, ko parasti ieskandināja skaista balle Virsnieku klubā.
Protams, svētku vēriens atšķīrās atkarībā no svinētāju materiālajām iespējām, tomēr tas nekādā veidā neietekmēja to dvēseliskumu, kas varēja būt vienlīdz dziļš kā pilīs, tā būdiņās.
Domā par vēderiem un bērnu priekiem
Valdības kungiem Ziemassvētku laikā bija tradīcija doties medībās. 1927. gada 23. decembrī “Aizkulises” ziņoja, ka “aristokrātiskajā” pasākumā Ugālē piedalījušies tikai 18 cilvēki, bet “Valsts prezidents Gustavs Zemgals, kamēr nav sastādīta jaunā valdība, atteicies no visiem izbraukumiem un priekiem”, tomēr devis medniekiem savu svētību.
Medības tiešām izdevušās spīdoši, lai gan bija zināms, ka “par politiku to laikā runāt aizliegts, citādi trenc uz Rīgu”. Lielākā veiksme uzsmaidījusi “elegantajam Ministru prezidenta Marģera Skujenieka (1886–1941) adjutantam (vēlāk arī Kārļa Ulmaņa adjutantam) Miervaldim Lūkinam (1894–1941), kurš nošāvis divus stirnu bukus un četrus zaķus.
Aktierim Alfredam Amtmanim-Briedītim (1885–1966), kurš medībās piedalījies pirmo reizi, palaimējies nogalēt lapsu. Toties Nacionālā teātra direktors Artūrs Bērziņš (1882–1962) bijis dusmīgs un saīdzis, jo nav ticis pat pie vāveres.
Kopumā izdevies nomedīt deviņus stirnu bukus, 16 zaķus un trīs lapsas, un par zirgiem un dzinējiem katrs medību dalībnieks maksājis trīs latus.
Starp daudzajiem saviesīgajiem pasākumiem Ziemassvētku laikā bija “diplomātiskās tējas”, kas parasti norisēja kādā ārvalstu vēstniecībā un, vismaz pēc laikabiedru aprakstiem, šķiet, bezcerīgi garlaicīgas.
Tāda, pēc “Aizkulišu” apraksta, norisinājusies arī 1926. gada 23. decembrī Itālijas vēstniecībā, un vienīgais, kas centies tās laikā uzturēt “jautru štimungu”, bijis politiķis Kārlis Ulmanis (1877–1942), kurš kā “futbola bumba lidoja no viena galda uz otru”.
Toties visskaistāk tērpusies dāma bijusi Emīlija Benjamiņa – sudraboti pelēkā kleitā.
1926. gada Ziemassvētkos kāzas svinēja slavenā Nacionālā teātra aktrise Paula Baltābola (1891–1978). Bet Liepājā Pēterpils viesnīcā kāzu jubileju grandiozi svētīja sabiedrībā cienītais uzņēmējs Jēkabs Zelmenis (1903–1989). Kā atzīmēja “Aizkulises”, uzaicināti “pārsimts viesu no visaristokrātiskākajām aprindām”.
Tieši svētku laikā salaulājies arī Gustavs Šķilters (1874–1954), viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem tēlniekiem.
“Latvijā sajūtams naudas bads. Bet vajadzēja Ziemassvētku priekšvakarā apciemot pārpildīto Oto Švarca delikatešu veikalu. Apkalpotāji knapi spēja visus apkalpot. Lepniem kungiem un dāmām gatavoja milzīgas pakas. Ko tikai tur nelika iekšā – ananāsus, pastēti, omārus, apelsīnus, vīģes, persikus.
Labākie ārzemju vīni tika krauti kurvjiem. Tātad naudas arī rīdziniekiem netrūkst,” 1927. gada 20. decembrī rakstīja “Aizkulises”, neslēpjot novērojumu, ka pārpildīti esot tikai gardumu un bērnu spēļu veikali.
“Pilsoņi domā par saviem vēderiem un par savu bērnu priekiem. Par modes lietām, dārglietām neviens tagad nekā negrib zināt. Tie tukši, neskatoties uz brīnišķīgiem moderniem skatlogiem.”
Savukārt 1928. gada Ziemassvētkos vislabāk pelnījis šokolādes karalis Vilhelms Ķuze, kā arī dažādu galda spēļu un svecīšu tirgotāji.
Grāmatu fabrikanti toties žēlojušies par “mazām šeftēm”, tomēr, kā 29. decembrī norādīja “Aizkulises”, “kurš gan vainīgs, ja rakstnieki par maziem bērniem nedomā, jo nevar dāvināt romānus ar seksuālu saturu”. Arī dārglietu veikali Rīgā “vāji tirgojušies, jo šīberiem nav naudas briljantiem”.
Pirms svētkiem veikalnieki no 20. gadu beigām rīkoja “zelta svētdienu”, kurā daudz varēja iegūt ar atlaidēm, tomēr gadījās arī, ka tirgotājiem neizdevās nopelnīt tik daudz, cik izmaksāja sludinājumi avīzēs un skatlogu dekorēšana.
Vienīgi zemākie ierēdņi savu 60 latu gratifikāciju uz vietas atstājuši veikalos, “iepirkdamies vislētāko no lētākā”. Kā 1926. gada 18. decembrī ziņoja “Valdības Vēstnesis”, šo pabalstu saņēma valsts ierēdņi, arī valsts un pašvaldību skolu skolotāji (izņemot Rīgas pilsētu) no 20. līdz 9. algu kategorijai, valsts uzņēmumu dienas strādnieki, Liepājas kara ostas darbnīcu, Juglas elektrības uzņēmuma, Nacionālās operas un Nacionālā teātra darbinieki un strādnieki.
Ziemassvētku eglītes parasti sāka tirgot decembra desmitajos datumos, lielākais placis atradās Vienības laukumā (Esplanādē). Kā 1939. gada 12. decembrī vēstīja “Jaunākās Ziņas”, lielākie koki maksāja 30 līdz 40 latu, mazākās eglītes – trīs līdz desmit latus.
Šņabis, cūkgaļa un skābi gurķi
Tieši 1927. gadā grandiozas kāzas sarīkoja bagātā mājīpašniece, 30 gadus vecā Lidija Sultere, kurai kopā ar māti piederēja nams K. Barona un Matīsa ielu stūrī. Laimīgais laulātais draugs bija jaunais jurists Preisbergs, kurš strādājis Rīgas apgabaltiesā.
Kā 1927. gada 23. decembrī atzina “Aizkulises”, līgava esot “patīkama kā cilvēks”, bet “viņš – smuks vīriets”.
“Šogad pārsteidza taisni nepiedzīvota pārpilnība ēšanā un dzeršanā – ne tikai augstākās aprindās, bet arī tirgotāju un inteliģences starpā. Ko tikai nevar nodzert un noēst latviešu cilvēks? Pie kam dāmas tura kanti līdzi kungiem.
Kāda populāra tirgotāja namā viesiem tika pasniegtas trīs reizes vakariņas un sarīkoti divi kafejas galdi. Un tas no plkst. 7 līdz trijiem no rīta. Un, neskatoties uz to, dāmas vēl rīta stundā labprāt ķērās pie cūkgaļas un skābiem kāpostiem. Vislielākā piekrišana, kā jau parasts, skābiem gurķiem.
Grūti saskaitīt to vairumu vīna, šņabja, konjaka, liķieru un alus, kas tika izdzerts pāris desmitu viesu kompānijā. Un tomēr neviens nebija piedzēries,” jau minētajā numurā novērojumos dalījās “Aizkulises”.
Tolaik bija saglabājusies paraža Ziemassvētkos pie tuvākiem draugiem braukt viesos, tērptiem maskās. 1927. gada 30. decembrī “Aizkulises” ziņoja, ka pie kāda populāra sabiedriska darbinieka Rīgas tuvumā šādi ieradies diezgan prāvs viesu skaits, turklāt kungi pārģērbušies par dāmām un dāmas par kungiem.
“Kalpone vai noģībst turpat pie durvīm. Mājā uztraukums, jo ducis viesu sāk spēlēt pašu atvestu mūziku, un balle jau pašā sākumā pieņem tādu raksturu, kas parastajās ballēs rodas tikai ap rīta gaismu.” Maskas esot noņemtas vien vakariņu laikā.
“Nevis bauda, bet lej liķieri glāzēm mutē”
“Šais pieņemšanās nav vajadzīgi lieli kvantumi, bet gan delikatešu dažādība, lai apmierinātu visizsmalcinātāko garšu. Vajadzīgs latviešus pieradināt nevis pār-ēsties un pārdzerties, bet gan pie mēra sajūtas, pie takta, attīstīt latviešu gaumi, un nevis padarīt tos par rijējiem, bet gardēžiem,” 1930. gada Ziemassvētku priekšvakarā prātoja “Aizkulises”.
Droši vien minētie secinājumi bija spēkā tikai attiecībā uz turīgāko iedzīvotāju daļu un par tiem ļoti brīnītos tie, kuru apstākļi bija krietni šaurāki. Taču, ja runa par pirmajiem, tad bagātākie Latvijas mandarīni (tā toreiz mēdza dēvēt bagātniekus) lielījušies, ka Ziemassvētku un jaunā gada svinības nekad nesanākot lētāk par diviem tūkstošiem latu, un uz galda esot vienīgi ārzemju vīni, liķieri un konjaki.
“Vienkārši ļaudis katru dienu apbrīno pie Švarca restorāna izstādītos brīnišķīgos putnus – medni ar spalvām, kalkūnu želejā, irbes pastēti. Tas viss izgreznots ar visraibākām garnitūrām, želejā uzzīmētas pat veselas gleznas,” 1930. gada 24. decembrī rakstīja “Aizkulises”, norādot, ka “tas viss noderīgs tikai oficiālam galdam, bet īstam gardēdājam šis greznums ir riebīgs, jo zem šīs krāsas vai želejas īsta putna garša pazūd.”
Kas tad turīgākajās aprindās ideālā gadījumā bija jāceļ svētku galdā? Ja draugi tika ielūgti uz aukstām svētku vakariņām, tad ēdienkartē līdzās medījumiem no Latvijas mežiem vajadzēja būt tītara vai zoss gaļai ar nedaudz trifelēm īpašākai garšai.
Krāšņi dekorētajā ēdam-istabā uz galda nedrīkstēja iztrūkt žāvēts lasis, kā arī nedaudz kaviāra uz “restētas” (apbrūninātas) sviesta maizes. Jāpiebilst, ka šī delikatese Rīgā bija ļoti dārga – 1. labuma kaviārs maksāja 44 latus mārciņā.
Ja gribēji saukties par mandarīnu, tad noteikti bija jāpiedomā, lai goda vietā atrastos Tulūzas vai Strasbūras zosu aknu pastēte un “salāti, kur delikāti zaļumi un gaļas jauktas kopā ar garšīgu majonēzi vai tartara mērci”.
Risinot sakrālo “dzert vai nedzert” jautājumu, lielākā daļa tomēr, šķiet, nosliecās par labu pirmajam. Tika atzīts, ka “ulmanīts” (valsts degvīns) vai “pīlādzis” labi der pie treknām zivīm un žāvētas zoss.
Bet, ja izvēlas gaļu, salātus, “visdelikātākās pastētes”, tad gan labāk priekšroku dot baltvīnam pie “vieglākām gaļām” un sarkanvīnam pie pastētēm. Laikā, kad Latvijā jau piecus gadus bija spēkā viens no Eiropā striktākajiem sausajiem likumiem, “Aizkulišu” secinājums skanēja visai ķecerīgi: “Mūsu tikumības sargi ieteic tikai zelterus un valmieriešus, bet īsts feinšmekers par tiem tikai pasmejas.”
Pēc tam galdā tika celti gan Latvijas, gan galvenokārt ārzemju sieri, bez kuriem nebija iedomājama īsta svētku maltīte.
Pēc šādas izmeklētas maltītes viesi parasti devās uz svētku zāli, kur dejoja, pīpēja, pļāpāja un gaidīja, kad tiks pasniegts kafijas galds. Tikai tad kopā ar “kafeju” drīkstēja pasniegt konjaku un liķieri, nevis, “kā pie mums ir parasts, ar tiem taisni sāk ēst uzkožamos. Tā ir liela gaumes kļūda, jo, piemēram, žāvēts lasis un šeri-brendijs ir kliedzošs kontrasts”. Secinājums bija Latvijas augstākajai sabiedrībai ne pārāk glaimojošs: “Mūsu dāmas un kungi visu ko ir spējīgi aprīt pat ar briesmīgu grimasi uz sejas, par ko ārzemnieki brīnās un smejas – latvieši nevis bauda, bet lej liķierus glāzēm mutē.”
Dāvanu mode
Arī dāvanām, kuras pasniedza gan Ziemassvētkos, gan jaunajā gadā, bija sava mode. Iepirkšanās trakumu vēl pastiprināja tas, ka šis bija priekšlaiks izpārdošanu sezonai.
Lai gan tika uzsvērts, ka “kāds rožu pušķis vai labas šokolādes kaste vienmēr būs vietā”, tomēr “tas pārāk banāli, nodrāzti”. Piemēram, 1931. gadā kungiem, kuri vēlējās sagādāt prieku savām dāmām, tika piedāvāts uzdāvināt kaut ko, kas noder galda dekorēšanai, jo “tāda ir pēdējā modes prasība”.
Ja vien iespējams, tam vajadzēja būt kaut kam “antīkam, ar zināmu mākslas vērtību, bet nevis vienīgi šos šausmīgos porcelānus kliedzošos toņos, kādus patlaban redzam izstādītus tā saucamos mūsu šikos veikalos”.
Kā 1931. gada 1. janvārī atzina “Aizkulises”, “ir pietiekoši daudz skaistu lietiņu, ko izvēlēties. Piemēram, jūs varētu uzdāvināt dažus vecos Meisena šķīvjus (Meisenes porcelāna manufaktūra tika atvērta 1710. gadā ar Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa Augusta II dekrētu. 18. gs. vidū tā kļuva par etalonu Eiropas porcelānam. – A. B.) vai arī kādu antīku kristāla vāzi augļiem”.
Arī liķiera glāzes “četrstūrainām kājiņām, kur virsmā redzam sīkas iegravētas zvaigznītes, arvien būs skaista dāvana cilvēkam ar labu gaumi”. 30. gadu sākumā “lielā modē” bija tējas servīzes ar atšķirīgām krūzītēm.
Latvieši nevarēja arī neiedvesmoties no fakta, ka Parīzē šajā laikā ļoti iecienīti bija “antīkie sāls trauki” – no sudraba, tumši sarkana ķiršu krāsas stikla, fajansa, porcelāna.
Tā kā šajā laikā, neraugoties uz elektrības uzvaras gājienu, turīgākajās mājās aizvien modē bija galda apgaismošanai izmantot sveces, modīgi bija dāmai uzdāvināt skaistu svečturu pāri, kam vajadzēja būt izgatavotam no sena sudraba, bronzas vai porcelāna.
Nebija mazsvarīgs arī arguments, ka “maigā sveču gaismā arī pati saimniece izskatīsies daudz jaunāka un skaistāka”.
Tomēr, ja lieta grozījās nevis ap solīdu mājasmāti, bet koķetāk noskaņotu būtni, tad bija skaidrs, ka šādas dāvanas viņu neiepriecinās vai pat gluži otrādi. Tad prātīgāk bija dāvināt, piemēram, smaržas, rotaslietas, tualetes piederumus.
Toties intelektuālākas dāmas priecājās, piemēram, par mākslas grāmatām, antīkām gravīrām vai modernu mākslinieku darbiem.
Lūgumi Ziemassvētku vecītim
“Gaišie Ziemassvētki atnākuši jau,/ Bet prieka gan vēl visiem tomēr nav. No ļaužu sejām vērojams ir tas, / Ka daudzi skumst un arī trūkst kaut kas,” 1930. gada nogalē kāds anonīms lasītājs vārsmoja “Aizkulisēs”.
Protams, tikko aprakstītie vērienīgie gastronomiskie un dāvināšanas prieki bija pieejami vien samērā šauram sabiedrības slānim.
Tajā pašā laikā Latvijas brīvvalstī Ziemassvētki bija laiks, kad to svētība ienāca katrā mājā, arī tad, ja materiālie apstākļi bija daudz smagāki, jo iespēju robežās valsts un sabiedrība centās ieklausīties nabadzīgāko līdzpilsoņu lūgumos.
Tomēr turpmāk aprakstītais ir liecība, ka nav pamata idealizēt arī šo mūsu vēstures posmu.
Emīlijas un Antona Benjamiņu izdotajām “Jaunākajām Ziņām” kopš 1927. gada bija tradīcija publicēt bērnu (šķiet, ka nereti arī viņu vecāku) vēstules Ziemassvētku vecītim, uz kurām sabiedrībai bija iespēja atsaukties un ziedot.
Ko tad bērni lūdza Ziemassvētku vecītim?
Trīspadsmit gadus vecā Valentīna – siltu jaciņu, septiņus gadus vecā Helga, kura bija bārenīte un dzīvoja pie vecāsmātes Artilērijas ielā – zābaciņus, kleitiņu un veļu, septiņus gadus vecais Ināriņš – siltu veļu, zeķes un šallīti, desmit gadus vecais Visvaldis Bērzaunes ielā aicināja: “Labo, balto tētiņ, neaizej, lūdzu, garām manai mazai istabiņai un atnes man uzvalciņu un siltas zeķītes. Tētiņa man nav un māmiņa maz nopelna.”
Desmit gadus vecā Aina Popes pagasta “Jāņkalnos” lūdza labo vecīti atcerēties arī viņu un atnest mētelīti un kurpes, lai varētu ziemas aukstumā mērot 10 km garo ceļu līdz skolai.
Vienpadsmit gadus vecā Dzidra un astoņus gadus vecais Imants Kalnciema pagasta “Saulgožos” no sirds lūdza “siltas drēbītes, apaviņus un mazu svētku eglīti”.
Daudzo vēstuļu vidū lūgums pēc siltām drēbēm un apaviem izskanēja arī no kādas piecu bērnu ģimenes Viļakas pagasta Svilpovas sādžā, jo “māmiņa un tētiņš slimīgi un nespēj visus apgādāt”.
Ziemassvētki tika svinēti gan katrā ģimenē, kā galveno vakara pasākumu aizvien izvēloties gājienu uz dievkalpojumu tuvējā baznīcā, gan jau iepriekš skolās, uzņēmumos, dažādās sabiedriskajās organizācijās.
Krāšņi Ziemassvētkus un jauno gadu aizvien svētīja aizsargi. Saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu skolās Ziemassvētku eglīti varēja iedegt ne ātrāk kā astoņas dienas pirms svētku brīvdienām, bet skolās ar jauktu konfesiju sastāvu, kur katoļu un pareizticīgo bērnu ir puse vai vairāk, ne ātrāk kā 24. decembrī (“Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 1934. gada 1. decembrī).
1936. gadā tika nolemts, ka šajā gadījumā “eglītes var dedzināt katrai konfesijai atsevišķi”. (“Kurzemes Vārds”, 1936. gada 18. decembrī)
Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā trūcīgāko iedzīvotāju bērnu eglītēm Ministru kabinets atvēlēja līdzekļus atsevišķi – protams, to darīja ar domu, lai sapulcējušies slavētu vadoni, tomēr svētku prieks viņiem tika.
Laikraksts “Rīts” 1935. gada 20. decembrī rakstīja, ka Liepājas apriņķa tautskolu inspektors Jānis Graudiņš sadalījis starp apriņķa 25 lauku skolām Ministru kabineta atvēlētos 1300 latus trūcīgo skolēnu Ziemassvētku eglītēm, apaviem un apģērbiem un atvēlētos 1400 latus kopā ēdināšanai.
Tika pieminēts, ka svētkos iepriecinās arī Liepājas Darba apgādē reģistrēto darba meklētāju bērnus līdz 18 gadiem – viņiem valdība atļāvusi uz svētkiem izsniegt “naturālijas”.
Savukārt pašvaldības darbinieku 220 bērnu apdāvināšanai un eglītes sarīkošanai valde atvēlējusi 300 latus, turklāt nauda piešķirta svētku eglīšu dedzināšanai arī pilsētas bērnu patversmēs.
Arī Latgales lielākās pašvaldības centās atbalstīt nabadzīgāko ģimeņu bērnus. Piemēram, 1936. gada 19. decembrī svētku eglīte norisinājās Daugavpils pilsētas II pamatskolā.
Kā 1936. gada 23. decembrī rakstīja “Latgales Vēstnesis”, Daugavpils Latviešu biedrības virsvadībā pirmo reizi apvienojušās visas pilsētas labdarības organizācijas, pie eglītes sapulcinot vairāk nekā 400 trūcīgos bērnus ar vecākiem.
“Jūs esat lolojums un cerība labākai un saulainākai nākotnei. Esiet attaisnojums vecāku pūlēm un sargāties no nerātnībām, palaidnībām, lai pasargātu vecākus no liekiem sirdsēstiem,” svinīgajā runā aicināja Daugavpils Latviešu biedrības priekšnieks Aleksandrs Kociņš (1892–1942).
“Kurzemes Vārds” 1937. gada 23. decembrī rakstīja, ka Liepājas Latviešu biedrības klubā spoža Ziemassvētku eglīte dedzināta Kalpaka bataljona un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru bērniem, kuri vecāku pavadībā ap to pulcējušies kuplā skaitā.
Īpašas emocijas raisījis Kurzemes divīzijas štāba priekšnieka, pulkveža Edgara Plūča (1891–1942) teiktais: “Šis vakars rīkots jums, bērni. Jūs esat mūsu bijušo kalpakiešu, mūsu lāčplēšu saimes pēcnācēji. Par jums stāv nomodā ne tik vien jūsu vecāki, bet arī sabiedrība un valsts.
Jūsu vecākiem pirms 19 gadiem bija gods nest lielus upurus mūsu valstij, viņi bija varonīgi un pašaizliedzīgi neatkarības cīnītāji. Jūs, mīļie bērni, esat viņu pēcnācēji. Augat Latvijai! Dievs, svētī Latviju!”
Brīvajā Latvijā Ziemassvētku miers un prieks uzmirdzēja gan bagātnieku namos, gan daudz nabadzīgāko līdzpilsoņu sirdīs un mājokļos. Lai gan dzīve visiem nebūt nekrāsojās košākajos toņos, nekur nebija pazudusi cerība un ticība labajam kā šo svētku nestās vēsts vistiešākais apliecinājums.
Tomēr 1940. gada 17. jūnijā ar padomju iebrukumu viss mainījās, un tas vistiešākajā veidā skāra arī Ziemassvētkus.
“Izglītības tautas komisariāta Skolu pārvalde norāda: skolu vadītājiem un skolotājiem jāskaidro, kāpēc šogad nesvinam Ziemassvētkus, un jāpanāk, lai neviens skolēns 25., 26. un 27. decembrī neatrautos no skolas darba,” 20. decembrī rakstīja “Jaunais Komunārs”.
Tomēr Ziemassvētkus svinēja arī padomju laikā – klusi, aptumšotiem logiem, pilnīgi nedabiski šiem svētkiem, kuru būtība ir gaisma un prieks. To atceros es un noteikti arī daudzi “Mājas Viesa” lasītāji.
Ziemassvētku saldā ēdiena recepte no ulmaņlaikiem
“Ņemiet ne pārāk nogatavojušos svaigu ananāsu, nomizojiet un kādas trīs ceturtdaļas tā satura izdzeniet caur sietu, lai to pārvērstu biezenī, bet vienu ceturtdaļu sagrieziet gabaliņos. Biezenim pielieciet pūdercukuru un svaigu, biezu krējumu. Ananāsu piepildiet ar šo krēmu, piejaucot klāt atlikušo tā daļu. Kad ananāss piepildīts, uzlieciet to uz ledus vai ledusskapī. Galdā pasniegt dekorētu ar ananāsu lapu cepuri.”
Avots: “Aizkulises”, 1931. gada 24. decembrī (nr. 52, 5. lpp.).
