Pavērt durvis uz jaunu pasauli. Saruna ar Guntaru Prāni 0
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors, profesors un senās mūzikas vokālās grupas “Schola Cantorum Riga” vadītājs GUNTARS PRĀNIS nesen iznākušā unikālā monogrāfijā izpētījis Latvijas profesionālās mūzikas aizsākumus viduslaiku Rīgā, tā ierakstot jaunu lappusi Latvijas kultūras vēsturē.
Guntara Prāņa darbs tapis astoņu gadu laikā, studējot gan Latvijā, gan Austrijā, kā arī manuskriptu meklējumos apmeklējot vairākus Eiropas benediktīniešu klosterus. Monogrāfija “Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā. Gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā” sniedz līdz šim plašāk nezināmu informāciju par vienu no Latvijas mūzikas vēstures senākajām lappusēm – gregorisko korāli 15. gadsimta Rīgā, kā avotu izmantojot liturģisko grāmatu – Rīgas misāli (Missale Rigense) –, kura dokumentē dievkalpojumu dzīvi Rīgas Domā 15. gadsimta otrajā pusē.
Monogrāfijas iznākšana kļuva par iemeslu tās autoru uzaicināt uz sarunu, vaicājot arī par profesionālās mūzikas attīstības procesiem mūsdienās. Turklāt šovakar Guntara Prāņa vadītās “Schola Cantorum Riga” gregoriskos dziedājumus būs iespēja dzirdēt koncertā vēsturiskajā Dzintaru koncertzālē (6. janvārī – Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”).
– Jau vairāk nekā gadu esat aizvadījis jauno mūzikas profesionāļu kalves vadītāja amatā – kāds bijis šis pirmais darba cēliens?
G. Prānis: – Ir noticis izvērtēšanas darbs, un ir sapratne daudz dziļākā veidā, kā īstenot ieceres. Manuprāt, svarīgākais vēl priekšā, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka pašmērķis nevar būt visu apgriezt ar kājām gaisā. Taču mēs dzīvojam tik strauji mainīgā pasaulē, ka arī pašiem jāmainās – lai varētu ne tikai pastāvēt, bet arī attīstīties un pildīt galveno mērķi, es pat teiktu – misiju.
Manā ieskatā tas nozīmē palīdzēt jaunajiem talantiem sasniegt izcilību. Ir pamata lietas, kas nav mainījušās kopš Jāzepa Vītola laikiem, bet reizē dzīvojam 21. gadsimtā, kur informatīvā telpa ir atvērta un varam mācīties no labākajām pasaules pieredzēm. Pirmais gads ir pagājis, reflektējot un pārdomājot, kā tas var tikt salikts kopā.
– Jau šobrīd esot ieviests jauns, stingrāks mācību procesa modelis.
– Cenšamies virzīties tajā virzienā, kur students pats ir lielā mērā līdzatbildīgs, ko viņš studē un kā – uz tā saucamo moduļu izglītību. Tie laiki, kad “štancējām” visus pēc vienas metodes, ir pagājuši. Pat divi pianisti blakus ir atšķirīgas personības. Mums kā institūcijai ir jāpalīdz viņiem izaugt katram kā individuālai personībai.
Otra lieta – esmu domājis daudz par tiem talantiem, kas ir kaut kur svešumā.
Par to ir tikai jāpriecājas, ka mūsu profesionālie mūziķi nes Latvijas vārdu pasaulē, bet mani interesē atgriezeniskā saite.
Kā mēs viņus tālāk piesaistām mūsu jauno talantu audzināšanā? Ir pilnīgi skaidrs, ka nevaram sagaidīt, ka kāda no mūsu slavenībām tagad pārcelsies uz dzīvi Latvijā un varēsim maksāt viņiem kaut cik konkurētspējīgu atalgojumu. Tādas gaisa pilis nav jēgpilni celt. Bet mēs varētu viņus piesaistīt četras nedēļas gadā, divas nedēļas katrā semestrī, meistarklašu un semināru veidā intensīvi iedodot studentiem savu ekspertīzi. Tā darbojas ļoti daudzas mūzikas augstskolas visā pasaulē.
– Pats esat sadarbojies ar Retumu mūzikas augstskolām, redzējis, kas tur darbojas, kas – ne.
– Tā ir liela izdevība, ka esam savienoti ar visu Rietumu pasauli. Varam uzaicināt, piemēram, profesoru Deriku Foksu no ASV, kurš nedēļu strādāja ar mūsu kori spiričuelu un gospeļu mūzikā. Tikko pie mums bija slavenais Polijas diriģents Zbigņevs Graca, kurš kopā ar mūsu orķestri un solistiem novadīja Mocarta programmu. Šo iespēju dēļ studentam vairs nav jābrauc kaut kur tālu prom, jo pasaule atbrauc pie viņa.
– Pie jums nokļūst audzēkņi no mūsu plašā mūzikas skolu tīkla, kurš vēl lielā mērā balstās iepriekšējās sistēmas tradīcijās. Vai viņi ir gatavi pārmaiņām?
– Mūsu mūzikas skolu tīklam ir liela loma, jo tas ir bāze, kurā vispār varam identificēt jaunos talantus. Ja tā nebūtu, mūzikas izglītību varētu atļauties tikai bagātie, bet nereti tieši no lauku vides nāk spilgti talanti, kuri nereti sasniedz daudz vairāk par tiem, kas varbūt auguši siltumnīcas vidē. Runājot par mūzikas skolām, kas ir arī potenciālie darba devēji mūzikas skolu studentiem, mēs visi esam vienā laivā – saistīti viens ar otru.
Mūzikas skolās joprojām milzīga nozīme ir pasniedzēja jeb skolotāja personībai.
Man reizēm ir sāpīgi vērot procesu sabiedrībā, dzirdot, ka skolēns ir centrā, ka viņš ir galvenais, vai to, ka students ir klients un mēs esam servisa vai pakalpojumu sniedzējs. Šādi, manuprāt, tiek nonivelēta skolotāja un pasniedzēja loma. Ar visiem spēkiem būtu jāceļ viņa autoritāte un prestižs sabiedrībā – vispirms ar atalgojuma sistēmu.
– Jums tuvā vēsturiskā laika – viduslaiku – meistara un mācekļa modelis nav zemē metams arī mūsdienās.
– Ticu, ka ikviena dzīvē ir bijušas dažas vai pat viena personība, kas devusi to impulsu, kad noticējām saviem spēkiem, kad mums kaut kas saslēdzās un mēs aizgājām uz priekšu. Ja tā ir bijis, esi laimīgs cilvēks. Šādā ziņā noteikti nepieciešams atjaunināt to, kā kopumā skolu sistēmā ieraugām skolnieka un skolotāja jeb – vēsturiski – meistara un mācekļa attiecības. Šis modelis ir jāierauga kā sistēma kopumā.
– Pats saņēmāt piedāvājumu strādāt ārpus Latvijas, tomēr esat izlēmis strādāt šeit.
– Šobrīd jūtos, ka šī ir vieta, kurā man ir ko teikt. Turklāt šeit, akadēmijā, man ir brīnišķīga komanda. Esam kā tāda miniatūra valsts, kas arī var būt sakārtota, progresīva, atvērta, neturoties pie sastinguša burta.
– Pasaule ir vaļā arī akadēmijas absolventiem, un, nav noslēpums, daudzi, nereti labākie, dodas pāri robežām.
– To, protams, nevaram izmainīt. Nevaram sacensties ar Rietumu valstīm, ar viņu mūzikas augstskolām, ar iespējām, kas ir viņu rīcībā. Tomēr arī mums ir savas iespējas. Viens no maniem uzdevumiem ir skaidrot sabiedrībai, ka mūzikā, izglītībā, kultūrā ir jāiegulda, jo – ko sēsi, to pļausi.
– Kāda ir jūsu lielā vīzija?
– Šobrīd daudz runā par to, ka mums nepieciešama jauna akustiskā koncertzāle. Vēlos akcentēt, ka šajā projektā kā partnerim un spēlētājam jābūt vietai arī Mūzikas akadēmijai, jo tās vēsturiskajai ēkai ir mūsu vajadzībām nepietiekama kapacitāte. Labs piemērs ir Helsinkos – tur pašā centrā uzcelts jaunais mūzikas centrs un valsts, pašvaldība un Sibeliusa mūzikas augstskola fantastiski sadarbojas.
Jaunajā ēkā darbotos un izglītotos mūsu jaunie talanti, sastopoties ar pasaules klases meistariem. Kaut kādā mērā to jau redzam Liepājas “Lielajā dzintarā”, kur mūzikas skola un koncertzāle, un simfoniskais orķestris ir zem viena jumta. Šis projektam piešķirtu citu – dziļurbuma dimensiju. Jā, koncertzāle izmaksā dārgi, bet tā nav nepieciešama tikai tiem, kas atbrauks un atkal aizbrauks, bet mums pašiem.
– Kāda loma akadēmijas vadītāja darbā šobrīd ir jūsu specialitātei – senajai mūzikai, tās atskaņošanai un pētīšanai? Tikko iznākusi jūsu monogrāfija par gregoriskajiem dziedājumiem viduslaiku Rīgā, kuras pamatā arī jūsu doktora darbs.
– Kaut kādā ziņā man, esot rektoram, ir jānovelk robeža, jo mans lielais uzdevums ir raudzīties, lai visas sfēras tiktu attīstītas. Bet, protams, manā ikdienā neapšaubāmi viens no iedvesmas avotiem ir tas, ka pats varu nodarboties ar mūziku, pat veidot koncertprojektus un sadarboties ar brīnišķīgiem kolēģiem.
Senajā mūzikā tas ir neizbēgami, ka mūzikas prakse iet kopa ar pētniecību.
Ja gribi kaut ko teikt uz skatuves, dziedāt un spēlēt, tam pa priekšu ir jāiet arī refleksijai. Rakšanas process – darbs ar avotiem – ir ārkārtīgi aizraujošs un, ja caur to var rezultēties kaut kas muzikāli spilgts, tad man tas ir viens no lielākajiem dzīves gandarījumiem.
Grāmata gan krietni tika pārstrādāta, ja salīdzina ar manu doktora disertāciju, jo noteikti negribēju darbu, kas domāts diviem trim cilvēkiem. Viens no maniem lielajiem atklājumiem – ka šī Rietumeiropas vēsture ir arī mūsējā, tā veidojusi mūs, un šobrīd to nenoliedz neviens intelektuāls un domājošs cilvēks. Nav tāda “viņi un mēs” – ir tikai “mēs”. Tas, protams, dod pilnīgi citu pieslēgumu.
Grāmatā runāju arī par to, kā bija ne tikai Rīgā, bet arī Hamburgā un visā reģionā. Viens no lielajiem, sajūsminošajiem momentiem bija konstatēt, ka tas kolēģis pirms 500 vai 600 gadiem bija reāls cilvēks. Ar savu emocionālo pasauli, spontanitāti, radošumu – gandrīz ieraudzīju viņu trīsdimensionāli, netveramā saitē.
Kādreiz uz viduslaikiem raudzījāmies tā distancēti, kā zem muzeja vitrīnas, bet tolaik tas bija dzīvs process, kontrastu laiks. To dzīvo emocionalitāti parāda katra korāļa atskaņošanas reize, kas bijusi unikāla, – tāpat kā šodien. Tas, ka varēju to pierādīt caur avotu no zinātniski analītiskā viedokļa, bija viena brīnišķīga lieta, kas noņem sterilitāti, domājot par tumšajiem, drūmajiem viduslaikiem.
– Tā bija baznīcas mūzika un tradīcijas, bet vai, pētot senos materiālus, uztaustījāt arī lokālo, vietējo – varbūt latvisko?
– Tas ir labs jautājums. Tādā filozofiskā plāksnē mēs teiktu – jā, noteikti mijiedarbība ir bijusi. Reizē esmu atradis vairākus Rīgas lokālās mūzikas elementus, par kuriem domāju, ka tiem varētu būt klātesošs konteksts ar lokālo mentalitāti.
– Vai arī gaidāmajos koncertos kopā ar jūsu vadīto “Shola Cantorum Riga” Dzintaru koncertzālē un Liepājā būs atsauces uz Rīgas misāli?
– Koncertos skanēs Ziemassvētku dziedājumi, un no tiem viens patiešām ir no Rīgas misāles – mēs lepojamies, ka tagad nošu veidolā tas arī grāmatā visiem pieejams. Vēlamies ar skaņām un mūziku izstāstīt Ziemassvētku stāstu.
Pirmais koncerts būs sadarbībā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju Dzintaru koncertzālē, savukārt “Lielajā dzintarā” Liepājā sadarbosimies ar mūsu draugiem, diviem brīnišķīgiem sitam-instrumentālistiem Rihardu Zaļupi un Ivaru Kalniņu, ar kuriem kopā mēģināsim mest tiltu no viduslaikiem un mūsdienām.
Manuprāt, ir svarīgi neiekapsulēties senajā mantojumā, bet meklēt tiltu un ceļu uz mūsdienu, arī jauno, klausītāju, un tā dēļ reizēm ir vērts padarīt šo slieksni nedaudz vieglāk pārkāpjamu. Ja tev izdodas tās durvis pavērt, mēdz būt, ka klausītājs ierauga, ka aiz tām ir vesela pasaule.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
GUNTARS PRĀNIS, senās mūzikas pētnieks un interprets, JVLMA rektors
Studējis seno mūziku Austrijā, Vācijā un Šveicē, īpaši pievēršoties viduslaiku mūzikai.
Starptautiskās Gregoriskā korāļa pētniecības asociācijas (AISCGre) biedrs, senās mūzikas ansambļa “Schola Cantorum Riga” dibinātājs un vadītājs, ieskaņoti astoņi albumi; tikko iznākusi monogrāfija “Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā. Gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā” (“Neputns”).
