Pēc kriminālprocesa izbeigšanas atsākas diskusijas par Cukura pārapbedīšanu Brāļu kapos Rīgā 2
Ģenerālprokuratūra aizvadītā gada 23. oktobrī izbeigusi kriminālprocesu pret Otrā pasaules kara notikumu dēļ bieži vien negatīvi vērtēto pirmskara Latvijas lidotāju Herbertu Cukuru. Lieta tika sākta 2006. gadā saskaņā ar Krimināllikuma 71. pantu par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. Lēmums izbeigt lietu rosinājis Cukura piederīgos atsākt cīņu par tiesībām viņu pārapbedīt Brāļu kapos Rīgā.
“H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kā arī kriminālprocesā netika noskaidrota neviena konkrēta un dzīvi esoša persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no šādām ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu,” teikts Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Monvida Zelča sagatavotajā slēdzienā.
“Nav runa par to, vai viņam var ko pārmest vai nevar pārmest, bet par to, vai viņam var ko pierādīt.
Esam izvērtējuši šo lietu, cik nu labi to pēc gandrīz 80 gadiem iespējams izdarīt. Līdz ar to, vismaz manā skatījumā, dalība genocīdā viņam nav pierādāma.
Nav konstatējams ne noziedzīga nodarījuma sastāvs, ne tā objektīvā, ne subjektīvā puse,” sarunā norādīja Zelčs, kurš Cukura lietu saņēmis no kolēģiem, kas jau agrāk pie tās strādājuši.
Savādās liecības
Izskatot lietu, vairākām valstīm nosūtīti starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumi. Pirmkārt jau Krievijai. No agrākās izmeklēšanas zināms, ka 1960. gadā Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) iesāka pret Cukuru lietu, taču 1982. gadā to nosūtīja glabāšanā PSRS VDK 10. pārvaldes uzskaites arhīvā.
“Viņi mums atsūtīja vairākus materiālus, izrakstus, liecības, kā var saprast, no Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva. Tie dokumenti ir bez jebkāda paskaidrojuma, no kuras lietas tie nāk, bez jebkādiem aprakstiem, bez skaidrojuma, kādā sakarā tie sagatavoti. Nopratināšanas protokoli bez parakstiem, kopiju veidā – maigi izsakoties, tādi savādi,” stāsta prokurors.
Krievijas piesūtītie VDK dokumenti praktiski saturējuši tikai vispārējus deklaratīvus apgalvojumus, un nav pat skaidrs, vai pats liecinieks ir tas, kas to stāstījis, nerunājot nemaz par apstākļiem un iemesliem, kādēļ šīs liecības tapušas. Pēc Latvijas Kriminālprocesa likuma šādi pavirši materiāli nav vērtējami kā pierādījumi.
Kopš 2012. gada vairākkārt tiesiskā palīdzība lūgta Izraēlai, taču no tās iestādēm nav bijis vispār nekādas atbildes. Samērā daudz dokumentu atsūtīja Brazīlija, kur Cukurs kopā ar ģimeni dzīvoja kopš 1946. gada. Sešdesmitajos gados Brazīlijas ebreju organizācijas mēģināja panākt Cukura kā kara noziedznieka izraidīšanu no valsts. Vietējā policija toreiz veica izmeklēšanu, un Cukurs pats labprātīgi vairākkārt gāja sniegt liecības.
“Šīs izmeklēšanas un atsūtīto dokumentu kvintesence ir, ka nav saskatāms nekas tāds, ko Cukuram varētu inkriminēt,” norāda Zelčs.
Materiālus par Cukuru atsūtījusi arī Vācija. Kopumā atsūtītajā ir daudz liecību par un pret Cukuru, taču nekā tāda, lai kādu no viņam inkriminētajām epizodēm varētu uzskatīt par pierādītu.
Kā zināms, Cukurs 1941. gada vasaras beigās brīvprātīgi iestājās bēdīgi slavenajā latviešu SD palīgpolicijas vienībā, ko vadīja Viktors Arājs. Tajā viņš darbojies kā atbildīgais par autotehniku un ieroču noliktavu, taču bijis vēl Arāja adjutants un sakaru virsnieks ar vācu armiju un policijas vienībām.
“Arāja komanda” 1941. gada nogalē piedalījās Rīgas geto ebreju iznīcināšanā Rumbulā un līdzīgās akcijās citviet Latvijā. Kad 2011. gadā Herberta Cukura Brazīlijā dzīvojošie piederīgie, balstoties uz faktu, ka Cukurs 1919. – 1920. gadā piedalījies Latvijas Neatkarības karā, pirmo reizi iniciēja viņa pelnu pārvešanu uz dzimteni, uz Brāļu kapiem, Valsts prezidenta administrācijas Latvijas Vēsturnieku komisija rekomendācijas formā pauda, ka no morāles viedokļa Cukura pārapbedīšana tur nebūtu ieteicama.
Jautāts, vai Cukura dalība Arāja komandā pati par sevi būtu uzskatāma par noziegumu, prokurors Zelčs tomēr atbild noliedzoši: “Nē, to nevar automātiski traktēt kā noziegumu. Jābūt konkrētām, pierādītām darbībām.”
Tikai Brāļu kapos
Cukura dzimta, kuras pārstāve ir Herberta Cukura Brazīlijā dzīvojošā meita Antinea Doloresa Cukurs-Risoto, Ģenerālprokuratūras lēmumu izbeigt kriminālprocesu uztver kā situācijas juridisko novērtējumu, kas novāc morālas dabas šķēršļus tēva pārvešanai uz Brāļu kapiem.
Brāļu kapi pieder Rīgas pilsētai, bet to apsaimniekošanu īsteno Rīgas Pieminekļu aģentūra.
Aģentūras direktors Guntis Gailītis, vaicāts par viedokli, paskaidroja, ka pagaidām pie viņa vēl neviens ar lūgumu apbedīt Herbertu Cukuru Brāļu kapos nav vērsies.
Arī ar Ģenerālprokuratūras lēmumu viņš nav iepazīstināts: “Šeit nevar būt jautājums, ka tagad, Gailīti, ņem un apbedī. Jābūt kādam cilvēkam, kas to organizē, kas izlaiž papīrus caur Brāļu kapu komiteju, caur karavīru organizācijām. Pagaidām pie manis neviens nav nācis. Aģentūras uzdevums nav pārapbedīšana un apliecinošo dokumentu sagatavošana.
Aģentūra sāk darboties tikai tad, kad visi papīri ir kārtībā. Tad organizējam ceremoniju.” Gailīša kungs spriež, ka šajā situācijā, neskatoties uz Otrā pasaules kara fonu, galvenais ir jautājums, vai viņš šiem kapiem piederīgs kā karavīrs, kā Neatkarības kara dalībnieks un kādi ir viņa nopelni tajā: “Tādas lietas mēs skatām ļoti skrupulozi. Par tādiem kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Lavenieks, kā Rūdolfs Bangerskis vai Vilis Janums ir skaidrs. Cukura lietu mēs neesam pētījuši.”
Herberta Cukura meita Antinea Doloresa Cukurs-Risoto 2011. gadā bija pārliecināta, ka viņas tēva vieta ir vienīgi Brāļu kapos. Ja pārapbedīšana tur nebūs iespējama, “viņš turpinās atrasties tur, kur ir tagad – kapsētā, kur kopā ar viņu atrodas vairāki tūkstoši brazīliešu”. Cik zināms, meitas nostāja kopš tā laika nav mainījusies.
No Herberta Cukura biogrāfijas
* Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā
* 1919. gada 22. martā Liepājā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, ieskaitīts Cēsu rotā; 1920. gada 1. februārī paaugstināts par seržantu; tā paša gada 28. martā “par kaujas nopelniem” dota leitnanta pakāpe. Karojis pret lieliniekiem Latgales frontē.
* 1921. gada septembrī komandēts uz Kara aviācijas skolu; kļuva par Latvijas kara aviācijas lidotāju.
* 1927. gadā atvaļināts no armijas aviācijas, taču 1934. gadā tajā atgriezās kā aviācijas mehāniķis kapteiņa pakāpē.
* 1933./1934. gadā kļūst slavens ar pārdrošo lidojumu paša konstruētā lidaparātā uz Gambiju.
* 1936./1937. gadā lidmašīnā “C-6 Trīs zvaigznes” apceļo Dienvidāziju, sasniedz Tokiju.
* 1941. gada vasaras beigās iestājās latviešu SD palīgpolicijas vienībā, ko vadīja Viktors Arājs.
* 1946. gadā kopā ar ģimeni no Vācijas izceļo uz Brazīliju.
* 1965. gada 23. februārī Izraēlas slependienesta “Mossad” kaujinieki Urugvajas galvaspilsētā Montevideo H. Cukuru nogalināja, uzskatot viņu par 1941. gada nogales ebreju masu slepkavībā Rumbulā un citur līdzdalībnieku.
