Māris Antonevičs: Latvijas krievu noskaņojuma analīzei var izmantot vēlēšanu rezultātus 4
Kamēr valdība vēl turpina gaidīt pasūtīto pētījumu par Latvijas krievu noskaņojumu, lai pēc tam lemtu, vai tas vispār ir rādāms plašākai publikai (nevar taču zināt, kādu “Pandoras lādi” gadīsies atvērt), patiesībā diezgan daudz secinājumus var izdarīt, arī vērtējot nupat notikušo Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus. Lai gan vēlēšanas ir aizklātas un balsojums šķietami anonīms (vēlētājam nevienam nav jāatskaitās, par ko viņš balsojis, un dažādiem uzmācīgiem aptauju veicējiem viņš var arī samelot), aiz sausajiem skaitļiem stāv zināma loģika. Ja vēlētājs izvēlas kādas partijas sarakstu un ieliek plusiņu kādam politiķim, tad saprotams, ka viņš atbalsta šā politiķa izvirzītās idejas un politisko kursu.
Partijas, par kurām pārsvarā balso krievvalodīgie pilsoņi, bija zināmas jau iepriekš, tāpēc ir viegli noskaidrot, kāds bijis to atbalstītāju skaits. “Saskaņa” – 57 863 (13,04% no vēlēšanu dalībniekiem), “Latvijas Krievu savienība” – 28 303 (6,38%), “Alternative – 16 566 (3,73%), Latvijas Sociālistiskā partija – 6817 (1,54%). Ar “Saskaņas” balsotāju motivāciju vēl var spekulēt, kā to pati partija bieži arī dara, stāstot par savu sociāldemokrātisko orientāciju un internacionālo dabu, bet atlikušās trīs faktiski raksturo to līderi un te intepretācijām daudz vietas nepaliek.
LKS līdere Tatjana Ždanoka iemieso Interfrontes revanšismu, kas tomēr laika gaitā ir ieguvis jaunu formu un piemērojies modernā Krievijas impērisma tendencēm. Līdz šim Ždanokas galvenais darbības virziens bija sūdzības par Latvijas varu un tās slikto attieksmi pret mazākumtautībām, bet šobrīd būtiskāku lomu ir ieņēmis atbalsts Krievijas agresīvajai ārpolitikai, kas izpaužas gan regulāri organizētos mītiņos, gan Ždanokas aktīvā līdzdalībā Krimas aneksijā, gan citās aktivitātēs. Būtu grūti iedomāties, ka par Ždanoku balso kāds vēlētājs, kas neatbalsta Putinu un Krievijas darbības Ukrainā.
Līdzīgi varētu raksturot arī “alternatīvo” Alekseju Mirski, kuram gan atšķirībā no Ždanokas bagāžā nav cīņas pret Latvijas neatkarību, toties viņš daudz prasmīgāk apguvis Kremļa propagandas metodes. Ždanoka vēl mēģina savas idejas ietērpt kaut cik civilizētās formās, Mirskis to dara bez ceremonijām. Par Rubiku vairāk var runāt kā par aizejošo laiku tēlu, ko var izmantot vien apvienībā ar kaut ko citu, bet ne atsevišķi.
Ap 50 tūkstošu Latvijas pilsoņu atbalsts impēriskām idejām – tas ir daudz. Bet pagaidīsim, kā ainu raksturos valdība.
