PSRS notrieca vairākas civilās lidmašīnas, pēc tam slēpa un sagrozīja faktus 11
Šā gada 17. jūlijā pretgaisa raķete virs Ukrainas notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu “Boeing 777”, un bojā gāja 298 cilvēki. Ja vainīgie ir – kā šobrīd izskatās – Krievijas atbalstītie teroristi, kuru rīcībā bija no Krievijas saņemta pretraķešu sistēma un kuri domāja, ka notriekuši militāro lidmašīnu, var secināt, ka nekas nav jauns zem šīs saules.
Savulaik Padomju Savienība notrieca vairākas civilās lidmašīnas, tādējādi gāja bojā ievērojams skaits nevainīgu cilvēku. Šos notikumus saista tas, ka krievi slēpa un sagrozīja faktus, izvairījās no atbildības un apgrūtināja pētījumus.
Notrieca nomaldījušos lidmašīnu
Vistraģiskākais atgadījums notika aukstā kara vissaltākajā laikā. 1983. gada 1. septembrī iznīcinātāja “Suhoi” raķetes PSRS gaisa telpā Tālajos Austrumos notrieca Dienvidkorejas lidkompānijas “KAL” pasažieru lidmašīnu “Boeing 747” (reiss KE007). Lidmašīna nokrita Ohotskas jūrā netālu no Sahalīnas, un bojā aizgāja visi 269 cilvēki, tostarp 63 ASV pilsoņi.
Vai krievi darīja visu iespējamo, lai sazinātos ar lidmašīnu un to brīdinātu? Amerikāņi uzskata, ka ne. ASV reaģēja asi. Prezidents Reigans paziņoja, ka notikušais ir barbariska noziedzība pret cilvēci, bet krievi savukārt viņu salīdzināja ar Hitleru. ASV centās izdarīt spiedienu, lai citas valstis boikotētu PSRS gaisa telpu un kompāniju “Aeroflot”.
Padomju puse paziņoja, ka notriekusi spiegu lidmašīnu. Vēlāk tika publicēti ieraksti, no kuriem varēja secināt, ka krievi pirms raķešu palaišanas centās gaisa telpas pārkāpēju brīdināt, bet pasažieru lidmašīnas miegainais pilots neko nepamanīja. Iespējams, ka krievi pasažieru lidaparātu noturēja par amerikāņu “RC-135” izlūkošanas lidmašīnu, kādas teritorijā lidoja visu laiku un kuru maršrutā iemaldījās korejiešu lidmašīna. “RC-135” novēroja Padomju Savienības raķešu izmēģinājumus.
Notikums parādīja dīvainā gaismā PSRS gaisa aizsardzības sistēmu. Proti, KE007 impērijas gaisa telpā lidoja divas stundas – sākumā virs spēcīgi militarizētās Kamčatkas pussalas un tad virs Ohotskas jūras. Sākumā to nepamanīja, pēc tam iznīcinātājiem degvielas trūkuma dēļ bija grūtības pietuvoties objektam (baidoties no pilotu bēgšanas, degvielas tvertnes turēja pustukšas). Raķetes sasniedza mērķi burtiski pēdējās sekundēs, pirms lidmašīna būtu ielidojusi starptautiskajā gaisa telpā.
Maskava piekrita tam, ka atgadījumu sāktu izmeklēt starptautiskā civilā gaisa satiksmes organizācija ICAO. Tomēr PSRS atteicās no sadarbības ar ekspertu grupu, un ICAO nav pietiekamu pilnvaru. Melnās kastes Krievija atdeva tikai pēc astoņiem gadiem. Tās atklāja, ka lidmašīna nomaldījusies no maršruta navigācijas kļūmes dēļ. (Arī 2014. gadā Austrumukrainas gadījumā Maskava ir pieprasījusi, lai par izmeklēšanu atbildētu vienīgi ICAO, ne Ukraina, kurai to pienāktos darīt. Turklāt pierādījumus iznīcināja un izmeklētāju piekļuvi traģēdijas vietai ierobežoja.)
Saule atradās nepareizā pusē…
Līdzīgs gadījums kā Ohotskas jūrā 1983. gadā notika piecus gadus agrāk, 1978. gada 21. aprīlī, Padomju Savienības otrā malā – un arī tad tika notriekta Dienvidkorejas pasažieru lidmašīna.
“Boeing 707”, kurā bija 110 pasažieri un komandas locekļi, lidoja no Parīzes uz Seulu pa polāro maršrutu. Reisa numurs bija KE902. Maršruts pilotiem bija pazīstams, tomēr lidaparāts novirzījās no tā par vairāk nekā 100 grādiem. Pēc Grenlandes lidmašīna pagriezās uz dienvidaustrumiem un, gandrīz aizskarot Somijas austrumu robežu, ielidoja tieši PSRS gaisa telpā. Šo navigācijas kļūdu uzskata par vissmagāko mūsdienu gaisa satiksmes vēsturē.
Krievi esot centušies nosūtīt nepazīstamajai lidmašīnai pieprasījumu un sazinājušies pat ar Maskavu. “Visa valsts bija kaujas gatavībā.” Arī daži no pasažieriem izbrīnījušies: saule atradās nepareizā pusē!
Padomju piloti atceras, ka, jau paceļoties gaisā, viņi saņēmuši pavēli iznīcināt mērķi. Pavēli deva ģenerālis Vladimirs Dmitrijevs, kurš 2008. gadā intervijā joprojām uzskatīja, ka KE902 bija Rietumu provokācija un lidmašīnu vajadzēja notriekt. Lidojumu pārtrauca divi virsskaņas “Suhoi” iznīcinātāji. Kapteinis Aleksandrs Bosovs, kurš gatavojās palaist nāvējošo raķeti, pamanīja uzrakstu “KAL” un atteicās notriekt lidmašīnu. Laikraksts “Pravda” pēc tam skaidroja, ka runa bijusi par “brīdinājuma šāvienu”. Lādiņš ietriecās pasažieru lidmašīnas kreisajā spārnā, sašāva korpusu un nogalināja divus pasažierus. Piecpadsmit citi tika ievainoti.
PSRS avoti skaidroja – Maskava uzskatījusi, ka lidmašīna pārvadājusi spiegošanas iekārtas un ka tā pēc Somijas robežas pārlidošanas aizbēgtu rietumu virzienā. Tāpēc dota pavēle “piespiest lidmašīnu nolaisties, to apšaudot, bet tā, lai tā pārāk neciestu un būtu iespējams to pamatīgi izpētīt”.
No plkst 18.35 līdz 18.41 Rovaniemi gaisa vadība Somijā piefiksēja “KAL” lidmašīnas trīs mēģinājumus sazināties ar padomju iznīcinātājiem avārijas viļņos. Ieraksti liecina, ka krievi neatbildēja. Pilots arī stāstījis, ka viņš rādījis krieviem gatavību sekot un nosēsties.
10 km augstumā lidmašīna vairs nebija vadāma. Spiediens pazuda, un salonā ieplūda dūmi. 900 m augstumā kapteinis atguva vadību un meklēja avārijas nosēšanās vietu. Beigās KE902 nolaidās uz ezera Austrumkarēlijā – pasažieri, tiesa, domāja, ka atrodas Aļaskā, bet tad ieraudzīja padomju karavīrus. Sašautais spārns atšķēlās. Līdz Somijai būtu bijis tikai dažas minūtes lidojuma. Lidmašīnas melnā kaste palika Krievijai.
Uzskata, ka abu Dienvidkorejas lidmašīnu gadījumos Rietumu izlūkošanas stacijas būtu varējušas pamanīt navigācijas kļūdu. Iespējams, ka lidmašīnas netika brīdinātas, lai neatklātos izlūkošanas noslēpumi. Savukārt amerikāņi pieļāva neizprotamu kļūdu 1988. gada jūnijā, kad kreiseris Persijas līcī notrieca irāņu pasažieru lidmašīnu. Bojā aizgāja 290 cilvēku. ASV atvainojās un kompensācijās samaksāja 132 miljonus dolāru.
Nevis gaisa kauja, bet pērkons?
Kāpēc krievi baidījās, ka Dienvidkorejas lidmašīna aizbēgs uz Somiju? Iespējams, tāpēc, ka 1954. gadā divi amerikāņu bumbvedēji “RB-47” bija īstenojuši izlūklidojumu Murmanskā un Kolas gaisa telpā pagriezušies un beigās aizbēguši pāri Somijai.
Vienam bumbvedējam padomju iznīcinātāji “MiG” sekoja līdz pat Somijas gaisa telpai, un apšaudīja amerikāņu lidmašīnu, kas atbildēja ar pretšāvieniem. Sašautais bumbvedējs tik tikko spēja aizlidot līdz Anglijai, no kurienes tas bija sācis lidojumu.
Visi – PSRS, ASV un Somija – noliedza, ka teritorijā būtu atradušās lidmašīnas. Tomēr daudzi cilvēki Ziemeļsomijā bija tās redzējuši un arī dzirdējuši gaisa kauju. Helsinkos amatpersonas uzskatīja, ka tur grandējis pērkons!
Jau 1952. gada jūnijā no Tukuma lidostas pacēlies “MiG” iznīcinātājs jūrā notrieca neapbruņotu zviedru “DC-3” lidmašīnu, kas veica izlūklidojumu starptautiskajā gaisa telpā. Tūlīt pēc tam krievi notrieca arī zviedru lidaparātu “Catalina”, kas meklēja pazudušo lidmašīnu.
Zviedri veica šos lidojumus, jo “MiG” 1950. gada aprīlī virs Baltijas jūras uz rietumiem no Liepājas bija notriekuši neapbruņotu amerikāņu izlūklidmašīnu. Tā nokrita starptautiskos ūdeņos, un desmit amerikāņi pazuda bez vēsts. Maskava izplatīja melīgu informāciju, ka tā bija “Flying Fortress” militārā lidmašīna un pretojusies.
Noklusētais 1940. gada uzbrukums
Reti kurš ārzemēs zina vai atceras, ka reiz Padomju Savienība notrieca arī somu pasažieru lidmašīnu. Tas notika 1940. gada 14. jūnijā, tātad miera laikā. (Tiesa, PSRS toreiz gatavoja Baltijas valstu blokādi un okupāciju.) Runa ir par kompānijas “Aero” lidmašīnu “Junkers Ju 52 Kaleva”, kas veica lidojumu no Tallinas uz Helsinkiem. To apšaudīja PSRS bumbvedēji “DB-3”, un bojā aizgāja visi deviņi cilvēki lidmašīnā. Daži pētnieki uzskata, ka runa ir par “nākamā aukstā kara pirmajiem šāviņiem”.
Starp upuriem bija amerikāņu diplomātiskais kurjers un divi franču kurjeri. Ir jautāts, vai notriekšanas iemesls būtu slepenais diplomātiskais pasts, ko šie kurjeri pārvadāja. Daļu no pasta krieviem izdevās pievākt sev, kad sūtījumi šūpojās jūras viļņos.
Notriekto lidmašīnu neatrada, notikums netika pamatīgi izmeklēts, un nevienas valsts mediji par to nestāstīja patiesību. Padomju piloti saņēma pateicību par “spiegu lidmašīnas” notriekšanu. Krietni vēlāk, 80. gados, padomju grāmatās atzīts, ka tāds notikums tiešām bijis, tomēr, lai noslēptu faktus, pievienota bagātīga dezinformācija. Arī notriekšanas datums samainīts – it kā tas būtu noticis vēlāk, kara laikā. To krievu puse uztur spēkā joprojām.
