“Man ir fantastiska ģimene, izvērtusies ļoti laba karjera.” Saruna ar futbolistu Elvi Stugli 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Elvis Stuglis ir Latvijas futbola universālākais un arī veiksmīgākais spēlētājs – par aizsargu pārkvalificētais uzbrucējs komandai svarīgos brīžos sniedz artavu arī pretinieku vārtu iekarošanā. Latvijas čempions sešus gadus no vietas ar trim dažādām komandām – divi ar Jūrmalas “Spartaku”, tad trīs ar “Rigu” un šogad – “RFS” sastāvā.
Vladislavs Kozlovs sociālajos tīklos ierakstīja, ka 2017. gadā tu biji pat gatavs iet prom no futbola, jo “Spartaks” nemaksāja algu. Kāda bija situācija?
E. Stuglis: Togad bija ļoti lielas finansiālās problēmas, reizēm uz treniņiem nebraucām, skanēja visādi joki – jābeidz spēlēt un jāiet strādāt, bet tajā komentārā salikti kopā izteikumi arī no citām reizēm, treneris Mareks Zubs manu uzvārdu nevarēja izrunāt, sauca tādu poļu versiju – Strugogo un tamlīdzīgi.
Algu nemaksāja trīs četrus mēnešus, kādam nebija naudas degvielai, tāpēc ar vilcienu brauca uz Sloku. Bija tiešām grūta situācija.
Tu kaut ko līdzīgu droši vien biji piedzīvojis “Skonto” laikos?
Tur bija vēl trakāk, atceros, ka pirms sezonas februārī dabūju traumu un pirmo algu, turklāt nepilnu, saņēmu augustā. Tad es vēl ar vecākiem dzīvoju, 17, 18 gadi, tāpēc tik ļoti to nejutu, “Spartaka” laikos pašam bija par visu jāmaksā.
Kurā brīdī tu kā futbolists finansiāli sajuties stabili?
“Spartakā” pirmajā gadā bija brīži, kad visu maksāja kārtīgi un laikus, tad jutos stabili, bet tas nebija uz ilgu. Pirmais klubs, kur jutos droši, – “Riga”, lai gan arī bija aizķeršanās uz mēnesi.
Nevar tā teikt, bet Latvijas futbolā tas ir normāli, pierod. Nevari rēķināties, ka konkrētā datumā būs alga, samaksāšu rēķinus. “RFS” ir visstabilākais klubs – šogad neatceros ne reizi, ka būtu kavēšanās.
Kā tu šobrīd skaidro to, ka 2017. gadā tomēr izcīnījāt Latvijas čempionu titulu, jo finansiālās problēmas tomēr ietekmē komandu?
Grūti pateikt, kas bija galvenais, bet cīņasspars, dusmas iekšā bija, gribējās spēlēt. Mēs bijām gados diezgan jauna komanda, visi izsalkuši. Neatceros, kad maksāja un kad ne, bet bija prēmijas par uzvarētām spēlēm, kas ļāva izdzīvot. Ļoti labs kolektīvs, draudzīgs, pozitīvs.
Sešus gadus pēc kārtas esmu uzvarējis un varu teikt, ka tas ir viens no galvenajiem faktoriem. “RFS” arī liela sastāva stabilitāte – ja kāds notraumējās, spēlēja cits un varbūt pat vēl labāk.
Vari izcelt vienu mīļāko titulu?
No vienas puses – pirmais, bet tagad, sesto paceļot, arī lielas emocijas, sezonas garumā cīnies, esi prom no ģimenes, nometnes. Ticu, ka arī 20. reizē emocijas var būt tikpat spilgtas kā pirmajā.
Kas šogad tev bija visgrūtākais?
Sezonas sākums – treniņos ieguldīts milzīgs darbs un pēc pirmās spēles bija pozitīvs kovida tests. Atgriešanās ievilkās, jo pirmais pozitīvais bija siekalu tests, tad taisīja PCR testu – negatīvs, nākamais – atkal pozitīvs.
Vairāk nekā 20 dienas neko nedarīju. Pati slimošana bija ļoti viegla, nekādu simptomu, arī atsākot treniņus, nebija grūtību, vienīgais, ka tu sāc no nulles un nogurums, jo muskuļi vāji.
Tikmēr pārējie ieskrējušies, ieņem manu pozīciju. Vitālijs Jagodinskis ar Žigu Lipuščeku ļoti labi sāka sezonu, bija grūti tikt apritē.
Seši tituli pēc kārtas ar trim dažādām komandām, skaidrs, ka tur jābūt arī veiksmei. Vai tu tici liktenim, kas tevi novirza pa pareizajām sliedēm?
Varbūt, iespējams. Vienmēr bijuši notikumi, iemesli, kas liek izvēlēties citu komandu. Varbūt arī tāpēc nokļūstu pareizajā vietā pareizajā laikā.
Kāpēc pēc trīs tituliem ar “Rigu” mainīji komandu?
“Riga” gribēja, piedāvāja līgumu, bet tur ir ļoti grūti kaut ko ieplānot no ģimenes viedokļa. Aizvadot ne tās labākās spēles, kas sezonā gadās, bieži bijis, ka brīvdienas nav, pēdējā brīdī vakarā uzraksta, ka nākamajā dienā treniņš.
Mums ar sievu Lindu tieši bija piedzimis mazais, Pauls, paredzēts ārsta apmeklējums, kovida laikā viss jāieplāno jau iepriekš. Sievai ar visu bija jātiek galā vienai, nekad ar mani nevarēja rēķināties. Nolēmām, ka kaut kas jāpamaina, izvēle krita uz “RFS”.
Tu sevi uzskati par veiksminieku?
Ļoti paveicies, ka satiku Lindu, kā viņa joko – divnieks vai trijnieks saticis desmitnieku. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņa neatnāca uz randiņu, bet pēc vairākiem gadiem ceļi mūs atkal saveda kopā un šoreiz – atnāca.
Man ir fantastiska ģimene, izvērtusies ļoti laba karjera. Veiksme jānopelna ar smagu darbu. Loterijā neko neesmu vinnējis, agrāk spēlēju “Superbingo”, momentloterijas, bet lielākais laimests bijis pāris eiro.
Ziemā tu ar pievienošanos “RFS” pauzēji, jo cerēji, ka būs varianti ārzemēs?
Jā, bija pāris varianti, bet sākās lielākais kovida vilnis, dažādās valstīs ierobežojumi, lokdauni, sarežģīta situācija, un ar sievu izlēmām, ka visiem vieglāk būtu palikt mājās.
Nevarēja zināt, kur čempionāts sāksies, negribējās aizbraukt, parakstīt līgumu un sēdēt mājās bez treniņu iespējām. Līgums ar “RFS” ir uz vēl vienu gadu.
Es gan esmu no tiem, kas gribētu uzspēlēt augstākā līmenī, visu karjeru esmu pavadījis Latvijā, vienmēr gribējies paskatīties, kā izskatītos spēcīgākā čempionātā. Ja nāktu kāds piedāvājums, tad runātu ar kluba vadību, ģimeni, vai ir vērts mēģināt, bet, kamēr tāda nav, par to nedomāju.
Tevi par uzbrucēju pārkvalificēja treneris Oļegs Kubarevs?
Jā, “Spartaka” pirmajā gadā, bija diezgan spēcīgi uzbrucēji, un es daudz sēdēju uz soliņa. Sezonas vidū radās problēmas aizsardzībā, baltkrievu spēlētājs guva nopietnu traumu, palika divi centra aizsargi, sāka mani treniņos likt, es ilgu laiku pretojos, negribēju, domāju – ko es aizsardzībā, jāsit goli.
Bet ar laiku sapratu, ka nav nemaz tik slikti, jāpamēģina, jo spēlēt gribējās. Uzspieda, bet tālāk viegli nāca, sapratu, ka varbūt tas ir mans, jo uzbrukumā neveicās tik labi, kā vajadzētu uzbrucējam – vārtu gūšanas ziņā.
Jāpasakās Kubarevam, ka viņš nevis atmeta tev ar roku, bet tomēr pastāvēja uz savu.
Īsti nebija izvēles, finansiālās problēmas, varbūt citi atteicās. Kādam bija jāspēlē, dažās spēlēs malējos aizsargus lika centrā. Situācija spieda nedaudz paauklēties ar mani, nebija arī tā, ka es ļoti spurojos – pāris nedēļas teicu, ka negribu, bet treniņos sapratu, ka paveras iespējas tikt laukumā.
Sezonas beigās četras piecas spēles nospēlēju kā aizsargs un nākamo jau sāku aizsardzībā, nospēlēju ļoti daudz, tikai beigās salauzu potīti.
Ir vēl kāds treneris bijis, ar kuru diskutē un nepiekrīti?
Nē, parasti ļoti viegli uztveru treneru lēmumus. Jau pusotru, divus gadus biju spēlējis aizsardzībā, “Rigas” treneris Mihails Koņevs vienā spēlē ielika uzbrukumā, un neko neteicu.
Ja komandai vajag, stāvēšu kaut vārtos. Treneris apdomājis lēmumu simts reizes. Šogad, kad spēles beigās priekšā vajadzēja garākus spēlētājus, treneri uzticējās, laida laukumā. Redz, ka spēju ne tikai aizsardzībā spēlēt, bet arī gūt vārtus.
Atliek tev novēlēt veiksmīgo sēriju.
Paldies, centīsimies, es gan vēl ceru uz piedāvājumu no “TOP 5” līgām, “Arsenal” varbūt beidzot grib izcīnīt titulu vai “Barcelona” – atgūt. Varbūt tieši tas pietrūka komandai (smejas).
Tu jau labāk zini, cik māņticīgi mēdz būt treneri, un, ja kāds pamana, ka te viens spēlētājs visu laiku uzvar – jāņem pie sevis…
Treneriem ir ļoti dīvainas māņticības. Ir bijis Liepājā – lai nokļūtu līdz stadionam pa šaurajām ielām, jābūt šoferim ar pieredzi.
Reiz radās problēmas, bet treneris aizliedza braukt atpakaļgaitā, sakot, ka pirms spēles nedrīkst, un autobuss, lai izbrauktu līkumu, berzējās gar kokiem.
Tu esi vainīgs pie tā, ka futbolu spēlē arī brālis Ingars?
Mēs sākām kopā, vienā dienā. Bērnībā ļoti daudz mājās spēlējām futbolu, bija izdevīgs dzīvokļa plānojums – garš gaitenis un katrā galā durvis, visu laiku dauzījām bumbu, izsitām stiklus, spoguļus un vēl visu ko.
Vecāki saprata, ka jāsūta izskrieties treniņos. Man tobrīd bija septiņi vai astoņi gadi, brālim attiecīgi par trim mazāk. Viņš bieži spēlējis ar vecākiem puišiem, un domāju, ka tas palīdzējis karjerā.
6. klasē sākām braukāt no Aizkraukles uz treniņiem Rīgā, “Skonto” akadēmijā, bet no 7. klases dzīvojām un mācījāmies Rīgā.
Vizītkarte. Elvis Stuglis
* Dzimis: 1993. gada 4. jūlijā
* Centra aizsargs, līdz 23 gadu vecumam spēlēja uzbrukumā
* Pārstāvējis vienības “Olimps”, “Skonto”, “Metta”, “Spartaks”, “Riga”, “RFS”
* Seškārtējs Latvijas čempions (2016–2021)
* Latvijas izlasē – piecas spēles, debija 2020. gadā pret Melnkalni
