Pavasaris vairs nav aiz kalniem un tad drīz modīsies arī egļu astoņzobu mizgrauži, kas apdraud Latvijas mežus 5
Agnis Šmits, Dr. biol., LVMI Silava vadošais pētnieks, žurnāls “Baltijas Koks”
Pēdējo gadu klimatiskie apstākļi Eiropā radījuši labvēlīgus nosacījumus egļu astoņzobu mizgrauža savairošanās uzliesmojumam daudzās Eiropas valstīs. Sausā 2018. gada vasara tiek vainota pie šī bīstamā meža kaitēkļa savairošanās Zviedrijas dienvidu daļā. 2017. gada oktobra vētra tiek vainota pie egļu astoņzobu mizgrauža savairošanās milzīgos apmēros Vācijā. Šāda savairošanās pēdējo gadu laikā novērota arī Austrijā, Čehijā, Slovākijā, Polijā un citās Eiropas valstīs.
Kas tad ir šis egļu astoņzobu mizgrauzis? Egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) ir postošākais kaitēklis parastajai eglei (Picea abies) visā tās dabiskās izplatības areālā Eiropā un Āzijas ziemeļu daļā.
Līdz nesenam laikam tika uzskatīts, ka Lielbritānija ir vienīgā valsts parastās egles dabiskās izplatības areālā, kurā egļu astoņzobu mizgrauzis nav sastopams. Tomēr 2018. gadā tika novērota pirmā šī mizgrauža savairošanās Kentas grāfistē. Vēl citviet Lielbritānijā šī mizgrauža bojātas egles pamanītas 2019. gadā.
Šis kaitēklis var savairoties karstās, sausās vasarās vai arī pēc vētrām, kad šis mizgrauzis savairojas vēja gāztajās un lauztajās eglēs. Nereti kaitēkļa nodarītie postījumi būtiski pārsniedz vētras radītos postījumus.
Egļu astoņzobu mizgrauzis savai attīstībai izvēlas pieaugušas egles, parasti vecākas par 50 gadiem, nereti mērķējot uz visdiženākajām eglēm audzē. Ja starp vairākām eglēm atradīsies kāda priede, arī to var netīšām apēst.
Šim kukainim ir ļoti komplicēta saziņas sistēma, kas palīdz koordinēt uzbrukumu. Saziņā tiek izmantoti gan feromoni – fizioloģiski aktīvas, sugai specifiskas vielas –, gan skaņa. Piemēram, ar skaņas palīdzību tiek ievērota distance, lai katrai jaunajai saimei pietiktu vietas attīstībai. Ar skaņu tiek arī ziņots, ka koks jau ir pārapdzīvots un atlikušajām vabolēm jāmeklē cita mājvieta.
Vienas vidēji lielas egles pretestības pārvarēšanai atkarībā no laikapstākļiem nepieciešami 3000–5000 vaboļu. Interesants ir fakts, ka kokam uzbrūk tikai tēviņi. Tāpēc, ja arī egles sveķos noslīkst vairāki tūkstoši vaboļu, pirms koka pretestība tiek pārvarēta, mizgraužu populācija no tā necieš, jo katrs izdzīvojušais tēviņš piesaista divas trīs mātītes. Tēviņi taču olas nedēj!
Egļu astoņzobu mizgrauzis kakla krokās nēsā līdzi vairāku sugu sēņu sporas. Šī sēne palīdz pārvarēt egļu pretestību, bloķējot ūdens plūsmu vadaudos.
Latvijā šī kaitēkļa pēdējā savairošanās novērota pēc 2005. gada janvāra vētras. Savu maksimumu šī savairošanās sasniedza 2007. gadā, kad lielākajā daļā Latvijas teritorijas tika izsludināta ārkārtas situācija.
2007. gadā Latvijas Valsts mežzinātnes institūts (LVMI) Silava sadarbībā ar AS Latvijas valsts meži izstrādāja vērtīgo egļu audžu aizsardzības plānu, kura ietvaros tika sniegts atbalsts arī privātajiem meža īpašniekiem, lai ierobežotu šī kaitēkļa izplatību visā Latvijas teritorijā.
Divu gadu laikā mizgrauža populāciju izdevās ļoti būtiski samazināt.
Kopš pēdējās mizgrauža savairošanās gandrīz 10 gadu Latvijā mizgraužu populācija bija zemā blīvumā. Nebūs nevienas sezonas, kad nekaltīs atsevišķas egles vai neveidosies kāda svaiga mizgraužu ligzda. Taču būtiski kaitējumi mežā netika novēroti ilgstoši.
Tomēr 2019. gada Meža kaitēkļu un slimību monitoringa, kas ir daļa no Meža nacionālā monitoringa, rezultāti norādīja uz strauju mizgraužu populācijas pieaugumu.
Mizgraužu populācija sasniedza augsta kaitējuma riska slieksni Vidzemes centrālajā un ziemeļu daļā.
Kopējais populācijas pieaugums, salīdzinot ar 2018. gadu, pārsniedza divas reizes. Novērtējot svaigi kaltušo egļu daudzumu pieaugušās egļu audzēs, var izdalīt divus reģionus.
Lubānas apkārtnē mizgraužu postījumi ir visbūtiskākie. Šajā reģionā mizgraužu savairošanos veicināja 2017. gada rudens plūdi, kad Aiviekstes–Pededzes baseinā pārplūda plašas teritorijas, un nākamajā vasarā novājinātajās vai kalstošajās eglēs mizgrauzis strauji savairojās.
Otrs mizgraužu savairošanās reģions ir Gaujas Nacionālais parks – Cēsu apkārtne. Šeit mizgraužu savairošanos veicināja 2017. gada sausā vasara un samērā liels vēja gāzto koku apjoms.
Aktīva mizgraužu lidošana parasti sākas maija pirmajā dekādē. Mizgraužu lidošana lielākā vai mazākā mērā norit bez pārtraukuma līdz pat septembrim.
Sezonas laikā vienmēr būs mizgrauži, kas apdraudēs mežaudzes, ja cilvēku nepareizas saimniekošanas rezultātā tiks dota iespēja mizgrauzim izpausties.
Lai gan egļu astoņzobu mizgrauzim vēsturiski Latvijā raksturīga tikai viena paaudze gadā, pēdējos gadu desmitos, vasarām kļūstot siltākām un rudeņiem garākiem, arvien biežāk novēroja sekmīga divu paaudžu attīstība.
Pirmās paaudzes attīstība ir ļoti izstiepta laikā un var ilgt līdz pat septembrim, jo vecās pārziemojušās vaboles pēc olu dēšanas maijā invadētajās eglēs var lidot atkārtoti, vēlreiz uzbrukt eglēm un dēt olas. Šo atkārtotu mizgraužu lidošanu sauc par māsu paaudzi.
Pirmās jaunās vaboles parādās jūnija sākumā. Daļa šo vaboļu dodas ziemot, bet daļa veido otro paaudzi.
Kopumā pirmās un otrās paaudzes attīstība būtiski pārklājas, un nav iespējams pateikt, kur beidzas pirmās paaudzes attīstība un kur sākas otrās paaudzes attīstība. Tomēr droši var teikt, ka Latvijā šim mizgrauzim ir raksturīgas divas paaudzes gadā, kur otrās paaudzes lielums un sekmes variē no gada uz gadu. Informācija, kas vairākkārt atspoguļota Latvijas masu medijos, par trim mizgraužu paaudzēm Latvijā nav patiesa.
Straujais mizgraužu populācijas pieaugums 2019. gada vasarā liek rūpīgi gatavoties 2020. gada sezonai. Katram meža īpašniekam, kura īpašumā vai valdījumā ir pieaugušas egļu audzes, pirmais solis ir novērtēt, vai iepriekšējā vasarā egļu audzē nav parādījušās kaltušas egles, kas liecina par mizgrauža klātbūtni.
Maijā, kad sākas mizgraužu masveida lidošana, jāapseko egļu audzes – jāskatās, vai uz egļu stumbra acu augstumā nav pamanāmi mizgraužu ieskreju caurumiņi. Tie ir apmēram 1 mm diametrā, un no tiem birs brūni mizas milti. Tieši šos mizas miltus ir visvieglāk pamanīt, jo tie krājas zaru žāklēs un pie sakņu kakla.
Maldīgs ir priekšstats, ka par mizgraužu uzbrukumu liecina koka stumbra sveķošana. Parasti notecējuši sveķi liecina par lauztiem zariem vai citām mehāniskām brūcēm. Ja mizgrauzis ir sekmīgi kolonizējis egli, nekādi nosveķojumi nav redzami. Ja egle ir sekmīgi atvairījusi mizgraužu uzbrukumu, tad var būt redzamas atsevišķas nelielas sveķu lāsītes uz stumbra.
Ja mežā ir novēroti svaigi mizgraužu bojājumi, jāvēršas Valsts meža dienestā vai pie speciālistiem LVMI Silava, lai novērtētu situāciju.
Nekādā gadījumā šo vienu atrasto koku nedrīkst nozāģēt un izvest no meža mizgraužu lidošanas laikā, jo, nozāģējot koku, tiek izveidota pulcēšanās vieta mizgraužiem – ciršanas atliekas (skaidas, celms, skujas) izdala gaistošas vielas, kas pievilina mizgraužus no liela attāluma.
Nozāģējot vienu koku, pēc mēneša iegūstam trīs līdz piecus svaigi kaltušus kokus. Ja tas ir tikai viens vai divi koki audzes vidū, tos var nozāģēt ziemā.
Svaigi kaltušās egles fizikālās īpašības nezaudē. Šādas egles var zāģēt dēļos, ko izmantot saimniecībā. Tirgus vērtība gan būtiski samazinās, jo sēnes, ko mizgrauzis pārnēsā, izraisa baļķu zilēšanu aplievas daļā.
Ja mizgrauža bojātu egļu ir daudz, šāda audze jācērt sanitārajā cirtē, nozāģējot visas – gan dzīvās, gan nokaltušās – egles. Cērtot tikai svaigi kalušās egles, mizgrauzis strauji savairojas atstātajās eglēs, un audze vienalga rudenī jānocērt.
Tieši šādiem gadījumiem ir paredzēts punkts Ministru kabineta noteikumos Nr. 935: «Egļu mežaudzēs, kurās egļu astoņzobu mizgrauža svaigi invadēto egļu apjoms ir lielāks par 20% un egles ir vienmērīgi izkliedētas pa visu mežaudzi, mežaudzes kritiskā šķērslaukuma skaitlisko vērtību reizina ar koeficientu 1,5».
Tas nozīmē, ka dzīvotspējīgo koku daudzumam audzē nav jāsniedz kritiskais šķērslaukums, lai to likumīgi varētu nocirst sanitārajā kailcirtē.
Egļu audzi, kurā mizgrauzis savairojies, nevar izārstēt, bet šādu audzi var izmantot, lai samazinātu risku citām egļu audzēm. Ja bojātai egļu audzei tuvumā atrodas vērtīga nebojāta egļu audze, tad, nocērtot bojāto egļu audzi, tajā var izvietot feromonu slazdus.
Mizgraužu ķeršanai piemērotos slazdos ievieto pievilinātāju, kas ir mākslīgi sintezēts šī mizgrauža pulcēšanās feromons. Tieši šādus feromonu slazdus izmanto arī mizgraužu populācijas monitoringā.
2. attēlā redzams, ka vienā slazdā var iekrist pat vairāk par 40 000 vaboļu. Šādus feromonu slazdus liek grupās – trīs līdz piecus slazdus vienā grupā – cirsmās, kurās skujkoku ciršanas atliekas ir vairāk par 25% no kopējā ciršanas atlieku daudzuma un 500 metru attālumā ir kāda egļu audze, ko vēlas pasargāt.
Ja tuvumā egļu audžu nav, tad feromonu slazdu lietošana nav mērķtiecīga, jo, lai gan egļu astoņzobu mizgrauzis spēj nolidot vairākus desmitus kilometru, lidojot lielākus attālumus, mizgrauži izklīst, un apdraudējums augošiem kokiem samazinās.
Feromonu slazdus nedrīkst likt tuvāk par 30 m no pieaugušas augošas egles, jo mizgrauzi nav viegli piemānīt un slazda vietā tas iekritīs kokā.
Jāteic, ka feromonu slazdu efekts ir samērā neliels. Tikai sistemātiska, plānota šo slazdu lietošana dod sinerģisku efektu, kas sekmē mizgraužu savairošanās izbeigšanu. Ja feromonu slazdus lieto nepareizi, ļaunums, kas no tā rodas, ir nesalīdzināmi lielāks par labumu, ko varam iegūt, slazdus lietojot pareizi. Līdz ar to stingri jāievēro slazdu lietošanas noteikumi.
Patlaban Zemkopības ministrijas Meža departaments strādā pie egļu aizsardzības plāna. Tiek plānots, ka jebkurš meža īpašnieks, kura izstrādātā cirte būs piemērota feromonu slazdu lietošanai, varēs tikt pie šādiem slazdiem, un arī šo slazdu izvietošanu, tīrīšanu un novākšanu nodrošinās valsts.
Īpašniekam jāvēršas Valsts meža dienestā, un mežzinis izvērtēs cirsmas piemērotību mizgraužu samazināšanas mērķiem.
Cenšoties izvākt no meža atsevišķas svaigi invadētas egles, audzes veselību nevar uzlabot.
Pirmkārt, visbiežāk no meža tiek izvestas egles, kuras mizgrauži jau ir pametuši, jo mizgraužu svaigi invadētās egles ir grūti pamanīt. Pat ja kokam miza nav nokritusi, daudzi caurumiņi būs izskrejas, mizgraužiem koku pametot. Svaigi invadētām eglēm caurumiņu (ieskreju) būs daudz mazāk. Pat ja mizgrauži vēl nav izlidojuši, kamēr ciršana un izvešana tiek organizēta, mizgrauži paspēj izbēgt.
Otrkārt, nozāģējot vienu egli audzes vidū, mēs radām mizgraužiem pulcēšanās vietu. Mizgrauži lidos uz skuju, skaidu un sveķu smaržu, un viena bojāta koka vietā mēs iegūsim trīs, četrus vai varbūt desmit jaunus mizgraužu invadētus kokus. Veicot sanitāro izlases cirti vasarā, tas ir veids, kā nocirst audzi divos paņēmienos – izlases cirte vasarā un kailcirte rudenī.
Līdzīgi ir ar vējgāzēm.Gāztie skuju koki jāizvāc no egļu audzēm līdz 1. aprīlim – mēnesi pirms mizgraužu lidošanas, lai ciršanas atliekas vairs tik intensīvi nesmaržotu. Vasarā gāztos kokus izved no meža tikai tad, ja gāzto koku apjoms vienuviet ir lielāks par 10 kubikmetriem.
Veicot turpmāku audzes uzraudzību, jāpatur prātā, ka viens vēja gāzto egļu kubikmetrs var saražot pat 70 000 vaboļu, kas būtu pietiekami 20 augošu egļu nomaitāšanai.
Lai arī mizgraužu bojājumi būs atrodami visā valsts teritorijā, aizsardzības pasākumi jākoncentrē reģionos ar lielāko mizgraužu aktivitāti.
