Kas tik viss nav piedzīvots! 0
Inita Linde: “Lielākas talkas bija tad, kad paši un vīra vecāki audzēja kartupeļus. Parasti tās bija kartupeļu talkas, bet ir bijušas arī siena talkas, ābolu talkas, malkas talkas. Vairs saimniecības nav, bet arī tagad katru gadu rīkojam talkas. Tās ir ar lielu skaitu cilvēku, jo ļoti daudziem septembrī, ražas novākšanas laikā, ir jubilejas. Sabrauc radi, visi iet strādāt, ko nu kurš. Visi vienmēr izguldināti, vietu uz matračiem, gultās pietiek. Tās ir kā kopā būšana, jautra laika pavadīšana izsmejoties un izdauzoties.
Ko ieteiktu tiem, kuri pirmo reizi rīko talku? Nebaidīties, bet vienkārši rīkot, jo pazīstu cilvēkus, kas saka – ai, neviens nenāks, ai, gribēs samaksu –, bet cilvēki ir atsaucīgi un palīdz gan tāpat vien, gan par kā samaksu saņemto kartupeļu maisu. Otrs novērojums – ja cilvēks ir čakli pastrādājis, tad viņš grib ēst, nevis našķoties un knakstīties, bet kārtīgi paēst.
Interesants notikums? Pagalmā stāvēja izjaukts žigulis, motors izņemts, sēdekļi izņemti, palikuši tikai rati un stūre. Pārlasījām kartupeļus. Sievietes šķiro, vīri nes pagrabā un veic citus smagos darbus. Vienu brīdi neredz vairs nevienu vīru, kaut kāds aizdomīgs klusums. Pēkšņi ap stūri brauc izjauktais žigulis – viens sēž pie stūres, otrs stumj un rūc, aicina meitenes braukt izklaidēties. Skats bija jautrs, un vēl tagad reizēm par to pasmejam.
Cits gadījums ābolu talkā. Lasām ābolus, liekam pa maisiem (vienas tantes ieteikts veids, kā labi uzglabājas), tad pa kastēm un pagrabā. No pagraba atskan šausminošs kliedziens. Mēs skrienam skatīties, mazums kas atgadījies, bet tur stāv divi talcinieki, skatās uz pa trepēm ripojošiem āboliem un smej: “Visi mani ābolīši pa zemi, kurš nu tos ēdīs.” Pēc šīs jautrās talkas bija tikpat jautra cepuru balle.”
Man sanācis rīkot talkas ar tematiskām ievirzēm. Viena bija PSRS stilā Komunistiskā sestdienas subotņika atcerei, ar graņonkām, komsomolkām un tovariščiem. Tika paveikts grandiozs darba apjoms, kuru es viens nekādīgi nebūtu paveicis. Ja darba veikšanai būtu jānolīgst darbaspēks, tad izmaksas būtu stipri augstākas nekā man sanāca par sagādāto pārtiku, dzeramo un uzdzeramo, stila lietām (graņonkas bija jāiepērk, pionieru kaklauts un vēl daži sīkumi) un darba instrumentiem.
Es sadalu darbus, gatavoju ēdamos, uzmanu, lai visi labi justos un katram būtu pievērsta uzmanība. Vakarā pēc darba – paēšana, pasēdēšana pie galda, danči un jautrība.”
