* 0
Parasti martā vēl ir sniegs, ja paveicas, arī tāds, no kura var celt sniegavīrus vai veidot eņģeļus. Taču nedēļā, kad rakstu šo eseju, laukā spīd saule, viss kūst un pil, smaržo pēc melnzemes un pavasara, un ik diena ir kā apsolījums, ka vasara jau ir tuvu. Pirksti nepacietībā kņud, ilgojoties iegrimt mīkstā, miklā un smaržīgā zemē. Pavasaros es īpaši cieši jūtu sevī atmostamies latvieti viensētnieku. Laukā, dārzā, saulē un vējā gribas doties, pilsēta nemaz vairs nešķiet tik mīļa.
Pērn, ap simto gada dienu zirņus sējot, kopā ar meitām pa zemi rušinoties, iedomājos – tik daudzi šo iespēju rušināties pa zemi jau zaudējuši! Tik daudziem atlicis vienīgi puķu pods… Vai mūsu bērnubērni vairs pratīs sēt zirņus un kužināt dobes? Un nesakiet, ka tas nav no svara, ka ir citas vērtības. Ir, protams, ir, bet neprāts jaunu vērtību dēļ vecās izmest pavisam.
Atceros, kādu šoku piedzīvoju pirms dažiem gadiem Zviedrijā. Vasaras nogale Stokholmas pievārtes ciematā, kur mīt diezgan labturīga zviedru tauta. Apkārtnē tādi saķemmēti priežu mežiņi un lieli, skaisti akmeņi. Eju un ieraugu – baravikas! Cita pie citas, smukas un stingras. Prāvs bariņš. Un zviedri, ziniet, iet garām. Vienkārši iet garām! Vai nu meža veltes vākt ir zem viņu goda, vai drīzāk nepazīst sēnes un nav droši, kā šīs ir ēdamas. Tā mums tika lieliska baraviku mērce komplektā ar sava vērtīguma apziņu, jo mēs vēl pazīstam gardās beciņas, protam tās ievākt, pagatavot un izmantot.
“Ņem vien visu galvu līdz, manu veco, gudro galvu,” – kopā ar Frici Bārdu vēl šobaltdien saka beku krustmāmiņas. Un mēs ņemam.
Tepat Latvijas laukos viena kundze sausā vasarā pāris nedēļu ik dienu tipināja teju puskilometru pāri arumiem uz bērzu birzīti ar diviem prāviem ūdens spaņņiem rokās. Gāja laistīt topošās baravikas! Visi smēja, bet Maigas tantei bekas izauga gan! Mēs, tie smējēji, iztikām ar dažām, puskaltušām un nīkulīgām. Ēdām gailenes. Nelaistītas.
* Nuja, un sēņu sakarā atceros: vecāmamma sacīja, ka murķeļu laiks ir gauži īss – no bērzu pumpuriem līdz ievu ziediem. Pilsētniekam grūti novaktējams, tomēr vismaz reizi piecos gados jāpaspēj grozu ar krunkainajiem pielasīt.
Un arī kļavu un bērzu sulu laiks teju klāt! Laiks tecināt, dzert un pagrabos noglabāt. “No putekļiem ārā un dūmiem/Mūs ziedošais pavasars sauc!/Gals bēdām un sirdsēstiem drūmiem,/Vēl pasaulē prieka ir daudz!” – tā Eduards Veidenbaums.
