* 0
Ar ziediem mūsu dzīvē atgriežas krāsas un smaržas, un tas arī ir īstais pavasaris. Ja nonāks tik tālu, ka Sieviešu dienu nevis atcels, bet tieši aizliegs puķu dāvināšanu šajā datumā, iespējams, tas varētu novest pie īstenas šo svētku renesanses – tā pērn ap šo pašu laiku sadzīviskā sarunā man pauda viens no mūsu dzejniekiem. Viņš nesa mīļotajai sievietei podiņu ar baltu orhideju, rūpīgi satītu vairākos papīros. Izskatījās, ka šī puķes dāvināšana viņam pašam sniedz vismaz tikpat daudz prieka kā potenciālajai saņēmējai. Viņš redzami lepojās ar iegādāto ziedošo brīnumu un vairākiem sastaptiem paziņām pa mazu atlocītu stūrīti ļāva uz to palūkoties. Interesanti, ka ideju par aizlieguma pretēju iedarbību gan izteica, gan atbalstīja tieši manas paaudzes kungi – acīmredzot padomjlaika bērnība uz mums atstājusi vienotu iespaidu. Ja kaut kas ir aizliegts, to noteikti vajag darīt!
Paradoksāli, bet mūsu paaudzei šī darīšana nozīmē izlasīt aizliegto grāmatu, noskatīties nopelto filmu vai aplūkot nonicināto gleznu, nevis izsist stiklu Rīgas sinagogai, atbildot uz Izraēlas apšaudēm Gazas joslā, vai piekaut romu puišeli Kuldīgā, jo viņš izskatījies pēc franču musulmaņa… Jā, un puslegālo Sieviešu dienu arī varam atzīmēt – lai priecīgāk! * Vēl viens pavasara prieks ir gaisma. Ar katru dienu tās kļūst vairāk un vairāk, tuvinot maija un jūnija gaišos un siltos vakarus. Zinu jau zinu, ka pilošās lāstekas jumta malās lielākoties liecina vien par sliktu siltumizolāciju un tātad par sliktu apsaimniekošanu, tomēr man tāda arhaiska lieta kā lāstekas asociējas ar pavasari un skolas brīvlaiku, ar brīvību un laiku sev pašai. Un reizēm, kad domāju, ka mani neviens neredz, es mēdzu nolauzt pa lāstekai un nograuzt kā bērnībā.
*
Pirms kāda laika pamanīju – esmu pārstājusi veltīt laiku sev. Iedomājieties: no 24 diennakts stundām, 1440 minūtēm, 86 400 sekundēm es neatradu nevienu, ko uzdāvināt sev pašai. Es skrēju un soļoju, rakstīju un lasīju, mazgāju, tīrīju un ēdu, runāju un gulēju, darīju visu, ko no manis gaidīja citi. Ja godīgi, man pat šķita, ka viss ir gluži pareizi. Darbi jāpadara, savējie jāpabaro, māja jāiztīra un suņi jāizstaidzina.
Sev tik vien atvēlēju, kā šad tad pa cigaretei izpīpēt. Tas tiešām bija mans laiks. Pīpēju, dūmus ar baudu dziļi ievelkot. Gadiem ilgi. Mani skaistie atpūtas brīži zilganos tabakas dūmos. Vienudien man iešāvās prātā, ka mati ož pēc pelnutrauka. Drēbes arī. Elpa, protams. Vārdu sakot, gadiem esmu staigājusi apkārt, ožot nelāgāk par seski. Tā bija kā atklāsme, un pēc tās pāris dienu laikā es netīšām un nejauši atmetu vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu piekoptu netikumu.
Tā nu maniem šā pavasara priekiem pievienojusies brīvības apziņa un cieša apņemšanās ik dienu uzdāvāt sev pašai vismaz desmit minūtes laika. Nevis pīpēšanai, bet kaut kam skaistam – vismaz sarunai ar sevi. Reizēm pastaigai vienatnē. Dzejolim. Lūk, kādas rindiņas mani uzrunāja šorīt: “(..) jo kopā ar tevi man nekad nav no svara/nekas, kas aizmākoņo manu dvēseli.” (Fragments no spāņu dzejnieka Klaudio Rodrigesa dzejoļa Svešais, atdzejojis Leons Briedis.)
