Pozīcijas ogļu šahtas drupās 13
Pūces stūrētais “Pajero” gandrīz vai lido, ir dienas vidus, un mūsu mašīnu tā sauktie separi labi redz. Maksimālā drošība tiek ievērota, un bez problēmām sasniedzam ogļu šahtu “Butovka” vai, precīzāk, to, kas no šahtas palicis pāri. Līdz Doņeckas lidostai no šejienes ir vien pāris kilometru. Sergejs, 47 gadus vecs lauku mehanizators no Mikolajevas, tagad – seržants, piekrīt iepazīstināt ar savas vienības dzīvi. Visapkārt sacaurumotas sienas, rūsējoša dzelzs un betona gruvešu kaudzes. “Septiņus astoņus mēnešus jau esam šeit. Nedaudz pavirzījāmies uz priekšu, kādus 500 – 600 metrus. Protams, ir arī zaudējumi. Šajā laikā mums bija četri “divsimtie” – tā sauc kritušos, un vēl arī “trīssimtie”, ievainotie.” “Bet ir taču pamiers?” es jautāju. “Kāds pamiers, vakarā viss sākas no jauna,” atteic Sergejs. “Mūs šeit apšauda visu laiku. Pilns komplekts – šauj tanki, mīnmetēji, pašgājējlielgabali.” Karavīra prasmes Sergejam nācies tikai atjaunot – dienesta laikā padomju armijā daudz ko esot labi iemācījies. “Toreiz mācījāmies kopā, bet tagad karojam atšķirīgi. Tur otrā pusē ir krievi, čečeni, arī citas tautības, arī ieroči abās pusēs nav vienādi un arī karošanas metodes.” To visu stāstot, Sergejs vēlas uzsvērt, ka galvenie nemiera cēlāji ir šī otra puse, kas pamieru ne mirkli nav centusies ievērot.
“Vai karš nāca kā pārsteigums?” “Mans nelaiķa tēvs arī bija lauku mehāniķis, taču labi orientējās politikā. Viņa nav jau desmit gadus. Tas bija vēl pirms Maidana, kad viņš teica – mums nāksies karot ar Krieviju. Un tā arī notika.”
