“Līdz karam biju absolūti laimīgs cilvēks” 13
“Tā nav poza, pirms kara patiešām biju absolūti laimīgs cilvēks,” apgalvo Pūce. “Bija lielisks darbs, pašas firma, ģimene, nesen uzcelta māja – tāda, kādu es to vēlējos, dēlu un meitu biju izaudzinājusi, dārzu pie mājas izveidojusi.” Tagad, kad viss zaudēts, Pūce, šķiet, pat nevēlas atstāt fronti un savus karavīrus. Kā pati saka – neesot jau uz kurieni iet, ne darba, ne vietas, kur apmesties. Pēc viņas domām, sabiedrība neesot gatava palīdzēt karavīriem, kas no kara atgriežas miera ap- stākļos. Par to Pūce runā emocionāli: “Es teicu psihologiem – meitenes, atbrauciet šurp, pasēdiet te apšaužu laikā. Un nedomājiet, ka pabijušas te vienu vai pāris dienas, varat teikt, ka esat bijušas karā, ka visu saprotat. Nē, jūs sapratīsiet tikai tad, kad būsiet pieredzējušas to pašu, ko karavīri, lai arī īsāku laiku. Pamēģiniet dzīvot ierakumos, blindāžās bez ūdens, bez gaismas, bez vannas, bez poda! Turklāt šajā laikā uz jums tiek šauts! Reizēm pat elementāri nevari aiziet uz tualeti, sēdi viena pati starp večiem. Neizturi, un saki – puiši aizgriezieties!”
Pūce ir pilnīgi pārliecināta, ka bez “palīdzības” no ārpuses karš Donbasā nebūtu sācies: “Tu normāli dzīvo – un pēkšņi kaut kādiem ķēmiem, kas dzīvē vispār ne uz ko nav spējīgi, sagribas, lai kāds atnāk un viņiem visu iedod. Bet paceliet savus dibenus un ejiet strādāt! Ja nebūtu bijis palīdzības un stumšanas no ārpuses, viņi neko nebūtu izdarījuši, tā ir tāda biomasa, kurā smadzeņu nav.” Uz manu jautājumu, kāda Doņeckā bija separātistu propaganda, viņa atbild: “Tur vienkārši bija terors, tur visus pēc kārtas nogalināja! Neiepatikies – tevi nošāva vai iemeta pagrabā, un tas ātri ietekmē. Turklāt tas notika publiskā telpā – tik demonstratīvi, ka pēc tam, ja esi to redzējis, nekāda propaganda nav vajadzīga. Kādu laiku vispār bija briesmīgi – piemēram, brauc tāds idiots ar “behu” (domāts bruņutransportieris. – A. K.) un šauj pa labi un pa kreisi gaišā dienas laikā.” Pabijusi daudzās apšaudēs, Pūce atzīst, ka atrasties šajā frontes pusē tomēr esot daudz vieglāk. “Briesmas, tas ir ļoti nosacīts jēdziens. Pierodi, apgūsti prasmi uzturēties kauju zonā. Zini, kad būs ieroču pārlādēšana, cik ilgs laiks tam nepieciešams, un saproti, kad atkal lidos šāviņi. To visu apgūsti un atbilstoši izturies. Tādēļ tieši uzturēšanās Doņeckā kara pirmajā posmā man bija vissmagākais laiks, tur katru minūti domāju, ka mani nošaus vai arī saņems ciet. Un tas turpinājās visu cauru diennakti – par katru mašīnu, kas tuvojās manai mājai, domāju – tā pēc manis. Labāk ir tad, kad jāpilda uzdevums, ja ir mērķis, tavas domas ir aizņemtas ar to.”
