Pūces joņojošajā “Pajero” 13
Iepazīstos ar Pūci – piecdesmito dzimšanas dienu pavisam nesen nosvinējušo Ļiļu, kura jau trīs gadus ir karā. Var teikt, dzīvo karā, jo pirmo pusgadu, no 2014. gada maija līdz decembrim, viņa pildījusi kaujas uzdevumus, paliekot savā mājā vienā no prestižajiem Doņeckas privātmāju rajoniem. Pūce vadījusi izlūku grupu, kas apgādāja Ukrainas spēkus ar svarīgu informāciju, piemēram, par pretinieka tehnikas un artilērijas pozīcijām. Pateicoties laimīgai apstākļu sakritībai, 2014. gada decembrī viņa laikus saņēmusi ziņu, ka separātisti viņas identitāti atklājuši un gatavojas arestēt. Viņa tobrīd atradusies pusceļā starp ukraiņu un tā dēvēto separātistu spēku posteņiem, steigšus griezusi žigulīti apkārt un palikusi ukraiņu spēku kontrolētajā zonā. Kopš tā laika vairs nav bijusi Doņeckā, lai gan tieši to separātisti esot gaidījuši – domājuši, ka Pūce vēlēsies apraudzīt savu māju, pat uzstādījuši novērošanas kameras. “No tik muļķīgas domas es atteicos, tā būtu pašnāvība. Es jau labprāt pārdotu savu māju, taču tagad tā ir pilnībā izlaupīta un izdemolēta, palikušas tikai sienas,” viņa stāsta.
Arī tagad Pūce patiešām atrodas un dzīvo karā – frontes līnijas tuvumā. Kādi ir viņas tiešie pienākumi, var tikai minēt, taču redzu, ka Pūces ikdiena paiet gandrīz nemitīgā kustībā, kontaktos ar Doņeckas tuvumā esošo Ukrainas spēku dažādu rangu komandieriem un dažādu jautājumu kārtošanā. Kad esam nokļuvuši vienā no karstākajiem Donbasa punktiem – Avdejivkā, Iekšlietu ministrijai pakļautās nacionālās gvardes postenī mums jāaizkavējas, jāparāda bagāža, tikmēr Pūce sarunājas ar maiņas vecāko. Viņš stāsta, ka nepieciešams pārbaudīt arī bruņotajiem spēkiem piederošās automašīnas – nesen atklāts liels alkohola vedums, arī dažādas narkotiskās vielas. Tiek minēti atsevišķu armijas daļu numuri, un Pūce apsola iesaistīties pārbaudē.
Tālāk ceļš uz Vodjanoje ciemu, no kura līdz Doņeckai, ejot pāri pļavām, vien daži kilometri. Viegli nojaust, kurā brīdī ceļš vairs nav pilnīgi drošs – pa kreisi šaura zemes josla ar apdegušiem kociņiem, asfaltā mīnu sprādzienu atstātas pēdas, bet pa labi zaļojošs tīrums, kuru pašlaik neviens neapstrādā, jo esot bail no mīnām un pēkšņām apšaudēm. Ātra braukšana ir vislabākais veids, kā pasargāties no pretinieka šāviņa. Sasniedzam jūras kājnieku posteni, puiši pamāj Pūcei, un mēs iebraucam ciemā. Nedaudz tālāk ir vēl viens postenis, kas nodrošināts ar betona klučiem. Pie dažām mājām uz sētas uzraksti: “Te dzīvo cilvēki”, “Te dzīvo bērni”… Tie tapuši jau pirms laba laika. Šim ciemam atšķirībā no daudziem citiem veicies – separātistu vara šeit 2014. gadā nav bijusi, tikai vienu dienu viņi atradušies pašā Vodjanojes nomalē.
